Īsi pirms Ziemassvētkiem apritēs 85 gadi kopš pasaulē pirmās pilnmetrāžas multiplikācijas (jeb, kā mūsdienās moderni saka – animācijas) filmas “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” pirmizrādes. Filma, kuras tapšana prasīja vairāk nekā trīs gadus, varēja iedzīt bankrotā Volta Disneja studiju, taču notika pretējais – tā guva milzīgus komerciālos panākumus un uznesa Disneju slavas zenītā.
Kam gan būtu jānotiek, lai kājās celtos, aplaudētu un skaļi savu sajūsmu paustu tādas kinozvaigznes kā Marlēna Dītriha, Džūdija Gārlenda un Čārlzs Lotons? Atbilde uz šo jautājumu tika saņemta 1937. gada 21. decembrī, kad Losandželosas kinoteātrī “Carthay Circle Theatre” demonstrēja Disneja multfilmas par Sniegbaltīti pēdējos kadrus. Minētās slavenības bija starp skatītājiem, kuri filmas autoram sarīkoja stāvovācijas. Kinokritiķu atsauksmes bija ne mazāk sajūsminātas un slavinošas, bet žurnāls “Time” pat paspēja gada pēdējam numuram uz vāka uzlikt filmas galveno varoņu attēlus. Gadu vēlāk Disnejs par šo darbu saņēma īpašu “Oskara” balvu, bet, ja precīzāk, tad ne vienu, bet veselas astoņas - vienu tradicionālā izmēra statueti un septiņas miniatūras. Vārdu sakot, triumfs, triumfs un vēlreiz triumfs!
Taču, atskatoties uz notikumu gaitu, viss pavisam vienkārši varēja beigties pavisam citādi, un tad nebūtu nedz pašreizējās “Disney” kompānijas, nedz tematisko parku, nedz Toma, Džerija un vēl veselas gūzmas Disneja multfilmu varoņu, norāda CBS.
Viss sākās 1934. gada vasarā, kad Disnejs sapulcināja savas studijas multiplikatorus uz sapulci, kas ievilkās četru stundu garumā. "Īsflimas mums padodas lieliski, bet tagad ir laiks ķerties pie kaut kā nopietnāka," - tāds bija viņa galvenais vēstījums. Par nopietnāku Disnejs uzskatīja pilnmetrāžas multiplikācijas filmas uzņemšanu un jau bija pieņēmis lēmumu par to, ka tās sižeta pamatā būs 1812. gadā izdotā brāļu Grimmu pasaka, ko viņš pirmoreiz bija lasījis kaut kad agrā bērnībā. Studijas darbinieku sākotnējo neticību jau drīz vien nomainīja aizrautība un lepnums, ka viņi iesaistīti tiem laikiem tik grandiozā projektā. Taču bija viena nopietna problēma - nauda. Disnejs pēc dabas bija perfekcionists un vēlējās, lai filma būtu ideāla, tajā tiktu izmantoti visi iespējamie tā laika tehniskie sasniegumi. Taču tas prasīja laiku, bet, kā pieņemts sacīt uzņēmēju aprindās, laiks ir nauda. Kamēr Disneja studija visus spēkus mobilizēja “Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu” tapšanai, netika laistas klajā jaunas īsfilmas, un studijas ieņēmumi saruka. Lai pabeigtu filmu, Disnejs pat ieķīlāja savu māju, bet Holivudā sāka mēļot, ka tik nejēdzīgu un muļķīgu naudas šķērdēšanu grūti iedomāties, tādēļ Volts, kurš daudziem lāgā nepatika, drīz būs bankrotējis.
Filmas izmaksas patiešām bija astronomiskas. 1934. gadā Disnejs bija rēķinājies ar 150 000, pašā sliktākajā gadījumā 250 000 dolāru, taču galu galā “Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu” budžets sasniedza 1,49 miljonus dolāru. Interneta inflācijas kalkulatori vēsta, ka mūsdienu izteiksmē tie būtu 30,8 miljoni dolāru. Pienāca brīdis, kad Disnejs bija uz pilnīga sēkļa, un glābt viņu varēja vien pamatīgs bankas kredīts. Brālis Rojs, kurš nodarbojās ar finanšu lietu kārtošanu, uzsāka sarunas ar “Bank of America” un kādu dienu Voltam sacīja - baņķieri apdomā iespēju piešķirt kredītu, taču vēlas savām acīm redzēt, kas tas ir par superproduktu, kura dēļ viņiem vajadzētu riskēt ar savu naudu. Slavenais multiplikators nevarēja ciest, ja viņam vēl pusratā esošu darbu nācās demonstrēt svešiniekiem, taču šoreiz citas izejas nebija.
1956. gadā “Sunday Evening Post” publicēja interviju ar Disneja meitu Daianu, kura atsauca atmiņā tēva stāstīto par to dienu notikumiem. Disneja studijā ieradies pats “Bank of America” viceprezidents Džozefs Rozenbergs, un Volts viņam personīgi demonstrējis jau gatavos multfilmas fragmentus, aizgūtnēm stāstīdams par kopējo ideju, sižeta attīstību un citām detaļām. Viesis nekādu lielo ieinteresētību nav izrādījis, jautājumus nav uzdevis, bet, izejot no kinozāles, kārtīgi nožāvājies un sācis atvadīties. Disneja sirds šajā brīdī sažņaugusies, taču tas pārgājis jau pēc sekundes, kad Rozenbergs uz atvadām it kā starp citu izmetis: "Šitā lietiņa ienesīs baigi daudz naudas!" Kredīts tika apstiprināts, un, kā atzina pats Disnejs, viņam trāpījies īstais baņķieris īstajā laikā.
Intuīcija nepievīla nedz Disneju, nedz Rozenbergu, un pat Disneja sievai Liliānai drīz nācās atzīt, ka viņa ir kļūdījusies, uzskatot, ka neviens normāls cilvēks nemaksās par to, lai 83 minūšu garumā blenztu uz ekrānā redzamajiem zīmētajiem varoņiem. 1938. gada janvārī filmu sāka demonstrēt divos kinoteātros Ņujorkā un Maiami, februārī tā jau bija skatāma gandrīz visās ASV, bet jau pēc neilga laika arī ārzemēs. Puritāniskie briti gan nez kādēļ uzskatīja, ka filma ir pārlieku biedējoša, tādēļ jauniešiem līdz 16 gadu vecumam to bija atļauts apmeklēt vien kopā ar vecākiem. Jo labāk Disnejam, jo tas nozīmēja papildu skatītājus. Galu galā “Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu” kases ieņēmumi (runa ir tikai par pirmo filmas izrādīšanas laiku, kas ilga līdz 1940. gadam) sasniedza astoņus miljonus dolāru, ar uzviju atpelnot līdzekļus, kas bija ieguldīti tās radīšanā.
