Jau vairāk nekā mēnesi tradicionāli pacifistiski noskaņotajā Vācijā notiek diskusijas par nepieciešamību atjaunot obligāto karadienestu. Džinu no pudeles izlaida aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, paziņojot, ka 2011. gadā pieņemtais lēmums pārtraukt iesaukumu armijā un civildienestā bijusi kļūda.
Lai gan vēlāk ministrs skaidroja, ka tas nenozīmē, ka tagad iesaukšanas kārtība būtu jāatjauno, un viņam piekrituši vairums politiķu, daļa viņu kolēģu uzskata, ka šāda iespēja vismaz jāapspriež. Un kas pats pārsteidzošākais - pagājušajā nedēļā publiskotie "Ipsos MORI" aptaujas rezultāti liecina, ka 61% Vācijas iedzīvotāju, kurus ierasts uzskatīt par pacifistiski noskaņotiem, atbalsta ideju par vispārējo karaklausību.
No 1956. līdz 2011. gadam obligātajam iesaukumam bija pakļauts ikviens 18 gadu vecumu sasniegušais jauneklis, kurš bija Vācijas pilsonis, atgādina AFP. Protams, bija daudzi izņēmumi - gan veselības, gan ģimenes stāvokļa dēļ, taču vairākums vai nu gadu pavadīja obligātajā dienestā, vai arī mazliet ilgāk bija iesaukti tā saucamajā civildienestā, šo alternatīvo dienestu pildot slimnīcās, pansionātos, izglītības iestādēs vai citur.
Atteikšanās no obligātā dienesta notika laikā, kad Vācijas kanclere bija Angela Merkele un pie varas bija pašlaik opozīcijā esošie Kristīgie demokrāti (CDU). Lai gan vēl svaigā atmiņā vajadzēja būt Krievijas iebrukumam Gruzijā 2008. gadā, kas beidzās ar Abhāzijas un Dienvidosetijas atšķelšanu no šīs valsts, Rietumeiropā valdīja ilūzijas, ka nekāds liels bruņots konflikts Eiropā pārredzamā nākotnē nav iespējams. Tādēļ Vācija nolēma likt uzsvaru uz profesionālas armijas veidošanu, uzskatot, ka reāli tai nāksies iesaistīties vien dažādās miera uzturēšanas misijās, bet ne aizstāvēt savu zemi.
Aukstā kara gados Rietumvācijas armijā bija aptuveni pusmiljons karavīru, pirms divām desmitgadēm (neraugoties uz apvienošanos ar Austrumvāciju, kurai bija sava armija) to skaits bija sarucis līdz 317 000, bet pašlaik ir mazliet lielāks par 183 000, vēsta “Deutsche Welle”. Karavīru skaitu samazināšanās nebūtu lielākā problēma, ja to kompensētu solītā augstā profesionalitāte, taču no tās nav ne miņas. Šonedēļ ar ziņojumu Bundestāgā uzstājās parlamenta bruņoto spēku komisāre Eva Hēgla, un viņas paustais nekādu optimismu nevieš - bruņotie spēki atrodoties ļoti bēdīgā stāvoklī. Tehnika regulāri iziet no ierindas, kaujas apmācības netiek organizētas, kazarmas ir nolaistas, jo dažās no tām "nav funkcionējošu tualešu, tīru dušas telpu, sporta zāļu", raksta BBC. Tāpat trūkst lauka virtuvju, jau sen bija jābūvē jaunas ieroču un munīcijas noliktavas un tā tālāk, un tā joprojām.
Par haosu, kas valda bundesvērā, liecina kaut vai tāds fakts - kad politiķi sāka apspriest, kādus ieročus un tehniku varētu piegādāt Ukrainai, kļuva skaidrs, ka neviens īsti nezina, kas glabājas vecajās armijas noliktavās un cik labā stāvoklī šis bruņojums un munīcija ir. Ziņojums vedina uz domām, ka tajā atspoguļota situācija kādreizējā padomju armijā, taču nē - runa ir par vienas no nozīmīgākajām NATO dalībvalstīm bruņotajiem spēkiem. Taču ko gan citu varēja gaidīt, ja kopš Vācijas atkalapvienošanās aizsardzības mērķiem valsts regulāri atlicinājusi naudu pēc pārpalikuma principa? Pirms vairākiem gadiem Vācija regulāri izpelnījās asu kritiku no toreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa, kurš uzsvēra - pietiek cerēt, ka nepieciešamības gadījumā jūs aizsargās amerikāņi, atvēliet taču paši aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta!
Rīkoties Vācijas amatpersonas sākušas vien pēc tam, kad uguns jau bija pakulās - pēc pagājušā gada 24. februārī notikušā Krievijas agresīvā iebrukuma Ukrainā, pēc kura kļuva skaidrs, ka sapņot par ilgiem miera gadiem Eiropai ir krietni pāragri. Taču šī rīcība ir vien nosacīta. Šokējošs šķiet jau pieminētās Hēglas ziņojumā paustais - lai gan pirms vairāk nekā gada kanclers Olafs Šolcs apsolīja izveidot īpašu bundesvēra modernizācijas fondu 100 miljardu eiro apjomā un finansējumu atbalstīja arī parlamentārieši, "neviens eiro, pat ne eirocents" no šiem līdzekļiem tā arī neesot izlietots! Uz ko gaida amatpersonas, kuru pilnvarās ir pieņemt lēmumu, nav skaidrs.
Pieaugot bažām par to, ka bundesvērs nav efektīvs un kaujas spējīgs, turklāt tā skaitliskais sastāvs ir krietni par mazu, bet brīvprātīgie iestāties dienestā nesteidz, skaļākas kļūst arī runas par obligātā karadienesta atjaunošanu. Viens no šādas idejas aizstāvjiem ir rezerves pulkvedis Patriks Zēnsburgs, kurš pārstāv CDU un 2011. gadā bija vienīgais šīs partijas deputāts, kurš balsoja pret atteikšanos no iesaukuma, raksta “Deutsche Welle”. Viņš norādījis, ka, pat pieskaitot 100 000 rezervistu, Vācijas bruņotie spēki liela konflikta gadījumā spēs aizsargāt tikai kādas pāris federālās zemes - bundesvērs vienkārši ir par mazu un pārāk slikti bruņots. "Protams, ka iesaukuma atjaunošana prasīs naudu, taču nacionālā drošība vienmēr prasa ieguldījumus. Un tādēļ jāpieņem politisks lēmums, atbildot uz jautājumu: vai mēs vispār vēlamies būt spējīgi aizsargāt savu valsti?"
Valdošās koalīcijas partiju līderi tikmēr uzsvēruši, ka nekādu diskusiju par iesaukuma atjaunošanu valdības darba kārtībā nav, raksta “The Guardian”. Piemēram, liberālo Brīvo demokrātu līderis un finanšu ministrs Kristiāns Lindners norādījis, ka šādas runas atgādina "pagātnes rēgu" izsaukšanu, bet kanclers Šolcs vispār nevēlas šo tēmu komentēt. Obligātā karadienesta pretinieku visbiežāk piesauktais arguments ir tas, ka šādā gadījumā nāksies tērēt milzīgus līdzekļus, lai visu iesaukuma sistēmu veidotu no jauna, turklāt kaut kāda būtiska atdeve no tās būtu vien pēc daudziem gadiem. Taču jau pieminētās aptaujas rezultāti liecina, ka sabiedrības vairākums vēlas, lai šī iespēja vismaz tiktu kārtīgi un atklāti apspriesta, ņemot vērā visus plusus un mīnusus. Interesanti, ka 43% aptaujas dalībnieku piekrituši tam, ka obligātais karadienests būtu jāattiecina arī uz sievietēm.
