Nu jau kļuvis pilnīgi skaidrs, ka Zviedrijas un Somijas uzņemšana NATO ievilksies vismaz līdz šī gada vasarai, jo ar vienošanās ratificēšanu nesteidzas Turcijas parlaments. Situācijā vainojama Turcijas amatpersonu pārliecība, ka Zviedrija nepilda nosacījumus, par kuriem vienošanās panākta pērn. Savukārt Somija nu kļuvusi par Ankaras un Stokholmas sarežģīto attiecību ķīlnieci, jo parakstītie dokumenti paredz, ka abas valstis Ziemeļatlantijas aliansē tiks uzņemtas vienlaikus.
Jau kopš pagājušā gada maija, kad Zviedrija un Somija pieteicās dalībai NATO, allaž ticis uzsvērts, ka abas valstis cieši koordinē savu rīcību un uz aliansi virzās soli solī. Taču problēmas, kas radušās Turcijas noraidošās attieksmes pret Zviedriju dēļ, nav iespējams tā vienkārši ignorēt. Šonedēļ Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto intervijā raidsabiedrībai “Yle” pirmo reizi piesardzīgi ieminējās - ja reiz Turcija nolēmusi uz ilgāku laiku bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO, iespējams, ka Somijai vajadzētu meklēt ceļus, lai aliansē iestātos pirms kaimiņvalsts. Protams, ka Hāvisto nekavējoties tika nokaunināts ne tikai Zviedrijā, bet arī dzimtenē un jau pēc dažām stundām apgalvoja, ka esot neprecīzi izteicies, iespējams, pārprasts un Somijas pozīcija paliek nemainīga - NATO tā iestāsies vien kopā ar Zviedriju.
Taču somu ārlietu ministra sākotnēji pieminētais variants nav tikai kaut kāds hipotētisks scenārijs, bet pavisam reāla iespējamība. Ja 14. maijā Turcijā paredzētajās prezidenta un parlamenta vēlēšanās virsroku atkal gūs Redžeps Tajips Erdogans un viņa islāmiskā Taisnīguma un attīstības partija (AKP), attieksme pret Zviedrijas pievienošanos NATO diez vai būtiski mainīsies. Var, protams, cerēt uz to, ka spiedienu pret Turciju izdarīs NATO varenākā valsts ASV, taču, ja reiz tā savulaik nespēja novērst to, ka Turcija
iegādājas pretgaisa aizsardzības sistēmas no Krievijas, maz ticams, ka Vašingtona kaut ko spēs panākt tagad. Vienīgā cerība ir uz to, ka Erdoganam apniks spuroties un izdosies no NATO izkaulēt kādus papildu labumus Turcijai, taču jāatceras, ka gadu gaitā Turcijas prezidents sevi apliecinājis kā viltīgam tirgonim līdzīgs valsts vadītājs, kurš mēdz daudz ko sasolīt, bet pēc tam solīto nepildīt. Protams, aizbildinoties ar Turcijas nacionālās drošības interesēm.
Būtiski mazinājies arī NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga optimisms - arī viņš beidzot sapratis, ka Turcijas iebildes pret Zviedrijas uzņemšanu NATO nav tikai kaprīze, bet principiāla (vismaz pašlaik) šīs valsts pozīcija. Protams, ka oficiāli Stoltenbergam neatliek nekas cits kā sludināt, ka šī problēma tiks atrisināta, taču paskaidrot, kādā veidā tas notiks, viņš nevar, jo pats to nezina. Pašlaik ir sadūrušās Turcijas prasības par Zviedrijā patvērušos kurdu trimdinieku un citu tā dēvēto teroristu un valsts ienaidnieku izdošanu, kā arī pret Turciju vērstu demonstrāciju rīkotāju saukšanu pie atbildības ar Zviedrijas liberālajiem likumiem, no kuriem valsts negrasās atteikties. Cik ilgu laiku prasīs domstarpību atrisināšana - kas to var zināt?
Bet attiecībā uz Somijas izredzēm iestāties NATO vēl pirms Zviedrijas juristi saka tā - tad somiem būs jāsāk viss no gala. Pašlaik dokumentos ir vien abu valstu iestāšanās pieprasījums, un vienkāršoti tas nozīmē - ja Turcija neratificē Zviedrijas uzņemšanu aliansē, tā neratificē arī Somijas iestāšanos. Iespējams, ka lielāka skaidrība par notikumu attīstību varētu rasties 11. un 12. jūlijā, kad Viļņā notiks kārtējais NATO samits.
