5. janvārī apritēs 55 gadi, kopš par Čehoslovākijas komunistu līderi kļuva Aleksandrs Dubčeks, kurš mēģināja īstenot liberālas reformas. Šo procesu nosauca par “Prāgas pavasari”, taču ilgs mūžs tam nebija lemts, jo naktī uz 21. augustu Čehoslovākijā iebruka PSRS un citu Varšavas līguma valstu karavīri, atjaunojot to kārtību, ko par vienīgo iespējamo uzskatīja Maskavā. Raugoties uz notikumiem no mūsdienu skatu punkta, nekā citādi tas arī nevarēja beigties, jo Dubčeks vēlējās vien kosmētiskus uzlabojumus režīmam, kas prasījās pēc kapitālā remonta.
Dzirdot frāzi "sociālisms ar cilvēcīgu seju", daudziem noteikti nāk prātā pēdējais padomju valsts līderis Mihails Gorbačovs un viņa iniciētā “perestroika”. Taču autortiesības uz šo izteicienu pieder Dubčekam. Par Čehoslovākijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru viņš tika ievēlēts 1968. gada 5. janvārī, šajā amatā nomainot ilgu laiku pie valsts politiskās stūres bijušo Antonīnu Novotniju.
Novotniju vēsturnieki uzskata par klasisku staļinistu. Lai gan “vecākais brālis” - padomju komunistiskā partija - Ņikitas Hruščova personā jau 1956. gadā bija nosodījusi gan Josifa Staļina personības kultu, gan pārmērības, kas viņa valdīšanas gados tika veiktas ar mērķi nodrošināt komunistu dominanci, Novotnijs nesteidzās sekot šim piemēram. Pasaulē aizgūtnēm runāja par “Hruščova atkusni” (1962. gada Kubas raķešu krīze daudziem piemirsās ļoti ātri), bet Čehoslovākijā joprojām varēja nokļūt aiz restēm par šķietami nevainīgu anekdoti. Jā, sekojot norādēm no Maskavas, 1962. gadā tika nojaukts grandiozais Staļina piemineklis Vltavas upes krastā Prāgā, vēlāk pārdēvētas viņa vārdā nosauktās ielas, laukumi un rūpniecības uzņēmumi, bet visādi citādi Novotnijs, kurš pie varas bija kopš 1953. gada, piekopa to pašu ierasto staļinistu politiku.
1968. gada sākumā toreizējam Čehoslovākijas komunistu līderim bija jau 63 gadi, un tika nolemts, ka viņam jāmeklē pēctecis. Vai tas notika bez Maskavas ziņas? Par to nu gan ir ļoti, ļoti jāšaubās, un naivi iedomāties, ka bez Kremļa atbalsta šajā amatā būtu ticis Dubčeks, kura iepriekšējais oficiālais postenis bija Slovākijas komunistiskās partijas līdera krēsls. Gluži tāpat kā vēlāk Gorbačovs, arī Dubčeks nebija tas vīrs, kurš apšaubītu sociālistiskās sistēmas priekšrocības salīdzinājumā ar “sapuvušo kapitālismu”. Visu bērnību un jaunību līdz pat 17 gadu vecumam viņš kopā ar ģimeni bija pavadījis PSRS, bet 1938. gadā atgriezies dzimtenē un jau gadu vēlāk iestājies Slovākijas komunistiskajā partijā, kas pēc Vācijas kontrolē esošās Slovākijas marionešu valsts izveidošanas oficiāli bija aizliegta. Vārdu sakot, pārliecināts komunists un revolucionārs no matu galiņiem līdz pat papēžiem. Taču Dubčekam piemita arī veselais saprāts, un viņš skaidri redzēja, ka visi šie Maskavas uzspiestie piecgažu plāni, brigāžu sistēmas un “sociālistiskās sacensības” par to, kurš saņems ceļojošo sarkano vimpeli, jo saštancējis lielāku skaitu nevienam nevajadzīgu detaļu, īsti nedarbojas.
Uzsāktos ekonomiskos pārkārtojumus lielākā daļa valsts iedzīvotāju pat nepamanīja, taču pēkšņā cenzūras atcelšana un faktiska vārda brīvības atjaunošana 1968. gada pavasarī sajūsmināja valsts iedzīvotājus. Tāpat tika mazinātas birokrātiskās klapatas, lai čehiem un slovākiem kļūtu vienkāršāk apmeklēt kaimiņvalstis, kas atradās aiz “dzelzs priekškara” - Vācijas Federatīvo Republiku un Austriju. Galu galā lielākie ieguvēji izrādījās tie, kuri jau laikus saprata, ka brīvestības ilūzija nebūs ilga, un līdz 1968. gada rudenim paspēja emigrēt.
Vēlreiz jāuzsver, ka Dubčekam nebija ne mazākā nodoma pilnībā sagraut sistēmu, taču savu efektivitāti apstiprināja senais teiciens par mazā pirkstiņa atdošanu velnam. Sajutuši pirmās brīvības smaržas, čehi un slovāki no savas valdības pieprasīja aizvien vairāk. Kas lai to zina, kā situācija attīstītos, ja Čehoslovākija tolaik būtu reāli patstāvīga valsts, taču konkrētajos apstākļos Kremlis nodemonstrēja, kurš tad īsti ir noteicējs visā tajā austrumu un centrālās Eiropas daļā, kurai pēc Otrā pasaules kara bija nepalaimējies nonākt padomju okupācijas zonā. Laiki gan bija mainījušies, un atšķirībā no 1956. gada ungāru sacelšanās līderiem Dubčeks tika cauri ar vieglu izbīli - no partijas vadītāja amatu viņu, protams, atcēla, taču tālākas represijas nesekoja.
