Neraugoties uz to, ka iebrukums Ukrainā iestrēdzis un nav devis cerētos rezultātus, Krievija ir apņēmības pilna realizēt savas ģeopolitiskās ambīcijas un apstiprināt lielvaras statusu. Atkal aktualizēts jautājums par arktisko teritoriju apgūšanu, kur Krievijas apetīte ir patiešām gigantiska - Maskava vēlas savai ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai pievienot vairāk nekā miljonu kvadrātkilometru lielas platības. Turklāt Krievija iet ne tikai oficiālo ceļu, vēršoties ANO komisijā, bet arī rīkojas vienpusēji, apgūstot dabas resursu atradnes, ierīkojot jaunas karabāzes aiz polārā loka un draudot citām valstīm ierobežot iespējas izmantot Ziemeļu jūras ceļu.
Janvāra nogalē notikušajā Krievijas Drošības padomes sanāksmē prezidents Vladimirs Putins ierosinājis apspriest jautājumu par Krievijas kontinentālā šelfa robežām Ziemeļu ledus okeānā, vēsta AP. Tālāk apspriede risinājusies aiz slēgtām durvīm, taču zināms, ka ar saviem priekšlikumiem nākuši klajā vicepremjere Tatjana Goļikova, kura valdībā atbild par ekonomisko jautājumu bloku, kā arī aizsardzības ministrs Sergejs Šoiku un Ārējā izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins.
Krievijas kontroles nodrošināšana pār Arktiku ir viens no Putina mērķiem jau kopš šīs tūkstošgades sākuma, kad viņš kļuva par prezidentu. Pirmo pieteikumu ANO Kontinentālā šelfa robežu komisijai (CLCS) Krievija iesniedza vēl 2001. gadā, bet vēlāk - 2015. un 2021. gadā savas prasības precizējusi, turklāt Maskavas apetīte ievērojami pieaugusi. Beidzamajā pieteikumā Krievija jau apgalvojusi, ka tai ir tiesības uz visu Arktiku līdz pat Kanādas un Grenlandes (oficiāli - Dānijas) ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām. Taču šajā reģionā ir perspektīvas naftas un gāzes atradnes, tādēļ atdot Arktiku Krievijai neviens nav gatavs. Savas prasības iesniegušas arī Norvēģija, Dānija un Kanāda, par to, ka Arktika būtu jādala taisnīgāk regulāri paziņo ne tikai Maskavas tradicionālā ģeopolitiskā pretiniece ASV, bet arī Ķīna, ko Krievija labprāt vēlētos redzēt kā savu sabiedroto.
Kā norāda Foreign Policy, stīvēšanās ANO komisijā var turpināties gadu desmitiem ilgi, taču atšķirībā no valstīm, kas ievēro starptautiskos likumus, Krievija negaida līdz lēmums tiks pieņemts, bet steidzas iezīmēt un apgūt strīdīgās teritorijas. Var uzskatīt, ka šis process pilnā sparā rit jau kopš 2007. gada augusta, kad okeāna dzelmē tieši Ziemeļpolā krievu zemūdenes Mir-1 apkalpe vairāk nekā 4200 metru dziļumā uzstādīja no titāna sakausējuma izgatavotu Krievijas karogu. Šim simboliskajam solim sekojusi daudz konkrētāka rīcība, un pagājušā gada nogalē Krievijas Federālais drošības dienests (FSB) kopā ar Aizsardzības ministriju sācis izstrādāt plānu, lai "novērstu ārvalstu iespējamās provokācijas Ziemeļu ledus okeānā". Pretēji noteikumos balstītai starptautiskajai kārtībai, Krievija faktiski ir soli no tā, lai pasludinātu Ziemeļu ledus okeānu un visus arktiskos ūdeņus par savu iekšējo jūru, kuru citu valstu kuģi varēs izmantot tikai ar Maskavas atļauju. Pašlaik Kremlis vēlētos šo plānu attiecināt vien uz ārvalstu karakuģiem, taču vietā atgādināt seno parunu par apetīti, kas rodas ēdot, un lai nu kā, bet apetītes pēc jaunās teritorijām Krievijai nekad nav trūcis, pat neraugoties uz to, ka tā nespēj pienācīgi apsaimniekot jau esošās.
Kāds cits krievu teiciens vēsta, ka "pret lauzni nekādi paņēmieni nestrādā, ja vien pašam nav lauznis". Pašlaik šādā situācijā ir Kanāda, Dānija un Norvēģija, kuras nespēj ieguldīt tik milzīgus resursus, lai novērstu Krievijas ekspansiju Arktikā. Globālo klimata pārmaiņu rezultātā arktiskie ledi kūst, taču ne tik strauji, lai Ziemeļu jūras ceļš (tas kuģiem no Eiropas Āzijā un atpakaļ ļauj nokļūt par divām nedēļām īsākā laikā, nekā izmantojot Suecas kanālu) būtu izmantojams augu gadu. Bez ledlaužiem neiztikt, un tie pašlaik ir Krievijas monopols. Šobrīd tās rīcībā ir jau trīs LK-60 klases modernākie un jaudīgākie atomledlauži, un līdz 2029. gadam plānots uzbūvēt vēl četrus šādus kuģus, raksta Reuters. Papildus tam Rosatomflot var paļauties uz četriem vecāka modeļa atomledlaužiem, kas Krievijas kravas un karakuģiem var nodrošināt samērā komfortablus apstākļus Ziemeļu ledus okeānā. Ledlaužus lielākoties izmanto, lai atbrīvotu ceļu kuģiem ar sašķidrinātās dabasgāzes un jēlnaftas kravām, kas dodas ceļā no Jamalas pussalas ostām.
Dabas resursu ieguve tiek izvērsta arī aizvien tālāk no Krievijas piekrastes, bet vienlaikus šis reģions tiek arī militarizēts. Diemžēl Rietumvalstu noteiktās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju īsti nedarbojas (kas nav negaidīti, jo tām nav pievienojušās daudzas ekonomiski attīstītās un attīstības stadijā esošas valstis), un lai nu kam, bet armijas bāzu uzturēšanai un jaunu izveidošanai Maskavai nauda allaž atradīsies, vēsta CNN. Pavisam nesen bažas par to paudis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, norādot, ka arī Ziemeļatlantijas aliansei vajadzētu kļūt aktīvākai šajā reģionā. Lai gan agresija pret Ukrainu izmaksā dārgi, beidzamā gada laikā Krievija aiz polārā loka modernizējusi vairākus radarus, ierīkojusi jaunus lidlaukus, atjaunojusi munīcijas un degvielas noliktavu krājumus, liekot skaidri saprast, ka Arktiku tā uzskata par savu.
