Kad pagājušā gada pavasarī Zviedrija paziņoja par nodomu iestāties NATO, Ziemeļatlantijas alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs izteicās, ka tas esot pāris nedēļu, sliktākajā gadījumā pāris mēnešu jautājums. Tagad viņa optimisms ir krietni noplacis, jo Zviedrijas (tāpat kā Somijas) uzņemšanu NATO turpina bloķēt Turcija, turklāt Ankaras un Stokholmas attiecības kļūst aizvien sarežģītākas.
Beidzamo nedēļu laikā Zviedrijas galvaspilsētā notikušas vairākas pret Turciju un tās līderi Redžepu Tajipu Erdoganu vērstas protesta akcijas, kuros piedalījusies raiba publika - gan kurdu imigranti, gan Zviedrijas kreisie, gan galēji labējie, un ir skaidrs, ka šīs demonstrācijas liek šķēršļus ceļā uz Zviedrijas iestāšanos NATO, lieki bojājot attiecības ar Erdoganu.
Kad janvāra vidū kurdu sarīkotās protesta akcijas laikā pie laternas staba ar galvu uz leju tika pakārta lelle, kas pēc izskata atgādināja Erdoganu, Zviedrijas premjers Ulfs Kristešsons neizturēja, publiski paziņojot, ka šādu demonstrāciju dalībnieku mērķis ir "sabotēt Zviedrijas iestāšanos NATO". Taču tik demokrātiskā valstī kā Zviedrija aizliegt demonstrācijas iespējams vien tad, ja īpašo dienestu rīcībā ir pārliecinoša informācija, ka tās var radīt drošības draudus. Visādi citādi - nāciet un, atsaucoties uz vārda brīvību, sludiniet, ko vien vēlaties!
Teorētiski naida runām gan jātiek apklusinātām, taču sestdien neviens neliedza dāņu/zviedru labēji radikālajam politiķim Rasmusam Paludanam sarīkot performanci pie Turcijas vēstniecības Stokholmā. Stundas garumā viņš, policistu apsargāts, netraucēti zākāja islāmu, musulmaņus un imigrantus, bet akcijas kulminācija bija publiska musulmaņu Svēto rakstu jeb Korāna sadedzināšana. Paludans savā runā Zviedrijas iespējamo iestāšanos NATO nepieminēja un nenosodīja, taču gribot negribot viņš lej ūdeni uz pievienošanās pretinieku dzirnavām, dodot iespēju
Turcijai atkal apgalvot, ka tā nevar akceptēt Zviedrijas pievienošanos NATO, ja reiz šajā valstī plosās pret Turciju noskaņoti ekstrēmisti.
Atšķirībā no Paludana, kura galvenais mērķis ir vairot popularitāti ar skandalozu akciju palīdzību, Zviedrijā ir arī īsti iestāšanās NATO pretinieki - kreisā spārna politiķi, kuri taktiski sabloķējušies ar kurdu migrantiem (un tādu Zviedrijā ir ap 100 000). “Alianse pret NATO” - tā sauc kustību, kas organizē šādas demonstrācijas. Tās runasvīrs Tomass Petešsons intervijā “Reuters” norādījis, ka viņu mērķis ir nepieļaut, ka Zviedrija un Turcija vienojas uz kurdu rēķina. Lai gan visā Eiropas Savienībā Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) ir pasludināta par teroristisku organizāciju, Stokholmā un citās Zviedrijas pilsētās notiekošajās demonstrācijās regulāri redzami tās sarkanie karogi un cita simbolika. Un atkal jau likums nav pārkāpts, jo Zviedrijas parlaments nez kādēļ nav parūpējies par teroristu grupējuma simbolikas aizliegumu.
Lai gan Zviedrijas protesta akciju dalībnieki uzsver, ka vēršas pret Erdoganu, patiesībā viņi kļuvuši par "noderīgajiem idiotiem" Turcijas valdošā un ne tuvu demokrātiskā režīma rokās. Visticamāk, ka tīri personīgi Erdoganam nekādas iebildes pret Zviedrijas iestāšanos NATO nav, taču viņš nevar palaist garām izdevību, kad par jāvārdu iespējams saņemt krietnas politiskās dividendes. Līdz ar Ungāriju, kur Zviedrijas un Somijas pievienošanās NATO nav ratificēta lielākoties birokrātisku iemeslu dēļ, Turcija palikusi beidzamā alianses dalībvalsts, kas nesteidzas atbalstīt abu valstu uzņemšanu. Ne visas Zviedrijai izvirzītās prasības apstiprinātas publiski, taču zināms, ka Turcija vēlas, lai zviedri izlēmīgāk ierobežotu savā valstī dzīvojošo kurdu politiskās aktivitātes un izdotu Turcijai aptuveni 130 cilvēku, kurus Erdogana režīms uzskata par teroristiem - starp viņiem ir gan kurdi, gan trimdā ASV dzīvojošā garīdznieka Fetullas Gilena piekritēji. Taču Zviedrijas Augstākā tiesa jau nospriedusi, ka vismaz vienu no šiem cilvēkiem - žurnālistu Bilentu Kenešu - Turcijai izdot nedrīkst. Pašlaik viss liecina, ka līdzšinējais Turcijas parlamenta sastāvs Zviedrijas uzņemšanu NATO neratificēs un kaut kāds progress
labākajā gadījumā gaidāms pēc maijā iecerētajām parlamenta vēlēšanām Turcijā.
