Bez liekiem sentimentiem un nostalģijas pēc monarhijas Grieķijā šīs nedēļas nogalē turpinās atvadas no 82 gadu vecumā mūžībā aizgājušā bijušā pēdējā valsts karaļa Konstantīna II. Kopš 1974. gada decembra monarhiju Grieķijā nomainījusi republika, un tas atspoguļojas arī valdības lēmumā – nekādas valsts bēres pēdējam karalim nav paredzētas.
Atvadīšanās, kas 16. janvārī notiks Atēnu pareizticīgo katedrālē un kurai sekos bēru ceremonija bijušajā monarhu vasaras pilī Tatojā, netālu no galvaspilsētas, ir privāts pasākums, taču gaidāms, ka to apmeklēs daudzu Eiropas karaļnamu pārstāvji.
"Mēs monarhijas lappusi aizvērām 1974. gadā," sacīts valdības paziņojumā, kurā norādīts, ka pēdējā monarha bērēs valsti pārstāvēs kultūras ministre. Tas spilgti simbolizē grieķu attieksmi gan pret monarhiju vispār, gan pēdējo karali, kurš tronī pavadīja nepilnus četrus gadus (no 1964. līdz 1967. gadam) un lielāko daļu atlikušā mūža bija spiests dzīvot trimdā - lielākoties Romā un Londonā. Vien 2013. gadā Konstantīns II izkaroja tiesības atgriezties dzimtenē un, lai gan citas prominences viņu allaž sauca par karali, bija jau samierinājies ar to, ka monarhija Grieķijā likvidēta uz visiem laikiem. "Vienīgais, ko es vēlos, ir klusa un mierīga dzīve dzimtenē, ar tiesībām no tās izbraukt un atkal atgriezties. Es sevi neuzskatu par Grieķijas valsts galvu un itin labi jūtos privātpersonas statusā. Pagātne jāaizmirst, tagad mēs esam republika," viņš sacījis kādā intervijā avīzei “Sunday Telegraph”.
Konstantīns II kāpa tronī 1964. gada martā, pēc tēva, karaļa Pāvila nāves. 23 gadus vecais jauneklis tolaik Grieķijā bija labi pazīstams ne tikai kā troņmantnieks, bet arī kā sportists, jo 1960. gada Romas vasaras
olimpiskajās spēlēs viņš kopā ar diviem komandas biedriem burāšanas sacensībās bija izcīnījis Grieķijai pirmo olimpisko zelta medaļu vairāk nekā 50 gadu laikā. Taču ar valsts vadīšanu tik gludi vis neritēja. Mēnesi pirms Konstantīns II kļuva par karali, parlamenta vēlēšanās bija uzvarējis kreisi centrisko bloks ar Georgi Papandreu priekšgalā. Attiecības ar premjeru kļuva aizvien sarežģītākas, jo Papandreu politika kļuva aizvien kreisāka un kreisāka, bet karali tas neapmierināja. Tolaik Grieķija bija ļoti nozīmīga Aukstā kara cīņas arēna, abām lielvalstīm - ASV un PSRS - spēkojoties par lielāku ietekmi. Konstantīns II nepārprotami bija ASV pusē un nevēlējās, lai ar Papandreu palīdzību Grieķijā nāktu pie varas komunisti. Pēc kārtējā publiskā strīda par to, kurš - premjers vai karalis - nosaka kārtību bruņotajos spēkos, Papandreu, kurš pats vēlējās uzņemties aizsardzības ministra pienākumus, 1965. gada jūlijā bija spiests demisionēt. Nākamos gadus Grieķijā valdīja politisks haoss. Par jaunu vēlēšanu rīkošanu vienoties neizdevās, bet ar pūlēm izveidotās valdības bija ļoti nestabilas.
Beigu beigās vēlēšanas tika izsludinātas 1967. gada aprīlī, taču, tā kā viss liecināja par to, ka pie varas varētu atgriezties Papandreu ar vēl kreisākiem sabiedrotajiem, tā dēvētie melnie pulkveži sarīkoja militāru apvērsumu un pie varas nāca hunta. Mazākais, ko grieķu mērenie un kreisie pārmet Konstantīnam II - viņš nekādi neesot centies šo puču novērst un apstiprinājis militāristu izveidoto valdību. Taču BBC norāda, ka pēdējam karalim adresētas arī krietni nopietnākas apsūdzības. Vēsturnieki, atsaucoties uz ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dokumentiem, raksta, ka Konstantīns II pats 1967. gada sākumā mēģinājis piesardzīgi noskaidrot, vai ASV nebūs lielu iebildumu, ja iespējamā kreiso nākšana pie varas tiks novērsta ne gluži demokrātiskā ceļā. Citiem vārdiem sakot, viņš pats domājis, ka jāsarīko apvērsums un jāatceļ vēlēšanas.
Ar melnajiem pulkvežiem Konstantīnam II gan īsti nebija pa ceļam. Redzot viņu izvērstās represijas pret politiskajiem pretiniekiem un jūtot, ka pašu karali pučisti uzskata vien par bandinieku savās rokās, Konstantīns II 1967. gada nogalē mēģināja atgūt pilnīgu varu, paļaujoties uz sev lojālajiem armijas spēkiem. Taču, lai gan uzticību viņam apliecināja gan flote, gan gaisa kara spēki, viss izšķīrās uz sauszemes, un jau drīz kļuva skaidrs, ka Konstantīna II piekritēju plāns irst pa visām vīlēm. Šajā situācijā karalis un viņa ģimene izšķīrās par emigrāciju, un vēlāk Konstantīns II ne reizi vien apgalvoja, ka tā rīkojies, lai neierautu Grieķiju jaunā pilsoņu karā. Taču zināms, ka nākamajos gados viņš kontaktējās ar huntu un centās vienoties par atgriešanās nosacījumiem, tomēr melnajiem pulkvežiem monarhs bija pilnīgi nevajadzīgs. Brīdī, kad 1973. gadā huntas pozīcijas sāka ļodzīties, tā pasludināja republikas izveidošanu. 1974. gadā melno pulkvežu režīms krita, taču īstie republikas piekritēji, kuri nāca pie varas, bija ne mazāk negatīvi noskaņoti pret monarhu. Gada nogalē notika referendums, kurā par monarhijas atcelšanu nobalsoja 69,2% procenti tā dalībnieku, un Konstantīna II jau tā īsajai valdīšanai nu tika pielikts pavisam oficiāls punkts.
Grieķijas varas iestādes pat neatļāva viņam ierasties dzimtenē, lai piedalītos kampaņā pirms referenduma. Arī vēlāk tās labprātāk redzēja bijušo monarhu ejam, nevis nākam. Pāris reizes gan viņam atļāva ierasties Grieķijā, tajā skaitā uz mātes Frederikas bērēm 1981. gadā. Pēc desmit gadiem Grieķijas varas iestādes viņam visžēlīgi atļāva izvest desmit konteinerus ar dažādiem mākslas priekšmetiem, mēbelēm un citām lietām no Tatojas rezidences, un interesanti, ka liela daļa no šiem priekšmetiem vēlāk tika pārdoti “Christie's” izsolēs. Bet 1994. gadā Grieķijas valdība nolēma ne tikai nacionalizēt visus karaļnama īpašumus, bet arī atņemt Konstantīnam II pilsonību. 2002. gadā bijušajam monarham Eiropas Cilvēktiesību tiesā izdevās panākt, ka Grieķija viņam
izmaksās vismaz nepilnu 14 miljonu eiro lielu kompensāciju par zaudētajiem īpašumiem (kas gan bija nieks, salīdzinot ar karaļa pieprasītajiem 500 miljoniem), taču uz pilsonības un pases atjaunošanu nācās pagaidīt.
Kopš atgriešanās Grieķijā Konstantīns II vadījis klusu, rāmu, gana pārticīga pensionāra dzīvi. 2008. gadā veiktā aptaujā noskaidrojās, ka mazāk nekā 12% grieķu atbalsta konstitucionālās monarhijas atjaunošanu, un šis etaps jau bija noiets. Bijušais karalis gan aktīvi kontaktējās ar saviem radiniekiem, kuriem joprojām ir liela ietekme citās Eiropas valstīs. Viņa vecākā māsa Sofija ir bijusī Spānijas karaliene, sievasmāsa Margrēte II - Dānijas karaliene, bet otrās pakāpes brālēns Čārlzs III pērn kļuva par britu monarhu.
