Šonedēļ viesojoties Londonā, Parīzē un Briselē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uzsvaru licis uz diviem jautājumiem. Pirmais, protams, ir ieroču (un jo jaudīgāku, jo labāk) piegādes Ukrainai, jo pretējā gadījumā šai valstij būs ļoti grūti pretoties Krievijas agresijai, nerunājot nemaz par pašlaik okupēto teritoriju atgūšanu. Otrais – Zelenskis ļoti uzstājīgi aicinājis pēc iespējas ātrāk uzņemt Ukrainu Eiropas Savienības rindās.
Nav noslēpums, ka kopš 2014. gada, kad Ukraina skaidri definēja savu kursu uz Eiropu, ne tikai Briselē, bet arī citās tā sauktās vecās Eiropas galvaspilsētās pret šo vēlmi izturējās diezgan skeptiski. Viens no galvenajiem pārmetumiem, kas regulāri tika adresēts Ukrainai - ļoti augstais korupcijas līmenis un tā saukto oligarhu lielā ietekme uz politiskajiem lēmumiem. Protams, ka kopš pagājušā gada 24. februārī uzsāktā Krievijas agresīvā iebrukuma Eiropas līderu lielākā daļa radikāli mainījusi iepriekš diezgan nicīgo attieksmi pret Ukrainu, taču uzņemt ES to pagaidām nesteidzas, atgādinot par kritērijiem, kas jāizpilda kandidātvalstīm. Un viens no tiem ir tieši korupcijas novēršana.
Neraugoties uz to, ka pašlaik svarīgākā lieta Ukrainai ir cīņa pret agresoru, Zelenskis apliecinājis, ka viņa solījums aktīvi apkarot korupciju nav tikai vārdi vien. Kopš šā gada sākuma notikušās kadru pārmaiņas Ukrainas elitē Krievijas propagandisti cenšas skaidrot ar šķelšanos Zelenska komandā (cerot, ka tā arī notiks), taču patiesībā Ukrainas prezidents vien vēršas pret tām amatpersonām, kas iejauktas korupcijas miglā tītos darījumos. “Meduza.io” atgādina, ka kopš gada sākuma amatus zaudējuši 11 augsta ranga ierēdņi un reģionu vadītāji. Gadījums ar padomnieku Oleksiju Arestoviču ir atsevišķi vērtējams, jo viņam nācās demisionēt nepārdomātu publisku izteikumu dēļ.
Jau vairākas nedēļas klīst runas, ka saļodzījies arī aizsardzības ministra Oleksija Rezņikova (viņš personīgi gan nelikumībās netiek vainots) krēsls un viņa demisija gaidāma “kuru katru dienu”. Skandāls sākās 21. janvārī, kad avīze “Zerkalo ņedeļi” publicēja atmaskojošu rakstu par to, ka Aizsardzības ministrija bruņotajiem spēkiem nepieciešamos produktus iepērk par paaugstinātu cenu, kas ļauj savus personīgos kontus papildināt gan negodprātīgiem ierēdņiem, gan tikpat negodprātīgiem uzņēmējiem. Pēc divām dienām Rezņikovs nepārdomāti asi reaģēja uz šo publikāciju, apsūdzot žurnālistus manipulācijās un informatīvā uzbrukumā un norādot, ka šādi raksti var izjaukt Ukrainas sarunas ar Rietumu sabiedrotajiem par tik nepieciešamo ieroču iegādi. Avīze, protams, nepalika atbildi parādā, rakstot, ka ministrs cenšas palīdzēt izvairīties no atbildības tiem ļaudīm, kuri, atrodoties viņa pakļautībā, īstenojuši korupcijas shēmu.
Tālākie notikumi apliecināja, ka “Zerkalo ņedeļi” publikācija nebija dūmi bez uguns - no amata bija spiests atkāpties ministra vietnieks Vjačeslavs Šapovalovs, kurš atbildēja par aizmugures apgādi, bet Ukrainas drošības dienests aizturēja divus uzņēmējus, kuri bija iedzīvojušies uz produktu piegādēm. Turklāt izmeklētāji nolēmuši, ka apsūdzības izvirzāmas vēl diviem augsta ranga ierēdņiem, kuri jau atlaisti no amatiem - Bogdans Hmeļņickis, kurš bija ministrijas valsts iepirkumu departamenta vadītāja vietnieks, tiek turēts aizdomās par vairāk nekā trīs miljonu dolāru izšķērdēšanu, iegādājoties armijai nekvalitatīvas bruņuvestes, bet Vladimirs Tereščenko, kurš strādāja ārējo ekonomisko sakaru pārvaldē, prasti apzadzies un piesavinājies ap 1,3 miljoniem dolāru.
Pats Rezņikovs, pār kuru nekādu aizdomu ēna nekrīt, atzinis, ka, komentējot pirmo rakstu, pieļāvis lielu komunikācijas kļūdu, kā arī paziņojis - kā ministram viņam jāuzņemas politiskā atbildība par savu padoto sastrādāto un, ja Zelenskis to vēlēsies, viņš ir gatavs atkāpties. Problēma gan tāda, ka pašlaik Ukrainā grūti atrast piemērotu aizstājēju Rezņikovam, kurš kopš kara sākuma nodibinājis lieliskas attiecības ar NATO valstu aizsardzības ministriem un kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka Ukraina no Rietumiem spēj izprasīt aizvien jaudīgāku un jaudīgāku bruņojumu.
