“Uz kopā būšanu un svinībām ar trīsainiem elementiem plkst. 18.33 Ģertrūdes ielas teātrī” pagājušajā nedēļā aicināja trīsmeiteņu grupa “Trīsas”, lai “kolektīvā triumfa laikā dotu iespēju atskatīties uz “Trīsu” trīs gadu pieredzi kopā ar “Trīsu” draugiem un viesiem”, kā arī prezentētu savu jauno albumu “21. gs. bērniņš”. Ja kāds domā, ka pulksten 18.33 ielūgumā bija minēts tikai šovam, tad nē – pasākums tiešām sākās laikā, kā jau tas teātrī pieklājas!
Apskatnieks ar “Trīsām” un viņu daiļradi gluži nejauši iepazinās aprīlī peldošajā mākslas galerijā “Noass”, kur noskaidrojās, ka trijotnei jau 2023. gada augustā izdots debijas albums “Kaut kur kāds” - tajā iekļauto dziesmu “Man ir slikti” pašlaik jau droši var saukt par hitu. “Trīsu” trumpis ir šķietamā vienkāršība un pat naivums - “synthwave” un sintīpopa ar indī piesitienu stilā ieturētās dziesmas tiek izpildītas “pareizās” balsīs, it kā liriski un romantiski, taču to teksti ir… hmmm… diezgan “nepareizi”. Spilgtākais piemērs ir jaunā albuma ievadošā dziesma “Zili riņķi”, kuras vārdu priekšā cepuri noņemtu pat “Jūdas graši” u.tml. brigādes. Taču vienlaikus teksti ir jēgpilni, tās nav skarbas frāzes vai pat rupjības tikai pašizteikšanās dēļ. Turklāt trīsmeitenes trīsuļo ļoti saskaņoti, viena otru labi papildina un vispār saprotas no pusvārda - tas nevar nebūt simpātiski.
Uz skatuves svētku koncertā bez pašām meitenēm kāpa arī virkne “Trīsu” draugu un viesu, tostarp romantiskā šlāgerroka duets “Čipsis un Dullais”, kuri pamatīgi nokavēja savas uzstāšanās sākumu, ieradās gluži aizelsušies, izpildīja par godu trīs “Trīsām” trīs dziesmas un aizprātojās, ka viņi savu grupu varētu saukt “Divšļi” (jo divi).
Protams, visa šī pasākuma epicentrā bija pašas “Trīsas”, un bija jūtams, ka meitenes un viņu draugi ir no teatrāļu aprindām - pasākums notika ļoti pārdomāti, ar precīzu režiju un iestudējumu. Īpašas uzslavas atraktīvajai horeogrāfei Laurai - ja vien viņa bija horeogrāfe, jo pasākumā nevarēja saprast, kas notiek ekspromtā, bet kas tā ir iecerēts.
“Apmeklētājiem būs iespēja piedalīties trīsu fenomena analīzē: trīsu aizsākumu meklēšanā, fizioloģisko izpausmju praktizēšanā ikdienas dzīvi, lai izprastu sevi vairāk,” tā tika pieteikta šī trīsēšana un trīsuļošana trīs “Trīsu” trīspilnajā un trīsbalsīgajā pavadījumā. Pasākums vairāk atbilda tā norises vietai, tas ir, teātrim, nevis ierastajam mūzikas albuma prezentācijas formātam. Pirmām kārtām par to gādāja tā vadītāji no improvizācijas aktieru cunftes Ričards Murāns un Rūdolfs Sprukulis, kuriem padevās nudien gaumīgi dialogi (un arī monologi). Īpaši atmiņā palicis jociņš par to, ka zinātniekiem ilgstošas delfīnu migrācijas Rīgas līcī pētīšanas rezultātā izdevies secināt, ka “diez ko viņi te nemaz nemigrē”, lai arī šiem pētījumiem ziedoti septiņi gadi - uz šā brīža rupjmaizes popularizēšanas kampaņu fona šāds pētījums nemaz nešķiet tik neiespējams…
““Trīsas” veido trīs sievietes - Jete Anna Puriņa, Endīne Bērziņa, Sabīne Alise Ozoliņa -, trīs sintezatori un neizsmeļamas skaņu variācijas,” tā tiek pieteikta šī grupa. “Satikušās tālajā 2021. gadā un kopš tā laika nonākušas labā kompānijā, kurā var godīgi pateikt, kā ir. Reizēm pulss uzsit ātrāk, reizēm galīgi bremzē, dažādās dzīves nebūšanās un būšanās viņām palīdz mūzika - ja ir slikti, tad ir slikti un viņas dzied, tad patestē dažādas kūciņas un atkal dzied, jo ir labi. Nav neaktuālu sajūtu, tikai ļaušanās iekšējās balss un sintezatoru kopā būšanas iespējām.”
Par “Trīsu” rašanos neticamo leģendu dzirdēts jau vairākkārt, tāpēc nedaudz modificēsim oficiālo versiju ar iztēles radīto, kā tas varētu būt bijis patiesībā. Proti, Endīne un Jete tikušās kādā festivālā, kur sajūsminājušās par abu vienādajām aprocēm un konstatējušas, ka abām ir vienotas intereses, viens mīļākais koks un sacerēta viena dziesma - tas tā varētu būt. Pēc tam abas sadomājušas samēģināt savus muzikālos meklējumus, taču nav bijis kur to darīt, tāpēc sazvanīta Sabīne, kura piekritusi, lai mēģinājums notiek viņas dzīvoklī, kamēr pati uzkavējusies otrā istabā. Leģenda vēsta, ka Sabīne, dzirdot abu jauno censoņu mēģinājumus, esot pieteikusies palīgos, taču ticamāk, ka viņai kā vienīgajai muzikāli izglītotajai no šīs trijotnes vienkārši nav bijis spēka izturēt blakus istabā notiekošo, tāpēc viņa ķērusies pie spēlēšanas pati, ievirzot arī abas pārējās pareizajās sliedēs. Lai vai kā, trīs “Trīsām” nudien labi saskan, ko apliecināja arī koncertā redzamais, cik veikli un nepiespiesti viņas mainījās lomām un sintezatoriem.
Ņemot vērā meiteņu radošumu, ar interesi tika lūgts palīgos internets, lai noskaidrotu par viņām kaut ko vairāk. Papildu informācija rada apskaidrību, kas viņas tādas un no kurienes viņās šis teatrālisma elements.
Piemēram, Endīne Bērziņa ir Latvijas Nacionālā teātra māksliniece, aktrise un režisore, “kura vienmēr vēlējusies būt dziedātāja”. Teātra mājaslapā minēts, ka “savos pirmajos režijas darbos Endīne pievērsusies dialoga veidošanai ar bērnu un jauniešu auditoriju. Nevairoties no dažādu formu meklējumiem teātrī, kas nodrošina gan izklaidējošu, gan izglītojošu pieredzi, režisore vērsusi uzmanību sabiedrībā aktuāliem jautājumiem.”
Sabīne Alise Ozoliņa ir izcēlusies Latvijas teātra vidē kā daudzpusīga māksliniece, režisore un izpildītāja. Viņa veiksmīgi darbojusies vairākos teātra projektos, tostarp “Hamoka komūnā” un “Anna un Froga”, kuros ne tikai iejūtas aktrises lomā, bet arī radoši pilda režisores funkcijas. “Šie projekti, kas iekļauti Latvijas skolu programmas piedāvājumā, ir guvuši atzinību par to oriģinalitāti un māksliniecisko kvalitāti. Ozoliņas darbi iezīmējas ar sava veida aizrautību un spēju ieintriģēt skatītāju, piedāvājot gan izglītojošu, gan izklaidējošu pieredzi,” - tas no teātra pazinēju interneta vietnēm.
Jaunākā no trijotnes ir Jete Anna Puriņa, taču arī viņa ir no šīm pašām aprindām - LU Humanitārzinātņu fakultātes Baltu filoloģijas absolvente, Latvijas Kultūras akadēmijas studente, kura atzīmējusies arī teātra recenzijās un rakstos par šo tēmu. Skaidrs, kāpēc viņām tik labi saskan!
Nākamajā dienā pēc albuma prezentācijas Ģertrūdes ielas teātrī trīs “Trīsas” kāpa uz skatuves (un varonīgi atkāvās no lapsenēm) “Ezīšfestā”, kur, cik bija novērojams, spēja ieinteresēt par savu mūziku krietni atšķirīgāku auditoriju par savu ierasto, bet nu gan viņām laikam būs neliela (vai liela) “dzīvo” uzstāšanos pauze, jo Jete devusies mācīties uz Nīderlandi. Nekas, pagaidīsim, bet līdz tam trīsēsim kopā ar “Trīsām” ierakstos.
Kopumā jaunajā albumā “21. gs. bērniņš” iekļautas deviņas dziesmas, no kurām potenciāls hits neapšaubāmi ir “synthwave” gabals “Pareizi nepareizi”, ko drošu sirdi var sūtīt kaut uz visām radiostacijām, ne tikai Radio NABA. No muzikālā viedokļa otrajā vietā varētu likt dziesmu “Stulbā laime” vai “Nāves dziesmu”, “Trīsu” faniem noteikti patiks ar ironiskās nolemtības pārpilno tekstu apveltītās “Antib’j’otikas” un “andergroundiskā” “Cīgu dziesma”, savukārt Imanta Kalniņa darinājumiem līdzīgas mūzikas faniem varētu patikt “Zinu, ka gribi”, tikai diez vai viņiem patiks piedziedājuma vārdi “es zinu, ka tu mani gribi, tikai, lūdzu, nenomīz”…
Atgriežoties pie dziesmu tekstiem, “ieteikums ir nestāvēt kājās, kamēr neesi pilnīgā pālī” (no dziesmas “Ieteikums”) - tas gan nav saprotams, pilnīgā “pālī” taču tā stāvēšana ir vēl apgrūtinošāka?! Ā, bet tas taču ir ieteikums 21. gadsimta bērniņiem, kuri nekust, kamēr nav iedzēruši A, B, C vitamīnus, zivju eļļu un vēl čupu ar dažādām tabletēm (par to visu minēts dziesmā) - tad gan… “Parunāsim par nāvi, varbūt sagribēsies dzīvot - tiešām dzīvot, nevis eksistēt” un novēlējums “beigt domāt sūdu!” (no “Nāves dziesmas”) - arī tās ir “Trīsas”. Rezumējums - noklausieties, nenožēlosiet!
