Kolumbijas ziemeļrietumos esošās Antjokijas provinces iedzīvotājiem aizvien lielākas problēmas sagādā nīlzirgi – mantojums no pagājušā gadsimta laikiem, kad galvenais noteicējs šajā reģionā bija Medeljinas narkotiku karteļa boss Pablo Eskobars. Tieši viņš lika uz savu rezidenci no Āfrikas atgādāt četrus eksotiskos dzīvniekus, kuri pēc karteļa sagraušanas devās brīvā klejojumā pa apkārtējām upēm un purviem, bet nu to populācija sasniedz jau vismaz 150 īpatņu.
Mēģinājumi sterilizēt nīlzirgus izrādījās neveiksmīgi, un tagad provinces varas iestādes plāno aptuveni pusi no dzīvniekiem sagūstīt un pārvest uz Indiju un Meksiku.
Pagājušajā gadā Kolumbijas valdība oficiāli iekļāva nīlzirgus invazīvo sugu sarakstā, raksta AFP. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja no šiem dzīvniekiem neizdosies atbrīvoties citādā veidā, tos iespējams pavisam primitīvi izšaut. Līdz šādām galējībām amatpersonas gan nevēlas nonākt, un provinces gubernators Anibals Gavirija jau paziņojis par nodomu uz ārzemēm pārvietot vismaz 70 kustoņu. 60 no tiem vienā no saviem dabas rezervātiem Gudžarātas štatā izteikusi gatavību uzņemt Indija, bet vēl desmit varētu aizceļot uz Meksikas zooloģiskajiem dārziem un rezervātiem. Kolumbijai, kas cīnās ar budžeta līdzekļu trūkumu, nozīmīgi ir tas, ka indieši pauduši gatavību apmaksāt gan sprostu iegādi, gan vairāk nekā divas tonnas smago dzīvnieku transportēšanu uz otru pasaules malu. Kolumbiešu ziņā būs nīlzirgu notveršana. Gavirija izteicies, ka vēl nepieciešams nokārtot virkni formalitāšu, tādēļ pārvešana varētu notikt ne agrāk kā šā gada vidū. Viņš arī piebildis, ka interese par nīlzirgu uzņemšanu bijusi arī no Ekvadoras, Filipīnām un Botsvānas, taču nekādi konkrēti lēmumi vēl nav pieņemti.
Nīlzirgi Kolumbijā sāka iedzīvoties 1993. gadā, kad no nogalinātā Eskobara rančo "Hacienda Napoles", kas atrodas Magdalenas upes krastos aptuveni 200 kilometru no galvaspilsētas Bogotas, izbēga četri hipopotami, kuri šajā privātajā zoodārzā pirms kādiem pieciem gadiem bija atvesti no Āfrikas. Kolumbijas klimats nīlzirgiem izrādījies ļoti piemērots, dabisko ienaidnieku, gluži tāpat kā Āfrikā, viņiem arī nav, un dzīvnieki sākuši vairoties. Vietējie fermeri regulāri sūdzas par nīlzirgu sapostītiem sējumiem, taču tas vēl būtu mazākais - šie šķietami neveiklie dzīvnieki mēdz būt ļoti agresīvi, ne tikai cenšoties apgāzt laivas, bet arī uzbrūkot cilvēkiem, kuri atrodas uz sauszemes. Ekologi norādījuši, ka nīlzirgi maina vietējo ekosistēmu - vietās, kur viņi apmetušies uz dzīvi, samazinās atsevišķu sugu zivju, lamantīnu un kapibaru skaits.
Pirms pāris gadiem Kolumbijas varas iestādes mēģināja nīlzirgu skaitu samazināt, veicot tēviņu ķīmisko kastrāciju. Taču tas izrādījās reti ķēpīgs, dārgs un, spriežot pēc visa, arī mazefektīvs pasākums. Par to liecina vietējo iedzīvotāju stāstītais, ka Magdalenā un citās upēs novēroto nīlzirgu skaits būtiski pieaudzis. Daži dzīvnieki manīti pat vairāk nekā 400 kilometru attālumā no Eskobara bijušā rančo. Gan Kolumbijas valdības amatpersonas, gan Antjokijas provinces vadītāji uzskata, ka šī situācija jārisina, kamēr problēma nav sasniegusi katastrofālus apmērus, ar ko tiek saprasta nīlzirgu strauja vairošanās ne tikai "Nacienda Napoles" tuvumā, bet arī no rančo attālākās vietās. Jāpiebilst, ka provinces gubernatora pieminētie 150 nīlzirgi ir tikai aptuvena, turklāt diezgan pieticīga aplēse, jo virkne dabas pētnieku uzskata, ka jau pašlaik Kolumbijas ziemeļrietumu upēs, ezeros un purvos mīt ap 500 šīs savulaik no Āfrikas neapdomīgi ievestās sugas pārstāvju.
