Ar astoņiem koncertiem šogad tiek svinēta tradicionālā mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” 35. jubileja, kas pie viena nes mūziķu, mākslinieku un klausītāju atkalsatikšanās pēc četriem klusēšanas gadiem karogu. Nākamās nedēļas beigās šīs atkalsatikšanos svinības nonāks finiša taisnē, taču tajā nonāk tikai šī gada “Bildes” – nav šaubu, ka 2025. gadā tās būs atkal.
No astoņiem mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” koncertiem lielākā daļa jau aizvadīta, un visi - ar panākumiem. Apskatnieks klātienē pabija gan tikai divos no tiem - blūza koncertā Mūzikas namā “Daile” un VEF Kultūras pils kamerzālē notikušajā dziesminieku koncertā, taču, pēc nostāstiem spriežot, arī pārējos (radošo personību kopprojektu koncertā, bērnu sadziedāšanās svētkos, “Bilžu” mūziķu un viņu bērnu koncertā, kā arī Seno Austras bērnu koncertā) bijusi līdzīgi sirsnīga atmosfēra un klausītāju piepildītas zāles. Protams, lielākoties auditoriju veido vidējā un vecākā gadagājuma klausītāji, taču nāk arī jaunieši - tie, kuriem vienīgā muzikālā interese nav hiphops.
Līdz ar to kā absolūti nepamatotas var noraidīt ik pa laikam izskanošās runas, ka “Bildes” savu laiku ir nodzīvojušas, tās vairs nevienam nav interesantas utt., u.t.jpr. - savējiem tās joprojām ir interesantas, un savējo ir daudz.
Pirmās “Bildes” norisinājās Rīgas Politehniskā institūta jeb RPI (tagadējais RTU) Studentu klubā, Anglikāņu baznīcā, jau 1985. gadā, tātad nākamgad varētu svinēt 40 gadu jubileju, taču “Bilžu” “māte” Tija Auziņa skaita notikušos festivālus, tāpēc šogad tiek svinēts festivāla 35. gads - vienu nācās izlaist, jo “Bilžu” ilggadējā mājvieta Kongresu nams bija devies rekonstrukcijā, savukārt vēl vairākus gadus piespieda izlaist kovids un tā izraisītā pandēmija.
Pirms “Bildēm” notika pirmo festivālu rīkošanā un norisēs iesaistīto radošo personību tikšanās ar mediju pārstāvjiem, kuras laikā “Bilžu” ilggadējie draugi gremdējās atmiņās, kā tad tas viss sācies - tikai retais taču vairs atminas, ka sākotnējā “Bilžu” ideja paredzēja mūziķiem ļaut sevi pierādīt zīmēšanas un gleznošanas lauciņā, savukārt mākslas pasaules pārstāvjiem realizēt savu muzikālo potenciālu, kāpjot uz skatuves. Laikam ritot, pamazām gan šī ideja transformējusies uz to, ka mūziķi (un arī mākslinieki) atrāda savus uzzīmētos vai citādi darinātos darbus, taču uz skatuves tomēr kāpj mūziķi. Pareizi ir - ja apskatīt neprofesionāļu darinātās zīmējumu galerijas var ātri un nesāpīgi, tad sēdēt vairākas stundas ilgā koncertā, kur savas (ne)prasmes demonstrē no mūzikas visai attāli ļaudis, būtu itin smags pārbaudījums… Taču radošo nometņu ideja ir saglabājusies, un pēdējos gados interesenti ļāvās pastkastīšu apgleznošanas priekiem.
Mūzikas un mākslas festivāla “Bildes” idejas autors ir Igo, kurš 1985. gadā, zinot, ka pats un arī citi viņa amatbrāļi un māsas zīmē un glezno, rosinājis viņus veidot mākslas darbus - Igo atminējās, ka šī ideja dzimusi, sēžot pie kāda ozolkoka galda Liepājā kopā ar Guntaru Raču. Rezultātā tapušas 40 gleznas, kas sākotnēji izliktas apskatei Liepājas tipogrāfijas zālē, vēlāk izrādītas arī Aizputē un Grobiņā, taču Igo vēlējies tās parādīt arī plašākai auditorijai. No Liepājas muzeja atbraukuši “atbildīgie” novērtēt, vai šāda ideja būtu pieņemama (bija taču 80. gadu vidus, kad vēl par visu vajadzēja atskaitīties!), un atzinuši to par gana labu esam, taču solījušies gleznas izstādīt... pēc gada. Igo esot uzsitis dūri galdā, pateicis, ka tā nu nebūs, mākslas darbus sapakojis un vedis uz Rīgu, uz Studentu klubu. Nosaukumu mūzikas un mākslas festivālam esot izdomājis Kaspars Dimiters. Tā, lūk, viss sākās.
Šī piesaiste mākslas pasaulei iepatikusies arī citiem mūziķiem, piemēram, grupas “Pērkons” solistam Raimondam Bartaševičam, kurš bijis vienīgais no “Pērkona”, kuru Igo aicinājis piedalīties festivālā. “Es labi atceros to dienu, kad man piezvanīja Igo un izstāstīja fabulu par gleznošanu - man šī ideja ļoti iepatikās. Es pa nakti uzzīmēju kaut kādas gleznas, bet pārējie [no “Pērkona”] uz šo mākslas sadaļu skatījās ar mazliet “gariem zobiem”. Taču, kad sākās festivāla koncerti un tajos sāka piedalīties grupas, “Bildes” bija sezonas notikums! Kā nāca rudens, tā bija skaidrs, ka jāzvana Tijai un jāprasa, kuri datumi jārezervē [“Bildēm”]. Nu mums jāgatavojas veterānu koncertiem, lai gan - man liekas, ka mani nez kāpēc jau tolaik uzreiz ieskaitīja veterānos,” smejas Bartaševičs. Viņam patikusi kopā būšana un arī festivāla bohēmiskā gaisotne, kas gan pēdējos gados ir zudusi (“Kas tā vairs par bohēmu - dejo viens pats Marhilēvičs, bet pārējie ēd rasolu vai jau devušies mājās!” piezīmēja Tija), un domas par atteikšanos no dalības festivālā vienmēr noraidītas. “Es no tām “Bildēm” nekādi nevaru aiziet, visu laiku rodas kaut kādi iemesli palikt, un… Laikam tā arī nekad neaiziešu,” aizdomājas Bartaševičs.
Savukārt citi atminējās, kā “Bildes” veidojušas lielu daļu no viņu radošās dzīves, kā, piemēram, Guntaram Račam, kurš šajā festivālā sapazinies ar Ainaru Mielavu, Kasparu Dimiteru un citiem, ar kuriem vēlāk tapuši daudzi un dažādi radošie projekti. Starp citu, šajās dienās nāks klajā Guntara Rača autobiogrāfiska grāmata par laiku no 1982. līdz 1988. gadam, un tajā būs interesantas detaļu arī par “Bilžu” pirmsākumiem - jādomā, daudzi radošie no 80. gadu beigu bohēmas perioda ar nelielu nervozitātes devu gaida šo stāstu krājumu, jo nevar zināt, ko jaunu par sevi uzzinās…
Atmiņās dalījās arī mūziķis un komponists Aivars Hermanis, kurš “Bildēs” pirmo reizi piedalījies ar grupu “Remix” - 1986. gadā, tolaik instrumentāli, jo Igo šai supergrupai vēl nebija pievienojies. Šī “remiksiešu” pirmā dzīvā uzstāšanās pat nofilmēta, tikai kvalitāte esot gaužām bēdīga. Pašlaik Aivars var palepoties ar milzīgu kopprojektu bagāžu, vismaz Tija minēja, ka viņš šajos gados esot saspēlējies ar aptuveni 60 kolektīviem, no kuriem daudzus varbūt pat neatceras… “Man laikam būtu vieglāk uzskaitīt, ar ko es šajos trīsdesmit vai četrdesmit gados Latvijā neesmu spēlējis, nekā tos, ar kuriem esmu spēlējis,” jokoja Aivars. “Lielākoties tas tiešām bijis “Bilžu” dēļ: profesionālo mūziķu loks, kuri piedalās ierakstu sesijās, nepārsniedz 50, bet “Bildēs” sastapto ir bijis krietni vairāk. Tolaik te satikās spēlētāji un mālētāji, un - bija jautri! Ja vajadzētu uzskaitīt, cik litru vīna un viskija tika tolaik izdzerts, tad… Statistikai tas būtu interesanti, bet labāk to neskaitīt!” smejas ģitārists.
Par vienu no ikoniskākajiem “Bilžu” veterāniem (labā nozīmē gribas pat teikt - “mēbelēm”) saucams aktieris Varis Vētra, kurš festivālā piedalījies gan kā aktieris, gan kā mūziķis, gan kā talantīgu bērnu tēvs, gan kā vakara vadītājs, gan kā… Droši vien kā kaut kas vēl. Taču pirmām kārtām viņš ir “Bilžu” draugs - ar lielo burtu. “Atminos, ka es pirmajā koncertā biju kā skatītājs, jo Tija man piezvanīja un teica: “Vari, tev ir jābūt!” Es papētīju savu kalendārīti un teicu, ka man jābūt citur, bet Tija man teica, lai atlieku visus pasākumus un esmu klāt.” Starp citu, lielākā daļa no sanākušajiem savu atkal un atkal nonākšanu “Bildēs” parasti sāk ar vārdiem “Tija man piezvanīja…”. Tā ir, Tijai nevar atteikt!
Kur slēpjas “Bilžu” un festivāla “mātes” fenomens? “Kultūras, mākslas, mūzikas un atkalsatikšanās festivāls, ko Tija jau tik daudzus gadus ir organizējusi, ir unikāls pasākums. Viņa vienmēr saka, ka diez vai paspēs [kaut ko izdarīt], taču mēs visi zinām, ka paspēs,” aizdomājas Varis Vētra. “Es teiktu, ka dalība “Bildēs” saistīta pat ar tādu jautājumu kā veselīga eksistence.” Aktieris izstāstīja vairākus notikumus no savas radošās dzīves, kuru nebūtu, ja ne dalība “Bildēs”. “Tija parasti zvana un saka, ka “ļoti vajag” to vai to, bet es šos visus vajadzīgos pasākumus uztveru tā, ka notiks kaut kas tāds, kas pēc tam mainīs manu dzīvi. Un tā tiešām notiek!” brīnījās Varis. “Piemērs. Kaut kad senāk viņa mani pierunāja, lai braucu uz [radošo nometni] Jumurdas muižu - lai ko arī nestāstītu, vienalga pierunāja! Teicu, ka pie manis brauc ciemos bērni - nekas, brauc ar visiem bērniem! Kad nometne noslēdzās, Tija saka - nu, tad rudenī gaidīšu jūs visus uz bērnu koncertu! Nodomāju - labi, nodziedāšu kādu Raimonda Paula dziesmu, gan jau kaut kā tikšu cauri. Bet tad iedomājos - pag, varbūt es pats varu uzrakstīt dziesmu?! Un tā uzrakstīju dziesmu “Māmiņai”, kas sāka pavisam jaunu periodu manā radošajā karjerā. Es to nespēju izskaidrot, tajā slēpjas kaut kāda pozitīva mistika.”
Noslēgumā - ko vēl varēs redzēt un dzirdēt “Bildēs”? VEF Kultūras pilī 8. novembrī risināsies “Bilžu” veterānu koncerts, 9. novembrī - noslēguma koncerts. Kā pareizi atzīmēja Tija, šie pasākumi ir vērtējami ne tikai kā atkalsatikšanās koncerti, bet arī kā vienreizējas redzēšanās koncerti, jo tajos uzstājas arī mūziķi, kuri citur nemaz nespēlē, piemēram, Normunds Rutkis ar “Dzidriņas megasistēmām”.
Arī šoreiz programmā ir bijuši un būs ekskluzīvi vārdi. Piemēram, uz blūza koncertu speciāli no Britu salām ieradās sen neredzētā Mirta un Jevgēņijs Krupeņini jeb “Mirta & Hot Acoustic”, mūziķu un viņu bērnu koncertā varēja redzēt savienības, kuras varētu skatīt vien radu ģimeniskajos burziņos, savukārt “veterānos” - spriediet paši: “Inversija”, “K.R.E.D.O.”, “K. Remonts”, “LLL”, Igors Novikovs, “ODIS”, Einārs Vītols & “Deserts” u.c. - daudzi no viņiem uz skatuves nav redzēti jau gadu gadiem! Tas pats noslēguma koncertā, kas piedāvā virkni monumentālu vārdu, sākot no “Labvēlīgā tipa” un “Karakuma”, līdz pat “Maranai” un “Pērkonam”.
“Visi cilvēki, kas piedalās “Bildēs”, kļūst par tādiem kā radiniekiem. Es to izjūtu kā sociuma atbildību,” rezumē Varis Vētra.
