Pagājušajā nedēļā, īsi pirms latvju bāleliņu došanās svētku priekos, bija arī kāds nozīmīgs notikums – grupas “Kuba” jaunās plates “laukumi” klajā nākšana. Nozīmīgs, jo: 1) šis ir visilgāk tapušais otrais studijas albums Latvijas mūzikas vēsturē; 2) šī ieraksta idejas tapušas jau gadsimta sākumā; 3) šī grupa fiziski vairs nepastāv, taču tās dalībnieki gandrīz pilnā sastāvā spēja savākties kopā uz plates prezentācijas pasākumu.
Pirmās ziņas par instrumentālās mūzikas apvienības “Kuba” iespējamo atgriešanos izskanēja jau pērn februārī, kad tika digitāli laists klajā singls “pilsētas”, kas tika pozicionēts kā priekšvēstnesis 2023. gadā gaidāmajam otrajam studijas albumam. Līdz tam taustāmā formātā “kubieši” nonākuši gan tikai tagad - sak, viens gads turp vai šurp, pie visas ilgās pauzēšanas kāda gan vairs starpība!
Projektā “Kuba” ir apvienojušies vairāki pazīstami mūziķi - Arnis Račinskis, Jānis Žilde, Mareks Ameriks, Toms Ostrovskis, Mārtiņš Strautnieks un Mikus Solovejs. Plates “laukumi” muzikālais materiāls galvenokārt radies šīs tūkstošgades sākumā, kad tika gatavots jauns studijas ieraksts, kam bija iecerēts sekot projekta debijas albuma “15 Episodes Of Kuba” (2002) pēdās, taču… Tolaik “Kuba” sasniedza savu augstāko punktu, uzstājoties svinīgajā pasākumā par godu Latvijas ietikšanai Eiropas Savienībā, nospēlētas pat vairākas jaunās dziesmas, tomēr tās dalībniekiem sākušas parādīties citas muzikālās intereses - Arnis pievērsies grupai “Mofo”, no Amerikas atgriezies Edgars Žilde, un brāļi Žildes atdzīvinājuši “satelītus” utt. 2006. gadā grupa pārtrauca darbību, iecerētais otrais albums netika pabeigts un dienas gaismu tā arī neieraudzīja.
“Laukumos” iekļautie skaņdarbi radušies pēc debijas albuma izdošanas, laika posmā no 2003. līdz 2006. gadam, taču ierakstīti tikai 2017. gadā Valmierā, “Hodila” studijā, bet samiksēti vēl vēlāk - pandēmijas laikā, 2021. un 2022. gadā, Rīgā, Arņa Račinska studijā “Mute”.
“Šis ir visilgāk tapušais otrais studijas albums Latvijas mūzikas vēsturē, jo starp pirmo un otro albumu pagājuši 22 gadi,” plates prezentācijas pasākumā norādīja Jānis Žilde. “Taču labā ziņa ir tāda, ka mēs tiešām šo visu esam ļoti rūpīgi apsvēruši un apdomājuši, un šo varētu salīdzināt ar atsperi, ko esam visu šo laiku vilkuši un vilkuši atpakaļ, līdz beidzot esam to 2024. gadā atlaiduši un izšāvuši. Un man ir tāda sajūta, ka šī mūzika, šī plate, lidos uz priekšu vēl daudzus gadus, jo tai nav piesaistes laikam un telpai. Es ceru, ka tā atradīs dzirdīgas ausis ne tikai Latvijā, bet arī citos ģeogrāfiskajos punktos, kā arī vietu citos mākslas izteiksmes veidos un formās. Labs brīdis pateikt visiem paldies, taču pats lielākais paldies jāsaka mums pašiem sev - par to, ka mēs tomēr nolēmām iet līdz galam un ieraksts, kas tapa 2000. gadu sākumā, beidzot tomēr ir ieraudzījis dienasgaismu. Bez katra iesaistes un kopīga komandas darba šis nebūtu realizējies.”
Paldies tika teikts arī “grūdienam no ārpuses” jeb Mārtiņam Mielavam, kurš 2016. gadā Lucavsalā rīkojis Piena svētkus un uzaicinājis “Kubu” uz atkalapvienošanās koncertu. “Tas bija grūdiens mums atkal sanākt kopā, samēģināt un saprast, ka - hei, bija tomēr diezgan forši kopā muzicēt, un mums taču ir viens ierakstīts, bet nepabeigts albums!” stāstīja Jānis. Starp citu, Mārtiņa labā roka minētā festivāla organizēšanā bijis viņa brālēns Jānis Šipkēvics, un, “cik sapratu no sarunām ar Mārtiņu, tieši viņš bija šīs idejas iniciators” .
Uz plates prezentāciju bija ieradušies teju visi “kubieši” - pat muzikālos pasākumos sen neredzētais basists Toms Ostrovskis -, iztrūkstot vienīgi jau ilgstoši Britu salās dzīvojošajam Mārtiņam Strautniekam jeb Gonzo. Ar viņu tika noorganizēts “teletilts” (jeb telefontilts), taču nekā īpaši stāstāma Gonzo nebija - viņš vienmēr sevi labprātāk realizējis mūzikā, nevis sarunās. “Tipisks Mārtiņš: viņš it kā bija šeit, bet - tomēr nebija,” rokas noplātīja Račinskis.
Pāris vārdi tika izdabūti arī no Ostrovska: “Atmiņas [par “Kubas” laiku] bija un joprojām ir ļoti labas - varbūt tāpēc, ka tas bija ļoti sen un es vairs neatceros visas detaļas. Taču ļoti labi, ka šīs atmiņas, pateicoties kolēģu pūlēm, ir iegrāmatotas un būs pieejamas taustāmā formātā. Par to man ir milzīgs prieks, un arī es tagad varēšu parādīt, ka - re, kādreiz es darīju arī kaut ko tādu!”
Iegrāmatojums sastāv no kopumā 11 skaņdarbiem - skaistas, instrumentālas noskaņu mūzikas. Apskatnieka favorīti - plates pirmo daļu noslēdzošā “Alise”, kā arī otro pusi iesākošā kompozīcija “Radio”, tāpat ar kaut ko ausīs iekrita arī “Rakstāmmašīna”.
Šādā atmiņu vakarā arī apskatniekam uznāca vēlme parakņāties savos pierakstos, kur tika uzieta 2002. gadā kafejnīcā “Montekristo” (izrādās, ka tā joprojām pastāv) tapusi intervija ar “Kuba” mūziķiem. Pierakstos esošā informācija liecina, ka toreiz par albumu “15 Episodes Of Kuba” radusies pat starptautiska interese - kompānija “Mikrofona ieraksti” jau bija saņēmusi apstiprinājumu no savas partnerkompānijas “EMI Records” par to, ka “Kubas” albums iznāks arī Japānā, Grieķijā, Taivānā, Krievijā, Horvātijā un Slovēnijā. Vai tā notika - kas to vairs atceras…
Par grupas nosaukuma rašanos toreiz mūziķi “frīstailojuši” līdz nemaņai, piesaucot pat ģeometriskās figūras ģenitīvu un čehu hokejistu Kubu, līdz tomēr atzinuši, ka tas vienkārši ir labskanīgs vārds, kas ienācis prātā pēc filmas “Cube”. Grupas dzimšanas laiks - kaut kad ap 2001. gada aprīli, tās iniciators bijis Račinskis (viņa pieraksta vieta tolaik bija grupa “Dull Doll”), kas sazvanījis “Satellites LV” līderi Žildi un vienojies par kopīgu mēģinājumu. Uz to atnākuši arī Toms Ostrovskis (“Satellites LV”) un Mareks Ameriks (“Zaļās saules”, “Withcut”), tomēr par īsto grupas dibināšanas brīdi pārējie sauc to, kad sastāvam pievienojies Mārtiņš Strautnieks, viņš arī Martin Gonzales jeb Gonzo (“Lolitas brīnumputns”, “T-plox”, “Spinners”, “Sirke” u.c. projekti). Kādā brīdī uzradies arī saksofonists Solovejs. 2001. gadā grupa pat piedalījusies ultrapopulārajā festivālā “Liepājas dzintars”.
Jau tolaik “kubieši” pratuši smalki izteikties, un viņu oficiālajā biogrāfijā ir šādas vārsmas: “”Kuba” ir interpretācijas par dažādām tēmām, vēlme nenonivelēt katram stilam raksturīgās nianses, bet tieši akcentējot sīkas noskaņas, notis, harmonijas. Ir iespējams pasniegt viedokli apgalvojuma formā, bet nepretendējot uz pretenciozitāti, ļaujot klausītājam izvēlēties sev atpazīstamāko, pieņemamāko noskaņu gammu.”
Plates prezentācijas pasākumā tika jokots, ka “Kubas” vēsture mērāma desmitgadēs - vienā desmitgadē dibināti un izdevuši debijas albumu, otrā sagatavojuši un ierakstījuši nākamo, tātad sekojošās aktivitātes gaidāmas ap 2030. gadu. Ja nopietnāk, tad tiešām - reiz taču Mielavam jau izdevās izkustināt “Kubu” no letarģiskā miega, kam ir jānotiek, lai tas atkārtotos, lai grupa atkal uzstātos?
“Labs jautājums,” aizdomājas Žilde. “Es baidos, ka tam ir jābūt kādam ļoti, ļoti īpašam notikumam, jo galvenais faktors šajā stāstā ir “Kubas” dvēsele muzikālā un arī enerģētiskā līmenī Mārtiņš Strautnieks jeb Gonzo, kurš jau daudzus gadus dzīvo Lielbritānijā un ļoti, ļoti reti atbrauc uz Latviju. Ja kāds noorganizētu Mārtiņa atbraukšanu un izmitināšanu uz vairākām nedēļām Latvijā un ja visiem būtu šāds koncerts svarīgs, varbūt tas tiešām būtu labs iemesls [atkal uzspēlēt]. Taču jāatceras, ka mēs kā “Kubas” dalībnieki esam šobrīd devušies katrs savā muzikālajā virzienā: Arnim ir grupa “Laika suns” un studija, Toms ir atgājis no mūzikas un vairāk darbojas mediju lauciņā (Ostrovskis ir “TVNet Grupas” galvenais redaktors - aut.), arī ar mani pašu ir līdzīgi (Žilde ir tiešsaistes medija “Lasi.lv” galvenais redaktors - aut.), lai gan šobrīd vēl cenšos ar “satelītiem” uzlikt pēdējo akordu, Mikus ir akadēmiski ievirzīts radošs prāts, kurš teicami spēlē saksofonu, ir pasniedzējs un aizņemts arī citos darbos, līdz ar to tuvākajā laikā tas [“Kubas” koncerts] noteikti nav gaidāms. Bet - nekad nesaki nekad!”
