Svētdien uz savu pirmo sēdi sanāca Itālijas jaunās premjerministres, partijas “Fratelli d'Italia” (Itālijas brāļi) līderes Džordžas Meloni vadītā valdība. Šī ir pirmā reize Itālijas vēsturē, kad valdības vadītāja amats ticis uzticēts sievietei, taču būtiskāk ir tas, ka kopš Otrā pasaules kara beigām tik labējas valdības Itālijā vēl nav bijis. Lai gan pati Meloni nepārprotami paudusi atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju, divu citu valdībā pārstāvēto partiju līderi – Silvio Berluskoni (“Forza Italia!” jeb “Uz priekšu, Itālija!”) un Mateo Salvīni (“Līga”) – nav slēpuši savu pozitīvo attieksmi pret Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu.
25. septembrī notikušajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās labējo spēku alianse pārliecinoši sakāva kreisos un centristus. Par “Fratelli d'Italia” nobalsoja 26% vēlētāju, vēl 9% atbalstīja “Līgu” un 8% - “Forza Italia!”. Meloni partijas straujais popularitātes pieaugums (2018. gada vēlēšanās tā samierinājās ar 4,4% balsu) varētu šķist pārsteigums, taču tam ir diezgan loģisks izskaidrojums.
“Fratelli d'Italia” bija vienīgā parlamentā pārstāvētā partija, ka atteicās piedalīties 2021. gada februārī izveidotajā bijušā Eiropas Centrālās bankas vadītāja Mario Dragi vadītajā nacionālās vienotības valdībā. Doma par tādas tapšanu laikā, kad plosījās Covid-19, iespējams, arī bija laba, taču izpildījums - gaužām slikts. No vienotības šajā valdībā nebija ne smakas, teju vai vienīgais, kas par to liecināja, bija partiju līderu paraksti zem koalīcijas vienošanās. Katrs centās vilkt deķīti uz savu pusi, bet Dragi, kurš pieradis strādāt būtiski centralizētākā un disciplinētākā ierēdņu un uzņēmēju vidē, nespēja nodrošināt nekādu saskaņotu darbību raibajā politiķu barā, kas bija sapulcināts viņa vadītajā koalīcija. Domstarpības, savstarpēji apvainojumi, lielāki un mazāki skandāli sekoja viens otram, bet ko gan citu varēja gaidīt, ja vienā laivā bija sasēdināti gan labējie, kuri nebeidz sapņot par Ziemeļitālijas īpašo statusu (“Līga”), gan sociāldemokrāti ar pretenzijām uz kreisi liberālas politikas realizēšanu (Demokrātiskā partija), gan populisti, kuri vēl nesen deklarēja, ka jānomaina visa Itālijas tradicionālā politiskā elite (Piecu zvaigžņu kustība)? Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka jūlijā pēc kārtējā Piecu zvaigžņu kustības demarša atbalstu valdībai atsauca arī labējie spēki, un Itālijas 67. valdība kopš Otrā pasaules kara laikiem krita.
Vienīgie no vērā ņemamajiem politiskajiem spēkiem, kas nebija sasmērējušies šajā pusotru gadu ilgušajā politiskās nenoteiktības, neizlēmības un laipošanas posmā, bija “Fratelli d'Italia”, kas arī saņēma lielākās dividendes vēlēšanās. Starptautiskās ziņu aģentūras un kreisi noskaņotie mediji mīl pieminēt, ka kustības saknes meklējamas neofašistu grupējumos, kas Itālijā izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Formāli jau tā ir, taču gadu gaitā mēdz mainīties ne tikai cilvēki, bet arī politiskie spēki. Pašlaik premjeres Meloni vadīto partiju vispareizāk būtu dēvēt par nacionālkonservatīvu. Pagātnē palikuši tie laiki, kad tā aicināja uz nekavējošu izstāšanos no eirozonas un mudināja itāļus labi pārdomāt, vai valstij vispār būtu vērts palikt Eiropas Savienībā. Par eiroskeptiķi Meloni varētu saukt vien tādēļ, ka viņa skaidri un gaiši paziņojusi - kā Itālijas līderei valsts interešu aizstāvēšana viņai būs svarīgāka par reizēm abstrakto "vienotās Eiropas kopīgo interešu un vērtību" atbalstīšanu. Godīga, atklāta un loģiska nacionālas valsts vadītājas nostāja, ko nevar necienīt.
Dievs, valsts un ģimene - tāds bija Meloni galvenais priekšvēlēšanu sauklis. Viegli noprast, ka no tā izriet negatīva nostāja pret LGBTQ kopienas aizvien pieaugošajām prasībām pēc "vēl lielākas vienlīdzības", kas Rietumu pasaulē nu jau nozīmē kaut kādu īpašu privilēģiju izkarošanu. Meloni nav sajūsmā par liberālajām iespējām veikt abortus, taču diez vai viņas valdība ķersies pie stingrāku likumu izstrādāšanas - galu galā, Eiropas robežas taču ir vaļā, un kas varēs liegt itālietēm braukt taisīt abortus uz Franciju vai Austriju?
Toties nelegālajiem migrantiem gan tagad varētu pienākt grūti laiki. Meloni likusi skaidri saprast, ka valstu robežas nav paredzētas vien tam, lai kartogrāfiem būtu ko iezīmēt savos atlantos. To nelegāla šķērsošana ir noziegums, par kuru jāsoda, bet iespēju robežās vispār jāmēģina novērst, ka kaut kas tāds notiek. Šajā ziņā Meloni uzskati pilnībā sakrīt ar kādreizējā iekšlietu ministra (2018.-2019. gadā) Salvīni nostāju - lai novērstu nelegālo migrāciju no Ziemeļāfrikas, Itālijas flotei jāpatrulē netālu no tās piekrastes un visi trauslajās gumijas laivās ceļojošie nelegāļi jāizglābj un jānogādā atpakaļ turpat Lībijas vai Tunisijas piekrastē, kur sācies viņu brauciens. Šāda nostāja noteikti izraisīs vaimanas no vairāku nevalstisko organizāciju puses, kurām ekonomisko migrantu “glābšana” Vidusjūras ūdeņos un pārvešana uz Eiropu bijis gana ienesīgs bizness.
Lai gan sajūsmā par Meloni iecelšanu augstajā amatā ir tie Eiropas labējie spēki, kas nez kādēļ joprojām uzskata, ka Putins var būt adekvāts sarunu partneris (Marinas Lepēnas Nacionālā apvienība Francijā, Ungārijas premjers Viktors Orbāns), viņa pati skaidri definējusi, ka pilnībā atbalsta gan ES noteiktās sankcijas pret Krieviju, gan ieroču piegādes Ukrainai. Ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, Salvīni un Berluskoni, kurš nesen izlielījies, ka Putins viņam atsūtījis 20 pudeles šņabja, ir nobīdīti maliņā, un nekādas lielās teikšanas par ārpolitiku viņiem nebūs. “Forza Italia!” gan dabūjusi kāroto ārlietu ministra krēslu, taču tajā sēdēs Briselei gana lojālais bijušais Eiropas parlamenta prezidents Antonio Tajāni.
