Šajās dienās aprit apaļa gadskārta kopš lielākā saspīlējuma ASV un PSRS attiecībās, kas parasti tiek dēvēts par Kubas raķešu krīzi. 1962. gada oktobrī pasaule 13 dienas atradās uz kodolkara sliekšņa, un tā iemesls bija padomju kodolieroču izvietošana Kubā, kas nepalika nepamanīta amerikāņu izlūkdienestam. Tolaik starp abu valstu līderiem (Džonu Ficdžeraldu Kenediju un Ņikitu Hruščovu) tiešo sakaru nebija, un, vien pateicoties starpniekiem, abi valstsvīri spēja nodot viens otram savus vēstījumus un galu galā krīzi noregulēt.
Par krīzes sākuma brīdi tiek uzskatīts 16. oktobris, kad Kenediju informēja - amerikāņu izlūklidmašīnas U-2, lidojot pār Kubu, fiksējušas, ka šajā valstī tiek ierīkotas padomju vidēja darbības rādiusa kodolraķešu palaišanas iekārtas. Jau vēlāk noskaidrojās, ka attiecīgu lēmumu Hruščovs bija pieņēmis tā paša gada maijā, bet būvdarbi Kubā sākušies jūlijā. Hruščovs, kuru neapmierināja amerikāņu kodolraķešu atrašanās Turcijā, bija nolēmis, ka šādā gadījumā padomju raķetes tikai mazliet vairāk nekā 150 kilometrus no Floridas būs adekvāta atbilde.
Nav lielu šaubu, ka uz šādu soli padomju vadītāju bija pamudinājis Kubas vadonis Fidels Kastro. Gadu iepriekš, 1961. gada aprīlī, kubiešu emigranti ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes atbalstu un Kenedija akceptu bija sarīkojuši neveiksmīgo iebrukumu Cūku līcī ar mērķi gāzt Kastro valdību. Vadonis nešaubījās, ka amerikāņi agri vai vēlu atkārtos mēģinājumus atgūt faktisko kontroli pār Kubu, tādēļ nekavējoties sāka ciešāku sadarbību ar ASV vienīgo ģeopolitisko sāncensi PSRS, strauji iekļaujoties tā saucamajā sociālisma nometnē.
Pēc nepatīkamo ziņu saņemšanas Kenedijam bija jādomā, kā atbildēt uz padomju puses rīcību. Šim mērķim tika izveidota Nacionālās drošības padomes izpildu komiteja (EXCOMM), kurā bija pārstāvētas gan Baltā nama vadošās amatpersonas, gan militāristi, gan eksperti un padomnieki. Domas dalījās. Tā dēvētie vanagi (lielākoties no Apvienotās štābu priekšnieku komitejas) rekomendēja nekavējoties dot aviācijas triecienus pa padomju būvēm Kubā, bet pēcāk iebrukt salā un reizi par visām reizēm tikt galā ar Kastro, kurš jau bija sagādājis gana raižu. Citi ieteica pagaidām aprobežoties ar stingriem PSRS un Kubai adresētiem brīdinājumiem par to, ka sarkano līniju pārkāpšana ir nepieļaujama.
Kenedijs paņēma pauzi pārdomām, un šajā brīdī sākās lielā ģeopolitiskā pokera spēle. Lūk, tikai viens zīmīgs fakts - 18. oktobrī Baltajā namā viesojās padomju ārlietu ministrs Andrejs Gromiko. Sarunās, protams, tika skarta arī Kubas tēma, un Gromiko vēlreiz uzsvēra, ka padomju sniegtā palīdzība šai valstij nerada nekādus draudus ASV. Savukārt Kenedijs pat neļāva savam sarunu biedram nojaust, ka amerikāņiem ir zināma patiesā situācija, un tā nebija patīkama. Izlūkošanas dati liecināja, ka 16 līdz 32 padomju raķetes jau atrodas Kubā, bet vēl pāris desmiti bija uz Atlantijas okeānā esošajiem padomju tirdzniecības kuģiem, kas bija uzņēmuši kursu uz Havanu.
Sākotnēji ASV aprobežojās ar to, ka pastiprināja valsts dienvidaustrumos dislocētos militāros spēkus, kā arī turpināja vākt informāciju. Kenedijs vairākas dienas centās radīt iespaidu, ka nekas īpašs nav noticis, stingri pieturoties pie iepriekš izziņotās darba kārtības. 22. oktobrī ASV prezidents beidzot bija izlēmis, kā rīkoties, un televīzijas uzrunā tautiešiem paziņoja gan par padomju raķetēm Kubā, gan to, ka ASV nekavējoties nosaka salas "karantīnu" - amerikāņu kara flotes kuģi un zemūdenes faktiski ielenca Kubu, lai nepieļautu, ka tajā ierodas vēl kādi padomju kuģi ar bruņojumu. Interesanti, ka padomju puse šo amerikāņu rīcību konsekventi sauca par "blokādi", taču Kenedijs apzināti bija izvairījies no šā termina lietošanas, jo tas radītu pārlieku lielas asociācijas ar karadarbību.
Jau tajā pašā dienā sākumā pa privātiem, bet pēc tam pa diplomātiskiem kanāliem sākās vēstuļu apmaiņa starp Kenediju un Hruščovu. Sākotnēji abas puses situācijas eskalācijā tikai vainoja viena otru, bet pakāpeniski tika atrastas iespējas vienoties, turklāt tā, lai neviens sevi neuzskatītu par zaudētāju. Taču nākamās dienas bija ļoti saspringtas. ANO Drošības padomes sēdē notika iespaidīga vārdu apmaiņa starp amerikāņu vēstnieku Edleju Stīvensonu un viņa padomju kolēģi Valerianu Zorinu, kuras laikā PSRS pārstāvis noliedza, ka padomju kodolraķetes jau atrastos Kubā, neraugoties uz to, ka Stīvensons demonstrēja attiecīgus no U-2 uzņemtus attēlus. Padomju kuģi pietuvojās ASV noteiktajai karantīnas līnijai, taču neriskēja to šķērsot.
26. oktobrī Kastro nosūtīja vēsti Hruščovam, uzstājīgi mudinot viņu veikt apsteidzošo kodoltriecienu pa Savienotajām Valstīm. Ļoti iespējams, ka tieši šis bija būtiskākais pavērsiens visās krīzes dienās - Kastro, pats to negribēdams, lika Hruščova galvai atvēsināties, un padomju līderis saprata, ka kompromiss ar Vašingtonu tomēr būs jāmeklē. Uzsākot visu šo epopeju, padomju līderis nebūt nevēlējās izraisīt kodolkaru, bet tikai pierādīt amerikāņiem, ka arī PSRS nav ar pliku roku ņemama un tā jāuztver kā vienlīdzīga lielvara. Viņam arī ne brīdi nebija nācis prātā, ka to, kas jādara vai nav jādara Kubā dislocētajam padomju raķešu karaspēkam, centīsies diktēt Kastro. Tās pašas dienas vakarā Kenedijs no Hruščova saņēma pirmo vēsti ar konstruktīviem priekšlikumiem. Proti, PSRS ir gatava izvest savas kodolraķetes no Kubas un demontēt to palaišanas iekārtas, ja ASV apņemsies neiebrukt šajā valstī un pārtrauks tās blokādi.
Tas jau bija ļoti būtisks solis uz priekšu. Nākamā diena gan bija ļoti trauksmaina un tolaik tika iedēvēta par "Melno sestdienu". Sākumā virs Kubas tika notriekta amerikāņu U-2 lidmašīna, un bojā gāja tās pilots Rūdolfs Andersons, kurš galu galā bija vienīgais krīzes upuris. Bet daudz dramatiskāki notikumi risinājās Atlantijas okeānā, kur amerikāņu karakuģi ar mācību dziļumbumbām centās piedabūt parādīties virs ūdens padomju zemūdeni B-59, kas bija uzņēmusi kursu uz Kubas pusi. Zemūdenes apkalpe bija zaudējusi sakarus ar pavēlniecību, savukārt amerikāņiem nebija ne jausmas, ka B-59 bruņojumā ir torpēdas ar kodollādiņiem. Atrodoties zemūdenē, grūti saprast, vai uz to mērķētās dziļumbumbas ir kaujas vai mācību, tādēļ apkalpei radās iespaids, ka viņiem uzbrūk, jo sācies karš. Kapteinis ierosināja uz amerikāņu kuģi raidīt torpēdu ar kodollādiņu, taču starp trim virsniekiem, kuriem koleģiāli bija jāpieņem lēmums, par laimi, atradās viens, kurš iebilda pret tik radikālu rīcību.
Nākamajās dienās starp Kenediju un Hruščovu tika panākta vienošanās par krīzes noregulējumu. PSRS vēl izkaulēja to, ka ASV aizvāca savas “Jupiter” raķetes no Turcijas, taču šī vienošanās daļa pēc Kenedija izvirzītās prasības tika turēta slepenībā. Oficiāli paziņoja vien to, ka ASV apņemas neapdraudēt Kubu un Kastro režīmu, bet PSRS ANO uzraudzībā aizvāc savus kodolieročus no Rietumu puslodes.
