Pēc tam, kad februārī ASV prezidents Džo Baidens Varšavā tikās ar NATO austruma flanga valstu līderiem, oficiāli tika izplatīti paziņojumi par viedokļu saskanību un kopīgu vēlmi atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Taču, kā, atsaucoties uz izdevumu “The Wall Street Journal”, vēsta Lietuvas interneta medijs “Respublika.lt”, kuluāros Baidens aizrādījis Baltijas valstu vadītājiem, ka tie pārāk skaļi un bieži uzstājoties ar aicinājumiem sakaut Krieviju šajā karā.
22. februārī ASV prezidents Polijas galvaspilsētā tikās ar tā dēvētā Bukarestes devītnieka jeb Austrumeiropas valstu (Polijas, Čehijas, Slovākijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Rumānijas un Bulgārijas) līderiem, apstiprinot, ka NATO, kurā Savienotās Valstis spēlē galveno lomu, nepieciešamības gadījumā parūpēsies par šo valstu drošību. Taču lielākoties sarunās apspriesta iespējamā palīdzība Ukrainai, kurai jāturpina atvairīt Krievijas iebrukums, un pēc tikšanās izplatītajā paziņojumā jau kārtējo reizi uzsvērta gatavība “atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”.
Taču, kā raksta “The Wall Street Journal”, kuluāros šādas saskaņas vairs nav bijis. Baidens aizrādījis NATO partneriem (un visvairāk tas attiecas tieši uz Baltijas valstīm un Poliju), ka neesot vajadzīgs tik bieži uzsvērt nepieciešamību sakaut Krievijas armiju kaujas laukā, jo šādi izteikumi mazinot izredzes uz to, ka konfliktu varētu atrisināt diplomātiskā ceļā. Baltā nama saimniekam arī nepatīkot tas, ka NATO austrumu flanga valstu līderi ļoti uzstājīgi prasa nekavējoties piešķirt Ukrainai pēc iespējas vairāk bruņojuma - sākot ar tankiem, turpinot ar tāla darbības rādiusa raķetēm un beidzot ar modernākajām reaktīvajām kara lidmašīnām.
Amerikāņu izdevuma informācijas avots norādījis, ka radies iespaids - Baidens nav īsti ieinteresēts Krievijas armijas pilnīgā sakāvē Ukrainā, cerot uz to, ka vēl pāris stratēģiskas neveiksmes piespiedīs Krievijas līderi Vladimiru Putinu sēsties pie sarunu galda. Baltijas valstis savukārt nepārprotami atbalsta Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska pausto nostāju - pašlaik Kijivai ar Maskavu nav par ko runāt, un sarunas varētu sākties vien pēc tam, kad iebrucēji būs padzīti no visas okupētās Ukrainas teritorijas, ieskaitot 2014. gadā anektēto Krimu.
Oficiāli Vašingtona gan ir noliegusi, ka būtu iespējama jebkāda pārrunu uzsākšana aiz Ukrainas muguras un neņemot vērā Kijivas intereses. Šādi Baltā nama paziņojumi likuši pieklusināt savu retoriku arī Francijas prezidentam Emanuelam Makronam un Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kuri vēl līdz pagājušā gada otrajai pusei nebija zaudējuši ilūzijas, ka ar Putinu par kaut ko iespējams vienoties. Tomēr ir skaidrs, ka abu šo valstu līderi (gluži tāpat kā to Eiropas valstu, kas ģeogrāfiski atrodas tālāk no Krievijas, ja atskaita Apvienoto Karalisti, vadītāji) labprātāk redzētu konflikta izbeigšanu pat tad, ja tas nozīmētu atsevišķu Ukrainas apgabalu palikšanu okupantu kontrolē. Runājot par šādu nostāju, gan jāsaprot, ka katrā valstī ir savi “vanagi” un “baloži” - pirmie šajā gadījumā uzskata, ka Putina Krievijai reizi par visām reizēm jādod mācība smagas militārās sakāves formā, savukārt otrie, kuri ik pa laikam piesauc bažas par to, ka kritiskā situācijā Kremlis nevilcināsies izmantot kodolieročus, uzskata, ka Krievijas līderim jādod iespēja “saglabāt seju”, kas nozīmē konflikta pārtraukšanu ar tādiem nosacījumiem, kādus Krievijas pilsoņiem būtu iespējams iztēlot kā uzvaru. ASV un to sabiedroto līdzšinējās “sarkanās līnijas” bijušas tādas, ka tās nepalīdzēs (nedz ar ieročiem, nedz izlūkošanas datiem) Ukrainai mēģinājumos veikt triecienus pa mērķiem Krievijas teritorijā, taču Kijiva un tās kvēlākie piekritēji bažījas, ka ieroču piegādes turpināsies tikai līdz brīdim, kad Ukraina pāries pretuzbrukumā, un šajā brīdī atkal sāksies neauglīgās pļāpas par sarunām ar Krieviju.
