Nekursēja aptuveni puse reģionālo vilcienu, Parīzē maršrutos izbrauca vien divas trešdaļas autobusu, daudzviet bija slēgtas skolas un citas iestādes - tā otrdien izpaudās kreiso arodbiedrību CGT un FO izsludinātais ģenerālstreiks Francijā.
Organizētāji noteikti bija cerējuši uz lielāku atsaucību, taču to grūti sagaidīt, ja šo arodbiedrību aktīvisti beidzamajās nedēļas pamatīgi nokaitinājuši automašīnu īpašniekus, kuriem viņu protesta akciju dēļ ir problemātiski iegādāties degvielu.
Protesti pret strauji augošo inflāciju un dzīves dārdzības pieaugumu beidzamo mēnešu laikā Francijā kļuvuši par ikdienišķu parādību. Taču pirms trim nedēļām uzsāktais streiks galvenajās naftas pārstrādes rūpnīcās lielāko iespaidu atstājis ne jau uz parlamenta deputātiem vai valdības ministriem, kuri pie kārotās degvielas tiks šā vai tā, bet gan ierindas francūžiem. Rodas iespaids, ka kreisās arodbiedrības ir mazliet pāršāvušas pār strīpu, nepieņemot kompānijas TotalEnergies piedāvājumu nākamgad palielināt algu par sešiem procentiem - daudzās citās nozarēs par tādu pielikumu pat nav ko sapņot.
Ja precīzāk, tad pat arodbiedrības līderi kompromisam bija gatavi un pat parakstīja nodomu protokolu ar naftas pārstrādes kompānijas vadību. Taču to nobloķēja arodbiedrības biedri, kuri bija sajutuši apetīti un cerēja, ka valdība, lai nepieļautu totālu degvielas krīzi izdarīs spiedienu uz TotalEnergies un tā būs spiesta algas palielināt par 10%, turklāt ar atpakaļejošu datumu, no šā gada 1. janvāra. Šī kombinācija gan neizgāja cauri, jo valdība faktiski nostājās kompānijas pusē, kas izraisīja milzīgu kreiso un viņu līdera Žana Lika Melenšona sašutumu. Pēc tam, kad valdības amatpersonas paziņoja, ka "laiks sarunām ir beidzies" un pauda apņēmību likvidēt naftas pārstrādes uzņēmumu blokādes, bet streikojošajiem speciālistiem likt atgriezties darbā (tādas pilnvaras zināmos apstākļos valdībai ir), kreisie paziņoja, ka ir apdraudētas darbaļaužu tiesības uz streikiem un aicināja tiem pievienoties plašāku strādājošo loku.
Kreisajiem īpaši nesimpatizējušie franču mediji raksta, ka tas bijis izmisuma solis, kas nav attaisnojies. Elabe šīs nedēļas sākumā veiktā aptauja liecināja, ka ģenerālstreiku atbalsta 39% Francijas iedzīvotāju, bet pret to kategoriski ir noskaņoti 49%. Lai gan arodbiedrības aktīvi centās uz streiku samusināt skolotājus, tas īsti nav izdevies - otrdien darbā neizgāja vien 10% vidusskolu skolotāju. Tiesa, starp arodskolu pasniedzējiem šis skaitlis bija krietni augstāks - vairāk nekā 30%, taču jāņem vērā, ka šo skolu darbiniekiem ar valdību kārtojami savi rēķini, jo viņi kategoriski nepiekrīt prezidenta Emanuela Makrona un viņa piekritēju plānotajai nozares reformai. Savukārt dzelzceļnieki un autobusu šoferi jau sen cīnījušies par lielākām algām, un šis viņiem bijis izdevīgs gadījums atgādināt darba devējiem un valdībai par savu eksistenci. Tajā pašā laikā par CGT un FO nenoliedzamu panākumu var uzskatīt enerģētikas sektora darbinieku masveida pievienošanos streikam. Protesta akcijā piedalījies ievērojams skaits 11 Francijas atomelektrostacijās strādājošo.
Starptautiskās ziņu aģentūras raksta, ka prezidents Makrons pašlaik saskāries ar nopietnāko krīzi kopš maija, kad tika pārvēlēts šajā amatā uz vēl vienu termiņu. Kreiso politiķu un arodbiedrību līderu retorika liecina, ka viņi negrasās piekāpties, taču arī valdība ir apņēmības pilna nepieļaut to, ko tā dēvē par šantāžu. Francijas iedzīvotāju vairākumu gan vairāk interesē tas, kad beidzot degvielas uzpildes stacijās viņiem bez liekas nervozēšanas būs iespējams iegādāties degvielu.
