Par Putina pavāru dēvētais algotņu grupējuma “Vagner” īpašnieks Jevgēņijs Prigožins pēdējo nedēļu laikā nonācis uzmanības centrā ar savām asajām pret Krievijas bruņoto spēku vadību vērstajām tirādēm, apsūdzot to vadītājus pat nodevībā.
Daļa ekspertu uzskata, ka šie paziņojumi liecina par Prigožina izstumšanu no prezidenta Vladimira Putina tuvāko rokaspuišu loka un “Vagner” lomas mazināšanos un to mērķis ir izmisīgi panākt, lai Putins viņu sadzirdētu. Taču tikpat labi iespējams, ka Kremļa saimnieks ar Prigožinu joprojām rēķinās, pietaupot viņu brīdim, kad būs nepieciešams apvaldīt aizsardzības ministra Sergeja Šoigu vai ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova ambīcijas.
Šonedēļ plašus apskatus par “Vagner”, Prigožinu un viņa pašreizējo ietekmi (vai tās trūkumu) publicējuši mediji “Deutsche Welle”, CNN un “France 24”. Visi trīs ir vienisprātis, ka gadu ilgajās kaujās Ukrainā šī privātā militārā kompānija (tāds ir tās oficiālais statuss Krievijā) ir ne tikai pamatīgi paplucināta, bet arī degradējusies. Iepriekš “Vagner” rindās tika uzņemti vien cilvēki ar militāro pieredzi, kuri izgāja nopietnu apmācības kursu. Gan 2014. gada konflikta laikā Austrumukrainā, gan vēlāk Sīrijā, Lībijā, Centrālāfrikas Republikā un Mali šie algotņi izcēlās ar nežēlību gan pret ienaidniekiem, gan civilpersonām, taču tie tomēr bija attiecīgi sagatavoti un labi ekipēti profesionāli karavīri. Pašreizējais “Vagner” Ukrainā vairāk atgādina slikti organizētu salašņu bandu, kas, kā norāda “Deutsche Welle”, kļuvusi par “lielgabalu gaļu”.
Taču ko gan citu varēja gaidīt, ja kopš pagājušā gada pavasara algotņu grupējuma rindas tika strauji palielinātas, Krievijā rekrutējot marginālas civilpersonas, kurām par katru cenu gribējās “sist hoholus”, bet vasaras nogalē jau ķeroties pie cietumos
ieslodzīto noziedznieku vervēšanas? Dānijas Starptautisko pētījumu institūta globālās drošības jautājumu eksperte Kārena Filipa Larsena “France 24” skaidrojusi, ka pavisam šā gada laikā karadarbībā Ukrainā tikuši iesaistīti ap 50 000 “Vagner” algotņu. Skaitlis iespaidīgs, taču no tiem gandrīz 40 000 bijuši šie jaunie rekrūši, lielākoties no cietumiem izlaistie notiesātie (turklāt priekšroka vervēšanā tika dota tiem, kuri sodīti par slepkavībām un citiem smagiem noziegumiem). Šo cilvēku dzīvības nebija nekādā vērtē, un retajos gadījumos, kad “Vagner” izdevās gūt kādus militāros panākumus, tie tika izcīnīti gluži pēc tāda paša parauga, kā Otrajā pasaules karā rīkojās Sarkanā armija - karotāji, rinda pēc rindas, tika dzīti uz ienaidnieka pozīcijām, nebēdājot par kritušajiem un cerot, ka pretiniekam beigās aptrūksies patronu. Pats Prigožins reiz, apmeklējot morgu, kur bija simtiem vagneriešu līķu, ciniski izteicies, ka šo karotāju kontrakts vairs neesot spēkā un viņi droši var doties mājās.
Pēc Larsenas aplēsēm pašlaik “Vagner” algotņu skaits ir aptuveni 10 000 cilvēku. Pārējie - vai nu krituši, ievainoti, dezertējuši, vai padevušies Ukrainas spēkiem. Tikai puse no karotājiem uzskatāmi par profesionāliem karavīriem. Tiesa, kaujinieku grupējumam ir rezerves ārzemēs, tajā pašā Āfrikā, taču diez vai Prigožins ir gatavs tās sūtīt uz Ukrainu, kur Krievijas spēku perspektīvas nav īpaši rožainas. Pirmkārt, tādēļ, ka tās ir viņa elites vienības, bet aptuveni 400 labu kaujinieku Prigožins zaudēja jau kara pirmajās dienās, kad vagnerieši centās iefiltrēties Kijivā ar mērķi likvidēt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un citas augsta ranga Ukrainas amatpersonas. Otrs iemesls ir tas, ka Āfrikā “Vagner” vienības pilda ne mazāk svarīgus uzdevumus - apmāca vietējos kaujiniekus, kontrolē naftas un citu derīgo izrakteņu atradnes, vārdu sakot - pelna naudu Putina pavāram, vienlaikus aizstāvot Kremļa intereses. Ukrainā neko īpaši nopelnīt nevar, pat nodarbojoties ar atklātu marodierismu, kas vagneriešiem ir raksturīgi.
CNN atgādina, ka līdz pat pagājušā gada nogalei Prigožins centās turēties ēnā, pat draudot ar tiesvedību žurnālistiem, kuri viņu sauca par “Vagner” saimnieku. Taču pēc tam viņa runātīgums
pārsniedzis visas iespējamās robežas - viņš atzinis gan to, ka ir “Vagner” dibinātājs un īpašnieks, gan to, ka dibinājis bēdīgi slaveno Interneta izpētes aģentūru jeb “troļļu fermu”, kas aktīvi piedalījās dezinformācijas kampaņā pirms ASV prezidenta vēlēšanām 2016. gadā, gan histēriskā tonī kritizējis Šoigu un Gerasimovu, saucot viņus par nodevējiem un apgalvojot, ka armija apzināti nepiegādā vagneriešiem tik nepieciešamo munīciju. Ticamākais šāda pavērsiena iemesls ir tas, ka Putins tagad Prigožinā neklausās, jo Kremļa administrācija spējusi viņu pārliecināt - nekādu būtisku ieguldījumu šajā karā “Vagner” vairs nespēj dot. Jo vairāk tādēļ, ka izsīcis tās rekrutēšanas avots, jo saskaņā ar nesen pieņemtajiem likumiem cietumniekus (gan esošos, gan bijušos) savās rindās atļauts vervēt arī Aizsardzības ministrijai, kas šo iespēju nekavējas izmantot.
Kremļa saimnieku varējušas darīt bažīgu arī baumas par to, ka Prigožins plāno dibināt patriotisku politisku organizāciju, kuras nav gluži nepamatotas. Pirmkārt, Prigožins sācis uzvesties un izteikties kā samērā zemas raudzes, bet tomēr politiķis, bet, otrkārt, patriotiski noskaņoto “hoholu sitēju” vidū viņš un “Vagner” vēl joprojām ir gana populāri.
Un te nu ir jautājums - vai Prigožins joprojām ir lojāls Putinam, vai, izsakoties precīzāk - vai Putins ir pārliecināts, ka Prigožins viņam ir lojāls? Apstiprinošu atbildi uz abiem šiem jautājumiem “Novaja Gazeta” slejās sniedzis domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” eksperts Andrejs Koļesņikovs. Viņš ir pārliecināts, ka Kremlī turpinās “troņu spēles”, kurās iesaistīti dažādi Krievijas politisko eliti pārstāvošie grupējumi. Putina galvenās rūpes ir sekot līdzi tam, lai neviens no tiem neiegūst pārāk lielu ietekmi un nesāk apdraudēt viņa paša pozīcijas. Bruņotie spēki pērn tika pamatīgi kritizēti par panākumu trūkumu frontē, tādēļ nu bija pienācis īstais laiks tos uzmundrināt, un viens no veidiem, kā to izdarīt, bija izlikties nemanām “Vagner” ieguldījumu - šo un citus “brīvprātīgo” grupējumus Putins pat nepieminēja savā šīs nedēļas uzrunā. Taču tikpat labi situācija jebkurā brīdī var mainīties un Prigožins Kremļa saimniekam atkal kļūs vajadzīgs kā iespējama alternatīva Šoigu, Gerasimovam, kādam no augstākajiem ierēdņiem vai oligarhiem, kuri deķīti pārāk vilks uz savu pusi.
