Pašreizējais Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils, kurš atbalsta pret Ukrainu izvērsto agresiju, jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem strādājis Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) labā. Par to vēsta vairāki Šveices laikraksti, atsaucoties uz šīs valsts arhīvos esošajām ziņām, kurām pagaidām vēl ir slepenības zīmogs. Cita starpā, par Maskavas patriarhijas ciešajām saiknēm ar VDK prese Latvijā rakstīja jau pirms 23 gadiem.
Šveices drošības dienesti par Kirilu sākuši interesēties pēc tam, kad septiņdesmito gadu sākumā viņš kļuvis par Maskavas patriarhijas pārstāvi Pasaules baznīcu padomē (WCC) un vairākus gadus pavadījis Ženēvā.
Avīzes “Sonntagszeitung” un “Le Matin Dimanche” atsaucas uz arhīvos atrodamo informāciju par to, ka pašreizējais Krievijas pareizticīgo līderis izraisījis pastiprinātu drošības struktūru interesi, un jau drīz vien attiecīgiem Šveices dienestiem kļuvis zināms, ka viņš nodarbojas gan ar informācijas vākšanu VDK labā, gan arī šī padomju dienesta uzdevumā cenšas panākt, lai WCC mazinātos amerikāņu un citu rietumvalstu ietekme un organizācija pārstātu izteikt pārmetumus padomju valstij par reliģisko brīvību ierobežošanu. Saskaņā ar Šveices avīžu ziņām, Kirils (viņa īstais vārds ir Vladimirs Gundjajevs) tolaik VDK aprindās bijis zināms kā aģents ar segvārdu Mihailovs.
ABC norāda, ka iepriekš ar līdzīgiem paziņojumiem, tiesa, tikai minējumu līmenī, bija nācis klajā vēsturnieks un cilvēktiesību aktīvists Fēlikss Korlijs. Viņš skaidrojis, ka jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem Krievijas pareizticīgo baznīca sākusi cieši sadarboties ar padomju valsts drošības dienestiem. Tāda bijusi cena, ko baznīcai nācies maksāt par to, lai valsts represīvās struktūras pārtrauktu garīdznieku un ticīgo vajāšanu un atstātu baznīcai tos īpašumus, kas līdz tam laikam vēl nebija konfiscēti. 1999. gadā kļuva zināms, ka arī Kirila priekštecis Maskavas un Visas Krievijas patriarha amatā Aleksijs II bijis VDK aģents.
Pašreizējā patriarha krustdēls Mihails Gundjajevs šobrīd Ženēvā ieņem to pašu pārstāvja amatu, kurā pirms 50 gadiem strādāja viņa tēvocis. Sarunā ar “Sonntagzeitung” viņš apgalvojis, ka tēvocis nekad neesot bijis nedz VDK štata darbinieks, nedz aģents, taču tolaik situācija bijusi tāda, ka visiem garīdzniekiem, kuri ieņēmuši daudzmaz augstus amatus baznīcas hierarhijā, nācies samierināties ar stingru VDK kontroli. Maskavas patriarhija no komentāriem par Kirila sadarbību ar VDK atturējusies.
Jāatgādina, ka Kirils, kurš par patriarhu kļuva 2009. gadā, dzimis un uzaudzis Ļeņingradā (tagad - Sanktpēterburgā) - tajā pašā pilsētā, no kuras nāk Putins un liels skaits citu augsta ranga amatpersonu, kas demonstrē uzsvērtu lojalitāti diktatoram. Nav zināms, vai viņu ceļi krustojušies jau Ļeņingradā, taču ir skaidrs Kirils šajā rokaspuišu lokā iekļāvies vēl pirms kļūšanas par patriarhu. Tolaik viņš vadīja baznīcas sinodes starptautisko sakaru daļu, ko Putins regulāri izmantoja kā instrumentu savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Vēlāk Kirils kādā intervijā Putina nākšanu pie varas nosaucis par dievišķu brīnumu, kas glābs Krieviju.
Lai gan Kirils savulaik tika uzskatīts par tā dēvētā rietumnieku spārna pārstāvi baznīcā (citiem vārdiem sakot, nosacītu liberāli) un solījis, ka nepieļaus baznīcas saplūšanu ar valsts aparātu un iesaistīšanos politiskajās spēlītēs, patiesībā noticis gluži pretējais. Jau kopš Krimas aneksijas 2014. gadā Krievijas pareizticīgo baznīca kļuvusi par vienu no Kremļa propagandas instrumentiem, bet pats Kirils nekritiski atbalstījis pagājušā gada 24. februārī uzsākto iebrukumu Ukrainā. Lai gan patriarhs bieži vien uzsver, ka vēlas mieru pasaulē, viņa rīcība ar darbiem nesaskan. “Meduza.io” nesen vēstīja, ka pēc Kirila rīkojuma no garīdznieku rindām izslēgts kāds mācītājs, kurš pretēji patriarha vēlmei lūdzies nevis par “uzvaru speciālajā militārajā operācijā”, bet gan mieru.
2000. gada 29. septembrī laikraksts “Latvijas Vēstnesis” par Maskavas patriarhiju un VDK publiskoja sekojošo: “1994. gadā Krievija izvāca savu okupācijas karaspēku un tankus no Igaunijas, bet Krievija neaizvāca savus VDK arhīvus. Un VDK dokumenti, kas jau ir bijuši publicēti, atklāj, ka pašreizējais Krievijas pareizticīgās baznīcas galva, 70 gadu vecais visas Krievijas un Maskavas Patriarhs Aleksijs II "ilgus gadus ir bijis VDK aģents un viņam pat bijusi piešķirta Goda zīme". Ziņojums nāk no Kestonas institūta, anglikāņu reliģiskās organizācijas, kas atrodas Anglijā, Oksfordā. Ziņojumu publicējusi "Irish Daily" 23. septembrī. Viens no iemesliem, kāpēc ziņojums publicēts, bija Patriarha Aleksija II nelokāmā pretošanās Pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Krievijas Federācijā. Šo Patriarha pozīciju atbalstīja arī Krievijas prezidents Putins. Kopš lielās baznīcas sašķelšanās 1054. gadā austrumu un rietumu spārnā neviens pāvests nav bijis Maskavā. VDK dokumenti apraksta Patriarha Aleksija darbības pret pareizticīgo garīdzniecību un ticīgajiem. Viņa VDK segvārds bijis "aģents Drozdovs". Saskaņā ar arhīviem, viņu savervējusi Igaunijas VDK 1958. gada 28. februārī, kad viņš bija pazīstams kā tēvs Aleksijs Ridigers. Dzimis pirms Otrā pasaules kara neatkarīgajā Igaunijā, Patriarhs Aleksijs ir etnisks krievs. Viņš kalpojis par mācītāju, līdz Gorbačova ēras laikā aizsūtīts uz Maskavu. Patriarhs Aleksijs ir stingrs Putina atbalstītājs, kurš pats bijis VDK darbinieks 15 gadu. Baznīcas vīrs publiski aizstāvēja Putina vadīto karu Čečenijā, kā arī viņa daudz kritizēto uzvedību zemūdenes "Kursk" traģēdijas laikā. Kaut arī baznīcas runasvīri agrākšo faktu noliedza, tēvs Vsevolods Čaplins no Kestonas institūta, kura reliģiskos uzskatus savulaik apspieda komunisti, teica, ka par Patriarhu Aleksiju pieejami visi pierādījumi VDK arhīvos. Viņa secinājums: "Drozdovs" un Patriarhs Aleksijs ir viena un tā pati persona.
