Lai gan Francijas valdība jau apstiprinājusi reformu, kas cita starpā paredz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 līdz 64 gadiem, tās pretinieki vakar sarīkojuši kārtējo protesta akciju, pieprasot prezidentam Emanuelam Makronam atsaukt šo likumu. Vērienīgo streiku, kurā bija iesaistīti daudzu nozaru pārstāvji, pavadīja demonstrācijas, un jau ap pusdienlaiku pienāca pirmās ziņas par Nantē notikušām sadursmēm un kādas bankas ēkas aizdedzināšanu. Makrona popularitāte tikmēr kritusies līdz rekordzemam līmenim.
Vakardiena bija jau desmitā šā gada diena, kad arodbiedrības aicināja uz vispārējo streiku, protestējot pret reformu, raksta "Politico.eu", īpaši uzsverot, ka šīs protesta akcijas joprojām atbalsta ne tikai tradicionāli par radikālām uzskatāmās arodbiedrības, bet arī mērenā CFDT. Televīzijas kanāls "France 24" norāda, ka beidzamajās dienās Makrons un premjerministre Elizabete Borna centušies iedragāt arodbiedrību vienotību, īpaši vēršoties tieši pie CFDT, taču tās līderis Lorāns Beržē palicis nelokāms, norādot, ka kaut kādas sarunas ar valdību būs iespējamas vien tad, ja tā atcels pensiju reformu. AFP uzsver, ka īpašu arodbiedrību niknumu izraisījis veids, kādā šī reforma tika apstiprināta - proti, iztiekot bez balsojuma parlamenta apakšpalātā jeb Nacionālajā asamblejā, jo Makrons nebija pārliecināts, ka viņa iniciatīvu atbalstīs deputātu vairākums.
Viens no Bornas piedāvājumiem gadījumā, ja arodbiedrības piekritīs kompromisam, bija solījums savas valdīšanas laikā vismaz par budžeta jautājumiem vairs nekad neizmantot konstitūcijas 49. panta 3. punktu, kas dod iespēju valdībai likumus apstiprināt bez balsojuma parlamentā. Politiskie oponenti ar galēji kreiso līderi Žanu Liku Melenšonu priekšgalā šo iniciatīvu
izsmējuši, norādot, ka tāda būtu varējusi kalpot par sarunu pamatu tad, kad reforma vēl tikai bija apspriešanas stadijā. Arodbiedrībām arī piesolīts, ka valdība būtu gatava apspriest ļoti plašu jautājumu loku, sākot ar apstākļiem darbavietās un beidzot ar algām.
Visas šīs iniciatīvas izskanējušas pēc pirmdien Elizejas pilī notikušās sanāksmes, kurā līdz ar prezidentu un valdības ministriem piedalījās vairāki ietekmīgākie Makronu atbalstošie likumdevēji, raksta "Politico.eu". Vēl nedēļu iepriekš bija plānots, ka šajā laikā Francijas prezidents pirmajā vizītē uzņems Anglijas karali Čārlzu III, taču pēc tam, kad pagājušās ceturtdienas protesta akcijas izvērtās nopietnās sadursmēs ar policiju, šī viesošanās, vienojoties Parīzei un Londonai, pārcelta uz vēlāku laiku.
Neraugoties uz to, ka regulārie protesti sagādā neērtības teju vai visiem Francijas iedzīvotājiem, sabiedrības vairākums ir arodbiedrību pusē, raksta "Reuters", atsaucoties uz socioloģisko aptauju datiem. Turklāt pēdējās nedēļās protestiem pievienojas aizvien vairāk gados jaunu cilvēku, kuri beidzot apzinājušies - ja šāda pensionēšanās vecuma paaugstināšana kļūs par sistēmu (2010. gadā Nikolā Sarkozī prezidentūras laikā pensionēšanās vecumu paaugstināja no 60 līdz 62 gadiem), viņiem ir liels risks līdz pensijas saņemšanas brīdim tā arī nenodzīvot. Un kādēļ tad veikt iemaksas pensiju fondā? Valdība uzstāj uz to, ka demogrāfisku iemeslu dēļ (zemāks dzimstības līmenis, ilgāks prognozējamais mūža vecums, sabiedrības novecošanās) līdzšinējā pensiju sistēma ilgi vairs neizturēs. Oponenti tam principā piekrīt (gan norādot, ka valdības aplēses par gaidāmo finanšu iztrūkumu pensiju fondos ir krietni pārspīlētas), taču uzskata, ka pensijām tāpat būtu iespējams atrast līdzekļus budžeta ietvaros un Makrons vienkārši augstprātīgi iespītējies, jo pensiju reforma taču bija viens no viņa priekšvēlēšanu skaļākajiem solījumiem. Kādēļ toreiz, 2017. gadā, tam vairākums sabiedrības nepievērsa uzmanību un ievēlēja Makronu par prezidentu, bet 2022 gadā deva viņam vēl vienu mandātu, tas jau cits jautājums.
"France 24" atgādina, ka nesenajā Francijas vēsturē bijuši divi gadījumi, kad vērienīgas protesta akcijas piespiedušas valdību
atteikties no jau pieņemtajām reformām. 1995. gadā premjers Alēns Žipē sadomāja mainīt sociālās apdrošināšanas sistēmu, nosakot tajā lielākas obligātas iemaksas. Taču pēc streikiem, kuru laikā uz trim nedēļām apstājās Parīzes metro satiksme, valdībai nācās no šī nodoma atteikties. Pēc 11 gadiem toreizējais premjers Dominiks de Vilpēns bija sadomājis oriģinālā veidā risināt jauniešu bezdarba problēmu. Proti, tika pieņemts likums, saskaņā ar kuru līdz 26 gadus veciem iedzīvotājiem darba devēji drīkstēja piedāvāt līgumus, kurus paši jebkurā brīdī drīkstēja lauzt bez jebkādām kompensāciju izmaksām. Francijā, kur tradicionāli cilvēki darbā stājas "uz mūžu", sacēlās tāda sašutuma vētra, ka jau pieņemtais likums tika atcelts. Taču jāatceras, ka abi šie gadījumi notika Žaka Širaka prezidentūras laikā, bet Širaks, kad tas bija nepieciešams, spēja būt pietiekami tuvs "vienkāršajai tautai" atšķirībā no Makrona, par kura elitārismu un aroganci jau klīst leģendas.
Nule kā publicētā "Odoxa" aptauja liecina, ka Makronu par labu prezidentu uzskata vien 30% franču, turklāt šajā pašā aptaujā noskaidrojies, ka 71% pilsoņu vēlētos, lai par pensiju reformu tiktu sarīkots referendums. Tā rezultātu nav grūti prognozēt, tādēļ arī nav nekāds pārsteigums, ka Makrons negrasās neko tādu pieļaut, tā vietā filozofējot, ka simtiem tūkstošu cilvēku, kuri aktīvi piedalās protesta akcijās, to vien sapņo kā "vājināt republiku un tās institūcijas, kā arī graut valsts varas pamatus".
