"Atkopties kopā, atkopties stiprākiem," – šāda devīze dota pasaules ekonomiski attīstītāko valstu grupas G20 samitam, kas 15. novembrī sāksies Bali salā Indonēzijā. Lozungs tika izvēlēts jau sen, pirms 24. februārī notikušā Krievijas iebrukuma Ukrainā, un kopš šī brīža neglābjami novecojis. G20 valstīm tagad jādomā nevis par to, kā atgriezties ierastajā biznesa apritē pēc Covid-19 pandēmijas, bet gan par to, kā piespiest Krieviju apvaldīt tās agresīvo apetīti.
Viena labā ziņa ir tā, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins nolēmis samitā nepiedalīties, sūtot uz to ārlietu ministra Sergeja Lavrova vadītu delegāciju. Šāds lēmums liecina, ka Kremļa saimnieks nav īsti pārliecināts, ka viņa nostāju atbalstīs pietiekami liels skaits samita dalībnieku, un nevēlas tikt lieki pazemots, uzklausot samitā dominējošo rietumvalstu līderu kritiku. Putina neierašanās pilnībā apmierina arī ASV prezidentu Džo Baidenu, Eiropas Savienības līderus un vēl virknes valstu (sākot ar Apvienoto Karalisti un beidzot ar Austrāliju) vadītājus - viņiem nenāksies taisnoties sabiedrībai, ja fotokameru priekšā pēkšņi būs nonākuši pārāk tuvu toksiskajam Kremļa vadonim.
Izrāde ap Putina ierašanos vai neierašanos Bali tika izspēlēta mēnešiem ilgi, ik pa brīdim mainot scenāriju. Sākotnēji rietumvalstis pieprasīja, lai Indonēzija, kas pašlaik ir G20 prezidējošā valsts, atsauktu Krievijas līderim nosūtīto ielūgumu uz samitu. Indonēzijas prezidents Džoko Vidodo iebilda, ka šādu lēmumu vienpersoniski nevar pieņemt, tā vietā nākot klajā ar savu miera iniciatīvu - proti, Bali varētu būt tā vieta, kur Putins un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis varētu sēsties pie sarunu galda un vienoties par konflikta noregulēšanu mierīgā ceļā. Indonēzija, protams, ir gaismas gadu attālumā no Eiropas, taču šīs valsts prezidentam, ja reiz viņš uzņēmies tādu misiju, būtu derējis papētīt, kurš tad īsti uzsāka karu un kurš būtu jāpiespiež pārtraukt absolūti neattaisnojamo agresiju, kuras dēļ ik dienas iet bojā desmitiem civiliedzīvotāju, nerunājot nemaz par abu naidīgo pušu karavīriem.
"Tā visiem būs labāk," - tā paziņojumu par Putina neierašanos samitā komentē vairums politologu. Kremļa pārstāvji sacījuši, ka prezidents pašlaik esot pārāk aizņemts, un atliek vien zīlēt, vai šī “aizņemtība” saistīta ar okupantu spēku piespiedu atkāpšanos no Hersonas un visa Dņepras upes rietumkrasta vai ar ko citu. Ļoti iespējams, ka Putins bija cerējis uz Bali doties brīdī, kad varētu paziņot, ka viņa uzsāktā “speciālā militārā operācija” norit ļoti veiksmīgi, krievu okupantu armādas nav apturamas un, ja ukraiņi vēlas mieru, tas jānoslēdz ar Maskavā sadomātajiem nosacījumiem. Situācija frontē gan liecina, ka vismaz pašlaik savus noteikumus var diktēt Ukraina, un šīs valsts prezidenta Zelenska mugurkauls ir gana stingrs - ne uz ko mazāk par Ukrainas robežu atjaunošanu vēl 1991. gadā panāktajās sarunās ar Maskavu Ukraina nepiekritīs. Bet ne uz ko vairāk arī nepretendēs.
Tas, ka Putina nebūs Bali, protams, nenozīmē, ka agresijas pret Ukrainu jautājums samiitā netiks apspriests. “Reuters” vēsta, ka jau ir sagatavots paziņojums par to, ka G20 valstis kategoriski iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem konfliktu risināšanā izmantot kodolieročos vai draudēt ar to izmantošanu. Jāatgādina, ka Krievijas līderis vismaz divas reizes savās runās pieļāvis iespēju izmantot šos ieročus, ja tikšot apdraudēta Krievijas teritoriālā nedalāmība. Kremlis par sev piederošām teritorijām uzskata ne tikai 2014. gadā anektēto Krimu, bet arī Ukrainas Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas apgabalus, lai gan liela daļa to teritorijas ir Ukrainas spēku kontrolē.
Ir skaidrs, ka Ukrainas jautājumā G20 samita dalībnieki nonāks strupceļā. ASV prezidents Džo Baidens, protams, darīs visu iespējamo, lai pārliecinātu tādas valstis kā Ķīna, Indija, Indonēzija, Brazīlija un Dienvidāfrikas Republika kļūt izlēmīgākām un atklāti nosodīt Krievijas agresiju, mazinot arī ekonomiskās attiecības ar šo valsti. Taču Maskavas piedāvātie enegoresursi ar milzīgām atlaidēm joprojām ir gana vilinoši šīm valstīm.
