Šonedēļ muzikālie notikumi biruši kā no pārpilnības raga, tostarp arī aicinājums kinoteātrī “Splendid Palace” piedzīvot Daugmales pilskalna saulgriežu maģisko mirkli “Tautumeitu” koncertfilmas “Rītausmas koncertrituāls” pirmizrādē. No meteoroloģiskā viedokļa visai šaubīgs aicinājums – kādi vēl saulgrieži augusta beigās?! Taču “Tautumeitas” nemēdz pievilt, arī šoreiz ne.
Palīdzot ritināt atmiņu kamolīti, jāatgādina, ka šovasar “Tautumeitas” mudināja kopīgi sagaidīt saulgriežu sauli īpašā rītausmas koncertrituālā Daugmales pilskalnā Ķekavas pusē. Ja precīzāk, tas notika 22. jūnijā pulksten 3.30 uz īpašas skatuves, kuras scenogrāfisko risinājumu veidoja starptautiski atzītais mākslinieks un dizainers Artūrs Analts. Viņš ir arī jaunās koncertfilmas “Rītausmas koncertrituāls” režisors, tomēr, cik noprotams, noteicošā loma tās scenārija veidošanā bijusi “Tautumeitu” līderei Asnatei Rancānei.
Pirms seansa Asnate un arī Artūrs Analts atzina, ka savā ziņā šī bijusi liela avantūra - nav taču bijis ne jausmas, cik daudz cilvēku vēlēsies un vai vispār vēlēsies pirmssvētku dienā “dzīties ellē ratā” (režisora formulējums), lai pusčetros no rīta klausītos “Tautumeitas” un vērotu iecerēto iestudējumu. Tam būvēt iespaidīgu, bet tikai vienreiz lietojamu skatuvi būtībā bija liels neprāts. Taču vairāk nekā tūkstotis (pēc citiem datiem - ap 1500) cilvēku ar savām iegādātajām biļetēm nobalsoja par šo pasākumu, līdz ar to visi tajā iesaistītie varēja atviegloti nopūsties - nofilmētā materiāla beigu daļā katrs varēs meiteņu sejās redzēt, cik viņas bija patiesi un no sirds laimīgas par šo koncertu.
Jāpiebilst, ka avantūra tā bija arī no latvju neprognozējamā klimata viedokļa - ja nu būtu gāzis kā 29. jūlijā, ko tad?! Taču Māte Daba savējos lutina, tāpēc māsām Rancānēm & Co bija sagādājusi teicamus laika apstākļus, kas deva iespēju gan piedzīvot miglu, gan skaistu saules lēktu, gan to visu glīti safilmēt. Daugmales pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģisks piemineklis, kas iekļauts arī valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, un tas pieprasa īpašu pietāti un neiejaukšanos dabas procesos tā apkārtnē, taču arī skatītāji bijuši saudzīgi, tāpēc jādomā, ka arī pilskalnam pret piedzīvoto izrādi nebija iebildumu.
Pirms filmas noskatīšanās (pašā koncertā Daugmales pilskalnā pabūt nesanāca) apskatnieks bija visai bažīgs, vai vasaras izskaņā zālē izdosies uzburt vajadzīgo saulgriežu noskaņu - sak, varēja “Splendid Palace” zālē vismaz ielaist odus, lai līgošanai atbilstošākas sajūtas, šīs mantas taču mums šobrīd netrūkst! Taču šīs bažas bija nepamatotas, jo “Tautumeitu” koncerts uz lielā ekrāna bija tik aizraujošs, ka, neskatoties uz tā tematiku, to ar tādu pašu prieku varētu skatīties kaut Vecgada vakarā.
Asnate pēdējā laikā jau vairākkārt ir uzsvērusi savu un “Tautumeitu” misijas apziņu - popularizēt latviešu folkloru. Arī savā ievada uzrunā viņa atgādināja: uzstāšanās koncertos un izklaides pasākumos, protams, arī ir svarīga, tomēr nepieciešams skatīties plašāk, ietverot grupas darbībā arī cilvēku izglītošanas funkciju. Tam ļoti labi derēs šajā koncertrituāla filmā iekļautie stāsti par latviešu senajām tradīcijām (starp citu, tos savākusi māsu mamma Aīda Rancāne), un tajos varēs uzzināt gan to, kas ir pūdele, gan izglītoties par ugunsrata, jāņuzāļu, sētas pušķošanas, pīrāgu cepšanas, siera siešanas un daudzu citu tradīciju nozīmību. Jā, un uzzināt varēs arī to, ka papardes zieda meklējumi nebūt nenozīmē to darīt pēc pusnakts, kad visi svinētāji tā kārtīgāk “piemaukušies” - šim hipotētiskajam ziedam ir pavisam cita nozīme, un tā meklējumiem ir cita secība…
Koncerts, tas ir, koncertrituāls (arī to, pati sevi pielabojot, uzsvēra Asnate) senajā Daugmales pilskalnā bija teju vai šamaniski pagānisks priekšnesums ar daudzu un dažādu tautisko instrumentu izmantošanu, kura vērošana hipnotiski ievilka sevī.
Tuvplānos varēja labāk iepazīt visas apvienības dalībnieces, jo citkārt pārējās dziedātājas saprotamu iemeslu dēļ pazūd aiz harismātiskās Asnates muguras. Šajā filmā var novērtēt ne tikai Asnates apbrīnojamo jaudu, enerģiju un spējas, bet arī to, cik milzīgu apjomu paveic viņas jaunākā māsa Aurēlija, kā arī kārtējo reizi gūt apstiprinājumu tam, cik gan ļoti daudzbalsīga ir Gabriēla Zvaigznīte. Taču apskatnieka lielākais pārsteigums bija viena no jaunajām “Tautumeitu” rekrūtēm (otra - Kate Slišāne - vēl šajā koncertā nav piedalījusies) Annemarija Moiseja. Tiesa, ātrumā viņa juka ar Aurēliju (abas ir vizuāli mazliet līdzīgas), tomēr nevarēja nepamanīt - un arī operatoriem bija grūti paiet viņai garām -, cik Annemarija teicami iejutusies kolektīvā un cik labi to papildina. Māsām (un Gabriēlai) uzradies lielisks palīgs “Tautumeitu” publiskā koptēla veidošanā!
Jāatgādina, ka šobrīd no “Tautumeitu” pamatkodola ierindā palikušas māsas Asnate un Aurēlija Rancānes, kā arī Laura Līcīte. Nu jau vairākus gadus sevi par pilntiesīgu “tautumeitu” sauc arī Gabriēla Zvaigznīte, savukārt relatīvi nesen sastāvam pievienojušās divas jaunas dziedātājas - Annemarija Moiseja un Kate Slišāne. Pavasarī grupu atstāja Ilona Dzērve, kura sociālajos tīklos informēja par savu vēlmi “izmantot savu dziedātājas potenciālu arī akadēmiskās mūzikas žanros”, bet abas jaunās dalībnieces sevi labi pierādījušas tieši ar līdzīgo misijas apziņu - Kate ir no folkloristu ģimenes, dzied folkloras kopā “Upīte”, kā arī Latvijas Mūzikas akadēmijā studē etnomuzikoloģiju, savukārt Annemarija piepalīdzējusi grupai jau gada sākumā notikušajā koncertbraucienā uz Austrāliju.
No iepriekš minētā gan nevajadzētu domāt, ka netiek pamanīta arī lielo vezumu no pašiem tā pirmsākumiem balstošais mazais cinītis Laura Līcīte - gan vokāli, gan muzikāli viņas devumu nevar nenovērtēt, turklāt filmas beigās pat šķita, ka tieši viņa no klausītājiem izpelnījās lielākās ovācijas.
Lielisks risinājums bija mūziķu tērpi - baltās kleitas un apļveida saules ornaments uz meiteņu galvām, turklāt arī skatītāji bijuši klausīgi un uz pilskalnu devušies, tērpjoties baltā, līdz ar to ar droniem filmētie skati ir īpaši iespaidīgi. Uzslavas arī operatoriem, kas publiku nav safilmējuši, piemēram, žāvājoties, snaužot, urbinot degunu vai dzerot kafiju (kas pusčetros no rīta būtu pilnīgi piedodami), bet ļoti enerģiskus un mundrās pozās. “Tautumeitas” vienmēr izcēlušās ar teicamām kustībām, tāpēc ar interesi tika gaidīti titri, lai noskaidrotu, kas bijusi horeogrāfe - ja acis rādīja pareizi, tad Alise Madara Bokaldere. Vēl - īpašas uzslavas ritma sekcijai ar basa monstru Staņislavu Judinu un velnišķīgo bundzinieci Nelli Bubujancu, un vēl vairākiem rībinātājiem priekšgalā. Ģitārists Kaspars Vizulis šoreiz bija it kā mazāk manāms, taču arī viņš bija ļoti klātesošs - kā jau vienmēr.
Seansā uz labas un spēcīgas aparatūras atskaņotas īpaši uzrunāja vairākas dziesmas, taču visīpašāk un līdz pat šermuļiem aizkustināja “Ritual” no albuma “Skrejceļš” - ar pastiprinātajām bungu partijām tā bija satriecoša. Mājup ejot, ausīs skanēja “Mežā” - arī labs rādītājs.
Lai apskatā par “Rītausmas koncertrituālu” nebūtu tikai par pozitīvo, jāpiemin arī mīnusi. Pirmais - 1 stunda un 43 minūtes tomēr ir šādai filmai par garu. Otrs - filmēšanas komanda bija centusies saglabāt visas autentiskās koncerta detaļas un nemēģinājusi tajās īpaši jaukties ar montāžu, tomēr bez dažām varēja iztikt. Piemēram, bez beigās atstātā pieteikuma, ka pēc koncerta muzicēs Emīls Zilberts - šo filmu noteikti skatīsies arī pēc daudziem gadiem, un tad vispār nevienam nebūs skaidrs, kas ar to domāts. Un vēl - saprotams, ka atbalstītājiem ir jāsaka paldies priekšā un pakaļā, pa diagonāli, vertikāli un horizontāli, taču šoreiz Asnates koncerta noslēgumā teiktie paldies vārdi “tiem, bez kuriem nekas tāds nebūtu iespējams” kaut kā griezās ausīs - tāpat taču “Tet” vārds te parādās n-tās reizes!
Ak, jā - ja par šo tehnoloģiju uzņēmumu, tad no oktobra šo koncertrituāla filmu varēs skatīt “Tet” televīzijā. Savukārt par iespēju kaut ko tādu atkal piedzīvot klātienē… Pirms pilnībā izpārdotā vasaras saulgriežu koncerta Laura Līcīte izteicās šādi: “Esam patiesi saviļņotas par cilvēku lielo atsaucību un vēlmi sagaidīt maģisko saulgriežu rīta sauli kopā ar mums! Tas ir muzikāls piedzīvojums, kura nospiedums paliks atmiņās uz ilgu laiku. Zinām, ka daudzi nepaspēja iegādāties biļetes, taču tam ir arī gaišā puse - tas mums dod lielu motivāciju koncertrituālu veidot kā ikgadēju tradīciju!” To vēlāk pieļāva arī Asnate, tātad pastāv cerības, ka šāds latviešu nacionālo pašapziņu veidojošs un izglītojošs koncertrituāls notiks arī 2025. gadā - tikai kādā citā vēsturiskajā pilskalnā.
