Lietuvas pareizticīgo baznīcas ģenerālajā asamblejā vienprātīgi apstiprināta jau iepriekš deklarētā nostāja – baznīca kategoriski nosoda Krievijas uzsākto karu pret Ukrainu un norobežojas no Maskavas un visas Krievijas patriarha Kirila, kurš kļuvis par vienu no uzticamākajiem Kremļa sulaiņiem. Avīze “Respublika” norāda, ka Lietuvas pareizticīgie cer uz lielāku baznīcas autonomiju, taču to nebūs tik vienkārši panākt, cita starpā arī tādēļ, ka šī baznīca ir ļoti sīka.
Aptuveni 3000 ticīgo, kuri biežāk vai retāk apmeklē dievkalpojumus - tāds pašlaik ir pareizticīgo skaits Lietuvā, kur pārliecinoši dominē katoļticība. Taču Lietuvas pareizticīgo baznīca ir viena no deviņām mūsu kaimiņvalstī oficiāli atzītajām reliģiskajām konfesijām, un fakts, ka tā joprojām formāli pakļauta Maskavas patriarhātam, īsti nepatīk nedz lielai daļai Lietuvas sabiedrības, nedz politiķiem.
Jāuzsver, ka Lietuvas pareizticīgie ar Viļņas un visas Lietuvas metropolītu Inokentiju priekšgalā nekad nav centušies laipot un kaut kādā veidā izdabāt formālajiem priekšniekiem Maskavā. Kopš 24. februāra viņu nostāja bijusi skaidra un nepārprotama - Krievija ir agresors, kura rīcība jānosoda. Jau drīz vien, kad kļuva skaidrs, ka starp Kremļa nozīmīgākajiem propagandistiem ir arī patriarhs Kirils, viņa vārdu dievkalpojumos vairs nepiemin, kas ir būtiskā pretrunā ar pareizticīgo baznīcas tradīcijām. Taču autonomijas vai neatkarības panākšana no Maskavas un atgriešanās Konstantinopoles (Stambulas) patriarhāta pakļautībā, kur Lietuvas pareizticīgie savulaik jau bijuši, nav pāris nedēļu vai pat mēnešu jautājums. Baznīcā ir sava kārtība, kā risināmi šādi jautājumi, un ar metropolīta Inokentija nosūtīto lūgumrakstu Svētajai Sinodei pašlaik ir krietni par maz. Galvenā problēma ir tieši niecīgais vai, atklāti sakot, mikroskopiskais pareizticības piekritēju skaits Lietuvai. Kādu prāvāku un ietekmīgāku baznīcu Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs I droši vien ņemtu savā paspārnē (tā tas 2019. gada janvārī notika ar tiem Ukrainas pareizticīgajiem, kuri kategoriski atteicās pakļauties Maskavai), taču nedaudzo Lietuvas pareizticīgo dēļ viņam nav īsti lielas jēgas ķēpāties un saskaņot savu lēmumu ar citām pareizticīgo baznīcām. Jāatgādina, ka atšķirībā no katoļiem, kuriem Romas pāvests ir neapstrīdama autoritāte un visas baznīcas galva, pareizticīgajiem Konstantinopoles patriarhs ir vien "pirmais starp vienlīdzīgajiem".
Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā, ka pašlaik arī Lietuvas pareizticīgo baznīca ieguvusi jaunu nozīmi. Kopš kara sākuma Lietuvā ieradušies desmitiem tūkstoši bēgļu no Ukrainas, daudzi no kuriem ir pareizticīgie un tādi arī vēlas palikt. Faktiski vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir pievienošanās kādai no Lietuvas pareizticīgo baznīcas draudzēm. Un, ja reiz tajās stājas no Krievijas agresijas bēgušie ukraiņi, ir skaidrs, ka Lietuvas pareizticīgie nepārprotami šajā konfliktā ir Ukrainas pusē, bet pakļaušanās Maskavai paliek vien “uz papīra”.
