Šajās dienās tiek atzīmēta 25. gadskārta, kopš Lielās piektdienas vienošanās pielika punktu vairāk nekā 30 gadu ilgušajai vardarbībai Ziemeļīrijā, kas prasīja vismaz 3600 cilvēku dzīvības. Politiskas pretrunas šajā Apvienotās Karalistes provincē pastāv joprojām, par ko spilgti liecina fakts, ka jau 14 mēnešus ir bloķēts provinces parlamenta jeb Ziemeļīrijas asamblejas darbs.
Pagājušajā gadā notikušajās vēlēšanās pirmo reizi vēsturē lielāko atbalstu saņēma republikāņu partija “Sinn Fein”, un daudzu ekspertu ieskatā tas ir signāls, ka ar laiku Ziemeļīrijas izstāšanās no karalistes un apvienošanās ar Īriju ir neizbēgama.
Šodien Belfāstā gaida ierodamies augstus viesus - ASV prezidentu Džo Baidenu un britu premjeru Riši Sunaku, raksta “Reuters”. Līdz ar piedalīšanos vairākos ceremoniālos protokola pasākumos gaidāms, ka viņi tiksies arī ar Ziemeļīrijas vadošo partiju līderiem, lai palīdzētu atrisināt ieilgušo politisko krīzi provincē. BBC norāda, ka šī krīze ir tiešs drauds līgumam, kas tika parakstīts 1998. gada 10. aprīlī jeb Lielajā piektdienā, jo Ziemeļīrijas varas institūcijas jau labu laiku nefunkcionē tā, kā tam vajadzētu būt.
Jau kopš pagājušā februāra Ziemeļīrijas asamblejas darbu boikotē Demokrātiskā unionistu partija (DUP), kas apvieno provinces protestantus un kategoriski uzstāj, ka Ziemeļīrijai uz mūžu mūžiem jāpaliek Apvienotās Karalistes sastāvā. Šai partijai nav pieņemams tas, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības izveidojusies situācija, kad Ziemeļīrijas tirdznieciskie un citi kontakti ar ES sastāvā esošo Īriju ir daudz vienkāršāki nekā attiecīga sadarbība ar citām karalistes daļām - Angliju, Skotiju un Velsu.
Tā dēvētais Ziemeļīrijas protokols, kas bija viena no “Brexit” līguma sastāvdaļām, pēc ilgiem strīdiem starp Londonu un Briseli šogad tika grozīts, lai vienkāršotu preču apriti starp karalistes provincēm, taču, pat neraugoties uz to, ka vienošanos akceptējis britu parlaments, DUP joprojām nevēlas to pieņemt. Šī partija uzskata, ka Ziemeļīrija tiek izolēta no karalistes tikai tādēļ, lai saglabātu atvērtu provinces robežu ar Īriju.
Taču gan šī atvērtā robeža, gan DUP kā lielākās tā saukto lojālistu partijas dalība provinces valdībā ir noteikta Lielās piektdienas līgumā. Britu premjers Sunaks pagājušās nedēļas nogalē uzsvēris, ka jādara viss iespējamais, lai Ziemeļīrijas asambleja varētu atsākt darbu. Ja tas nenotiks, province, gluži tāpat kā pirms 1998. gada līguma, var nonākt tiešā britu valdības pārvaldē. Bet tas savukārt izraisītu katoļticīgo republikāņu protestus. Amatpersonas Londonā ir darījušas visu iespējamo, lai no šāda notikumu attīstības scenārija izvairītos. Beidzamo 14 mēnešu laikā noteikti vairāki “beidzamie termiņi”, kad Ziemeļīrijas asamblejai būtu jāatsāk darbība, un tie regulāri tiek pagarināti. Tagad premjers Sunaks runā par “pāris mēnešiem”, kuru laikā politiskā krīze būtu jāatrisina. Svētdien viņš kārtējo reizi mudinājis DUP pārtraukt destrukciju un pieņemt esošo situāciju kā realitāti - attiecībā uz Ziemeļīriju pašlaik “Brexit” ietvaros esot panākts labākais risinājums, kāds vien iespējams. Uz to gatavs norādīt arī Baidens, taču “Politico.eu” raksta, ka viņa plānotā viesošanās Ziemeļīrijas asamblejas ēkā varētu tikt vērtēta diezgan pretrunīgi, jo galu galā šī institūcija pašlaik ir “uz pauzes”.
Britu mediji tikmēr pauduši izbrīnu un neizpratni par to, ka Baidens Ziemeļīrijā plānojis uzturēties vien līdz trešdienas pievakarei, bet pēc tam doties uz Īriju, kur pavadīs trīs dienas. Taču jāatgādina, ka ASV prezidenta senči (gan pa tēva, gan mātes līniju) ir no Īrijas, un šajā valstī dzīvo daudz viņa tuvinieku, kuri tiks apciemoti vizītes laikā.
Bet, atgriežoties pie Lielās piektdienas vienošanās gadskārtas, vērts atgādināt, kādēļ šāds līgums vispār bija vajadzīgs. 1921. gadā lielākā daļa salas, kuru vietējie dēvēja par Eiri, kļuva par neatkarīgu valsti - Īriju, bet tās ziemeļi, tā saucamā Olstera, palika britu pārvaldībā. Un te nu sākās strīdi un nesaprašanās, kas galu galā noveda līdz vardarbībai. Ziemeļīrijas iedzīvotāji sašķēlās divās frakcijās. Katoļi, kuri bija mazākums, mudināja uz apvienošanos ar pārējo, katolisko Īriju, savukārt protestanti vēlējās palikt karalistē.
Spēku samērs ilgu laiku bija par labu protestantiem, kurus atbalstīja britu policija un armija. Īru katoļiem šajā laikā nācās justies kā otrās šķiras pilsoņiem, ar viņu viedokli neviens nerēķinājās. Šāda Londonas attieksme noveda pie pretdarbības, turklāt radikālas, raksta “Reuters”. Republikāņi, uzskatot, ka nekādi citi paņēmieni nepalīdzēs, uzsāka terora kampaņu, ko īstenoja “Sinn Fein” militārais atzars - Īru republikāņu armija (IRA). Britu spēki, kas tolaik bija izvietoti Ziemeļīrijā, atbildēja ar vēl izlēmīgāku nežēlību, apšaujot demonstrantus un postot katoļu kvartālus.
Taču pagājušā gadsimta otrās puses beigās pienāca brīdis, kad abām karojošajām pusēm kļuva skaidrs, ka ilgāk šī cīņa vairs nedrīkst turpināties. Sarunās, protams, nācās iesaistīt starpniekus, un zināmu lomu nospēlēja arī tolaik visā pasaulē tik populārā ASV prezidenta Bila Klintona faktors. Viņš pats šajās sarunās nepiedalījās, taču deleģēja uz Belfāstu bijušo kongresmeni Džordžu Mičelu, kurš Ziemeļīrijā pavadīja 22 mēnešus, cenšoties panākt noregulējumu
