12. novembrī apritēja 110 gadi kopš britu polārpētnieka Roberta Skota ekspedīcijas dalībnieki Antarktīdas ledājā uzgāja telti ar Skota un divu viņu ceļabiedru mirstīgajām atliekām. Viņiem, kopā ar vēl diviem vīriem, kuri bija gājuši bojā iepriekš, gan bija izdevies sasniegt Dienvidpolu, taču tas notika vairāk nekā mēnesi pirms tur pabija norvēģa Rūalla Āmunnsena ekspedīcija. Atceļam Skotam un viņa komandai nepietika nedz fizisko spēku, nedz motivācijas.
Zinot, kā 1911/1912 gadu mijā dienvidu kontinentā attīstījās notikumi, var droši apgalvot - Skots gāja bojā ne tikai paša pieņemto kļūmīgo lēmumu un dažu kolēģu iespējamās sabotāžas dēļ, bet arī tāpēc, ka viņam nepaveicās. Ja veiksme būtu stāvējusi klāt, britu polārpētnieka pieļautās kļūdas nebūtu beigušās tik traģiski. Bet kurš gan varēja paredzēt, ka tieši togad Antarktīdā būs tik negaidīti silts vasaras sākumā (Dienvidu puslodē tas ir decembris) un tik nežēlīgi auksts vasaras beigās?
Pie tā, kādu lomu nospēlēja laika apstākļi, vēl atgriezīsimies, taču sākumā nepieciešams izskaidrot tā laika polāro ekspedīciju atšķirīgo būtību. Proti, Skots, kurš jau bija pabijis Antarktīdā, šajā kontinentā ar kuģi Terra Nova bija nolēmis atgriezties divu mērķu vadīts. Pirmkārt, viņš gatavojās vākt visdažādākos zinātniskos datus, sākot ar meteoroloģisko apstākļu reģistrēšanu, turpinot ar dažādu Antarktīdā atrodamu minerālu izpēti un beidzot ar pingvīnu, roņu un citu putnu un dzīvnieku dzīves novērošanu. Britu ekspedīcijas vadītāja plānos, protams, bija arī nodoms kļūt par pirmo, kurš sasniegs Dienvidpolu, taču ekspedīcija nebija pakārtota šim mērķim. Savukārt Āmunnsenu vadīja vien godkāre un vēlme kļūt par Dienvidpola pirmatklājēju. "Zinātne lai paliek zinātniekiem," reiz esot sacījis norvēģu polārpētnieks. Iecerētā ceļojuma uz Arktiku vietā viņš pēkšņi izlēma doties uz Antarktīdu, labi zinot, ka ceļā uz to ir arī Skota ekspedīcija. Savu nodomu Āmunnsens neslēpa, vēl no Eiropas nosūtot Skotam adresētu telegrammu uz Melburnu un informējot, ka arī norvēģa kuģis Fram uzņem kursu uz Antarktīdas piekrasti. Kas tas bija? Džentlmeņa cienīga rīcība, informējot potenciālo sāncensi par saviem plāniem? Vai tomēr izaicinājuma cimds, ko Skotam galu galā nācās pacelt?
Kas to lai tagad zina, taču 1911. gada sākumā abas ekspedīcijas bija sasniegušas Antarktīdas piekrasti, kur ierīkoja savas bāzes nometnes. Āmunnsena bāze atradās aptuveni 1280 kilometrus no Dienvidpola, Skota bāze - kādus 100 kilometrus tālāk, taču britam bija iespēja izmantot sava tautieša Ernesta Šekltona pirms vairākiem gadiem izpētīto maršrutu. Līdz gada nogalei abas komandas aklimatizējās un veica pārgājienus Dienvidpola virzienā, pa ceļam ierīkojot pārtikas noliktavas. Skota ekspedīcijas dalībnieki papildus tam ķērās arī pie iecerētajiem zinātniskajiem pētījumiem.
Īstā cīņā par Dienvidpola sasniegšanu sākās oktobra nogalē un novembra sākumā - ar pāris nedēļu intervālu uz Dienvidpolu devās gan Āmunnsens ar saviem vīriem, gan Skota ekspedīcijas dalībnieki. Viens par otra panākumiem tolaik, protams, nekā nezināja, taču raugoties no mūsdienu skatupunkta - pārliecinošos līderos izvirzījās Āmunssens. Viņa izvēlētajā maršrutā pa augstkalni negaidīti siltie un mitrie laika apstākļi ekspedīcijas virzīšanos uz priekšu pārāk neietekmēja, bet Skota komanda faktiski iestiga mitrajā sniegā. Šajā brīdī sāka izpausties arī tas, ka Āmunnsens bija izvēlējies Antarktīdas apstākļiem piemērotāku transportu. Viņa grupa pārvietojās uz slēpēm, bet ar nepieciešamajiem krājumiem piekrautās kamanas vilka suņi. Arī Skotam bija suņu pajūgi, taču ne īpaši daudz. Viņa likme uz Mandžūrijas ponijiem kā vezuma vilcējiem absolūti neattaisnojās, jo dzīvnieki izrādījās nepiemēroti Antarktīdas klimatam. Arī trīs motorkamanas pievīla - viena no tām iegāzās plaisā, bet pārējām divām sabojājās dzinēji.
Rezultātā Skota ekspedīcijas dalībniekiem nācās pašiem mocīties, velkot smagās kamanas. 1912. gada 17. janvārī pieci vīri ar pašu Skotu priekšgalā gan sasniedza Dienvidpolu, taču palika vīlušies, redzot tur Norvēgījas karogu, uzbūvēto telti un tajā atstāto vēstījumu, ka Āmunnsenam polu izdevies sasniegt jau iepriekšējā gada 14. decembrī. Skota komanda devās atpakaļceļā, taču tas ar katru dienu izvērtās aizvien grūtāks. Februārī un martā Antarktīdu piemeklēja negaidīts aukstuma vilnis, gaisa temperatūrai noslīdot zem 40 grādiem pēc Celsija skalas. Turklāt teju nepārtraukti pūta brāzmains vējš, un reizēm ekspedīcijas dalībnieki diennaktī spēja veikt vien mazliet vairāk par pieciem kilometriem ceļa. Pārtikas noliktavas bija ierīkotas ar aprēķinu, ka Skots uz priekšu virzīsies krietni ātrāk, tādēļ jau drīz vien viņa vīri bija spiesti sākt ekonomēt pārtiku. Tas pats attiecās uz dzeramo ūdeni - lai to iegūtu, bija jākausē sniegs, izmantojot petrolejas krāsniņas, taču izrādījās, ka petroleja, kas atstāta pārtikas glabātavās, noplūdusi no kannām, un tās akūti nepietika. Skots savā dienasgrāmatā devis arī mājienus par to, ka viņa atbalsta grupas, kas atbildēja par pārtikas krātuvju ierīkošanu, izrādījušās reti ēdelīgas un atstājušas mazāk krājumu, nekā bijis norunāts.
17. februārī aizsaulē aizgāja viens no Skota vīriem - Edgars Īvenss, kurš bija iekritis plaisā un guvis smagu galvaskausa traumu. Vēl pēc mēneša viņam sekoja Lourenss Outss. Guvis smagus apsaldējumus, viņš vairs īsti nespēja paiet, un nevēlēdamies apgrūtināt pārējos, lūdzis Skotam, lai viņu pamet. Kad ekspedīcijas vadītājs atteicies tā rīkoties, Outss 17. marta vakarā vienkārši izgājis no telts sniega vētrā, lai dabūtu galu. "Es eju ārā, un tur kādu laiciņu arī uzturēšos," esot bijuši viņa pēdējie vārdi.
Daudz ilgāks mūžs nebija lemts arī Skotam, Edvardam Vilsonam un Bērdijam Bouersam. Skota un Vilsona dienasgrāmatas liecina, ka kopš 21. marta viņi stiprās sniega vētras un neciešamā aukstuma dēļ vairs nav pametuši savu telti, bet pārtikas krājumi tuvojušies beigām. Pēdējais Skota ieraksts dienasgrāmatā datēts ar 29. martu, un no tā jau nepārprotami skaidrs, ka viņa nāve bijusi pavisam tuvu. Līdz pārtikas noliktavai, kurā atradās pietiekami daudz krājumu, Skotam un viņa ceļabiedriem bija palikuši vien aptuveni 18 kilometri.
