Pirms 60 gadiem Parīzē Francijas prezidents Šarls de Golls un Vācijas kanclers Konrāds Adenauers parakstīja Elizejas līgumu – vienošanos par abu valstu pilnīgu samierināšanos un sadarbību pēc atrašanās dažādās ierakumu pusēs divos pasaules karos, nerunājot nemaz par iepriekšējiem militārajiem konfliktiem.
Pašlaik šķiet pašsaprotami, ka abas valstis ir ciešas sabiedrotās, turklāt pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības neapšaubāmi arī tās ietekmīgākās valstis, tā saucamais apvienotās Eiropas motors. Taču pagājušā gadsimta piecdesmito gadu nogalē un sešdesmito gadu sākumā viss nebūt nebija tik vienkārši.
Francijas un Vācijas intereses īsti nesaskanēja ārpolitikas jautājumos. Francija, kuras rīcībā bija kodolieroči un spēcīga armija, tolaik centās mazināt NATO un ASV, kā arī Lielbritānijas lomu Eiropas drošības garantēšanā, un viens no galvenajiem de Golla mērķiem bija "spēcīga Eiropa". Vācijai (ja precīzāk, Rietumvācijai jeb Vācijas Federatīvajai Republikai) nācās rēķināties ar to, ka pēc sakāves Otrajā pasaules karā uzvarētāji tai neļaus veidot kaujas spējīgu armiju, tādēļ rūpes par drošību jāuztic Savienotajām Valstīm. Vācijas sabiedrība un politiskā elite tolaik bija sašķelta “atlantistos”, kuri uzskatīja, ka ciešākās attiecības jāveido ar ASV un Apvienoto Karalisti, un “gollistos”, kuri domāja, ka kontinentālā Eiropa itin labi var iztikt bez anglosakšu aizbildniecības.
Adenauers sākotnēji bijis pirmās nometnes pārstāvis, taču ar laiku viņa nostāja ja ne diametrāli, bet tomēr mainījusies, un tā galvenais iemesls bija kopīgas valodas atrašana ar de Gollu, savstarpēja uzticība un draudzība, cik nu par tādu var runāt attiecībā uz divu valstu politiķiem, raksta “Der Spiegel”. Jā, abi šie valstsvīri bija zināmi kā cīnītāji pret nacismu, taču 1958. gada septembrī, kad Adenauers pirmo reizi viesojās pie de Golla, šķita, ka nekas cits viņus īpaši nevieno. Vēlākajos memuāros gan viens, gan otrs atzinuši, ka sākotnēji bijuši samērā skeptiski noskaņoti par kopīgas valodas atrašanu, taču tas drīz vien mainījies. Protams, ka pirmajā sarunā nekādas runas par līgumu nebija, abas puses zondēja situāciju, tajā pašā laikā skaidri apzinoties, ka sensenos laikos izraktais kara cirvis būs jāaprok, jo Vācijai un Francijai joprojām nāksies būt kaimiņiem, kuru ķīviņi kaitē gan vieniem, gan otriem.
Nākamo četru gadu laikā abu valstu līderi vizītēs viens pie otra devās 15 reižu, kopumā apspriežoties vairāk nekā 100 stundu garumā, turklāt apmainījās arī ar vairāk nekā 40 garām vēstulēm. Eiropā situācija tolaik bija spriedzes pilna. 1961. gada augustā padomju okupācijas zonā izveidotā Vācijas Demokrātiskā Republika (faktiski Maskavas kontrolēts marionešu režīms) pieprasīja Rietumu sabiedrotajiem pamest savas okupācijas zonas Rietumberlīnē, bet, kad uz šo ultimātu prognozējami nesekoja nekāda reakcija, uzbūvēja Berlīnes mūri, kas nošķīra nu jau bijušās Vācijas galvaspilsētas sociālistisko daļu no kapitālistiskās daļas. Amerikāņi un briti atšķirībā no frančiem uz to reaģēja pragmatiski un lietišķi, liekot Adenaueram domāt, ka gadījumā ja situācija vēl vairāk saasināsies, viņi necentīsies par katru cenu noturēt Rietumberlīni savā kontrolē.
Nākamais gads sagādāja Kubas raķešu krīzi. Mēdz sacīt, ka tolaik pasaule bija pāris sprīžu attālumā no trešā pasaules kara, kas vienlaikus būtu bijis arī kodolkarš. Taču, ja Ņikitas Hruščova vadītā Padomju Savienība būtu izšķīrusies par militāru konfrontāciju ar ASV, visticamāk, sākumā lietā liktu konvencionālos ieročus, un Rietumberlīne šādai spēka nodemonstrēšanai būtu bijis ļoti piemērots mērķis. Visu šo peripetiju rezultātā Adenauers pakāpeniski pieslējās “gollistu” nometnei. 1962. gada jūlijā abu valstu līderi apmeklēja Reimsu, kur notika militārā parāde un dievkalpojums Dievmātes katedrālē, pieminot Pirmā pasaules kara upurus. De Golls šīs tikšanās laikā publiski paziņoja, ka viņš cer uz "Vācijas un Francijas samierināšanos" - šie vārdi ir iekalti pie katedrāles novietotajā piemiņas plāksnē. Bet jau pēc diviem mēnešiem Francijas prezidents izpelnījās atzinību gados jauno vāciešu vidū, uzrunā Ludvigsburgā nosaucot viņus par "izcilas tautas bērniem".
Lai gan līguma teksts satilpst vien sešās lappusēs, tā saskaņošana bija gana gara. De Gollam nenācās raizēties par to, ka vienošanās varētu nepatikt viņa valsts pilsoņiem un politiķiem. Pirmkārt, daudzi uzskatīja, ka saskaņā ar līgumu, kura projekts pat nebija publiskots, Francija faktiski ņem Vāciju savā aizbildniecībā, šajā lomā nomainot Savienotās Valstis. Otrkārt, de Golla autoritāte Francijā tolaik bija neapstrīdama, un, ja reiz prezidents bija pieņēmis kādu lēmumu, pārliecinošs tautas vairākums to atbalstīja. Vācijā valdīja pavisam cita noskaņa. Ārlietu ministrija kategoriski nerekomendēja kancleram parakstīt vienošanos, un šo nostāju pastiprināja 14. janvāra notikumi, kad de Golls, neņemot vērā Vācijas nostāju, uzlika veto Apvienotās Karalistes lūgumam uzņemt to Eiropas Ekonomiskajā kopienā (EEC) - Eiropas Savienības priekštecē. Tikai dienu pirms Elizejas līguma parakstīšanas toreizējais valsts sekretārs, bet vēlāk Vācijas prezidents Karls Karstenss vērsās pie Adenauera: "Kancler, jums jāapelē pie de Golla sirdsapziņas, lai viņš mainītu savu nostāju attiecībā uz Angliju. Bet, ja tas nenotiks, jūs nedrīkstat parakstīt šo līgumu!"
Taču “atlantistu” pūliņi bija velti, jo Adenauers lēmumu jau bija pieņēmis. Līguma parakstīšanas ceremonijas laikā 72 gadus vecais de Golls un 87 gadus vecais Adenauers pat saskūpstījās pa franču modei, un tas tika novērtēts kā aizkustinošs žests (atšķirībā no vēlākā PSRS līdera Leonīda Brežņeva un Austrumvācijas vadītāja Ēriha Honekera skūpsta).
"Mana sirds ir jūtu pārpilna, mana dvēsele gavilē par šo līgumu, ko esmu parakstījis ar kancleru. Neviens uz šīs planētas nevar nenovērtēt tā svarīgumu. Tas ne tikai pāršķir garo un asiņaino konfliktu un karu vēstures lappusi, bet arī atver durvis jaunai nākotnei, gan Vācijai, gan Francijai, gan Eiropai, gan tādējādi arī visai pasaulei!" sacīja de Golls.
Ceremonijas nogurdinātais Adenauers uz to atbildēja pavisam īsi: "Ģenerāl, jūs bijāt tik daiļrunīgs, ka man vairs nav ko piebilst jūsu sacītajam."
Varēja šķist, ka “gollisti” ir guvuši pārliecinošu uzvaru, taču tā nebūt nebija. Kad nonāca līdz līguma ratifikācijai Vācijas parlamentā, tam tika pievienota preambula, kurā bija uzsvērtas gan Vācijas īpašās attiecības ar ASV un NATO, gan vēlme panākt abu Vācijas valstu apvienošanos. De Golls par to īpaši priecīgs nebija, taču nācās samierināties.
