"Indygo" izaicina digitālo laikmetu ar askētismu rokmūzikā

© Ģirts Ozoliņš/MN

Pagājušajā nedēļā sešu dienu laikā notika četri vērā ņemami rokkoncerti – nopietns pārbaudījums patiesu mūzikas cienītāju veselībai. Par Zucchero neko vēstīt negribas, par Villi Valo jau pavēstīts, Miks Galvanovskis arī aprakstīts, tāpēc šoreiz par “Indygo”, kuri faniem likuši galdā jaunu albumu “6”.

Piesaka “sasodīti labu rokmūzikas albumu”

Iesākumā par galveno iemeslu, kāpēc “Indygo” koncerts “Palladium” vispār notika - par albumu. Dzīvespriecīgā un kā saulīte vienmēr smaidošā Mārtiņa Vatera rokgrupa “Indygo” ir jau ar pamatīgu bārdu, tas ir, krietnus gadus pastāvoša (ja precīzāk - vairāk nekā 20), un katrs tās jaunais studijas albums tiek gaidīts un sagaidīts ar interesi, tomēr arī nelielām bažām - kāds tas būs, latviski vai angliski, kāds stils šoreiz dominēs, ko atkal labu vai nelabu būs izprātojuši Vaters & Co? “Mūzikas un emociju piesātināts, vienkārši sasodīti labs rokmūzikas albums! Esam gandarīti par padarīto!” pēc “6” izdošanas sasodīti lakoniski savas sasodīti labās sajūtas pieteica modernās rokmūzikas trio “Indygo” jeb Mārtiņš Vaters, Miks Riekstiņš un Mārtiņš Leja.

Iepriekšējais “Indygo” albums “The Result Of Everything” tika izdots 2019. gadā, un tas bija pilnībā angliski, savukārt tā priekštecis, 2015. gadā klajā laistais “Stars” - latviešu valodā. 2013. gadā izdotais “Decoy” - it kā angliski, tomēr tajā bija iekļauts arī grupas, iespējams, visu laiku lielākais hits “Minūtes un stundas”. Jaunais albums tapis pēdējo pāris gadu laikā, apkopojot mēģinājumos sastrādātās dziesmas un izsijājot tieši šim darbam atbilstošākās - šoreiz atkal latviski.

Ģirts Ozoliņš/MN

Solis prom no “underground” skatuves

Pats pirmais plašākai apritei nodotais jaunais gabals (kopdarbs ar Māri Žigatu un Arti Dvarionu dziesmā “Bet tu steidz” neskaitās) “Skats pa logu” pamatīgi sabiedēja - tik melodiski “pienvedējīgus” gan mums “Indygo” nevajag! Par laimi, te ir dziesmas arī jestrākos un roķīgākos toņos, taču ir arī tādi skaņdarbi, ar kuriem Vaters tuvinās dziesmu aptaujai “Muzikālā banka”... Uz “Indygo” zelta fondu var pretendēt dziesma “Idioti”, arī ar “grūvu” apveltītā “Pazudusi sirds” un grandžīgā “Zvans pie durvīm”, tomēr vidējais rādītājs ir radiostacijām draudzīgākais “Skats pa logu” virziens. Diemžēl.

Protams, viss iespēlēts un iedziedāts kvalitatīvi - to “Indygo” vienmēr ir spējuši garantēt, dziesmas ir melodiskas un varbūt plašākai auditorijai pat saprotamākas par senajiem “Indygo” garadarbiem, līdz ar to šo albumu var saukt arī par soli uz priekšu, tomēr grupas lielākais trumpis ir (bija?) tieši “andergroundiski” nepieradinātākais skanējums. “Albums muzikāli ir dikti krāsains, kas elektriski paceļ uz pirkstu galiem un liek atsēsties tā dziļāk dīvānā vai piejūras kāpās un, vērojot jūras plašo ūdeņu dažādo kustību, atrast šajā mūzikā ko ļoti personisku un uz ilgāku paliekošu,” filozofē “Indygo”.

Ģirts Ozoliņš/MN

“Rīta panorāmā” izspēlētais joks nelīdzēja

Lūk, un ar šādām ne pārāk labām pārdomām par “6” apskatnieks āva kājas uz “Indygo” lielkoncertu.

Jau ar pirmo dziesmu “Sapņu pils” (starp citu, no tālajā 2005. gadā izdotā debijas albuma!) Vaters & Co ķērās roka vērsim pie ragiem, un labi, ka tā - “6” ar savu piegludināto skanējumu daudzus varēja sabiedēt un laikam bija ar’ sabiedējis, jo publikas zālē bija nepiedodami maz - pat grūti atminēties, kad vēl redzēts tik pustukšs “Palladium”. Vaters gan mēģināja sev un pārējiem iestāstīt, ka viss ir labākajā kārtībā un “mēs jau bijām samī***ies, ka būsim uzlēkuši augstāk par savu pakaļu, noīrējot “Palladium”, bet jūsu tomēr ir tik daudz!”, taču, vai nu viņam tā tiešām no skatuves izskatījās, vai arī viņš centās iedrošināt pats sevi. Beigu galā gan šis mīnuss sāka likties par plusu, jo varēja klausīties labu rokkoncertu, netopot grūstītam un stumdītam, un pat neaplietam ar alu vai kādu citu dzērienu. Liela daļa sanākušo bija “Indygo” kolēģi un/vai vienaudži no mūziķu aprindām, arī publikā lielākoties bija šāda vai līdzīga gadagājuma roka fani, tāpēc Vaters varēja ironizēt, ka pensija visiem tikai pēc nedēļas, tāpēc šī bijusi labākā vieta, uz kurieni atnākt.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vatera humora izjūta vienmēr bijusi līmenī, un tā dzirksteļoja arī šoreiz.

Pateicoties tai, nu mēs vismaz zinām, ka dziesma “Atšujies!” patiesībā ir par fizkultūras skolotāju, kura nolēmusi pievērsties pornoaktrises karjerai - vismaz tā stāstīja Vaters. Tiesa, ko nu daudz nopietni var uztvert cilvēkus, kuri vienā rāvienā kļuva pazīstami visā Latvijā, vienkārši saslēdzot ar vienu kabeli divas ģitāras LTV “Rīta panorāmas” ierakstā…

Ar pārsteigumiem, bet bez spozmes

Atgriežoties pie koncerta, šoreiz “Indygo” programmu bija nokomplektējuši tikai no latviskajiem gabaliem - laikam pareizs gājiens. Skatuves iekārtojumā nekā lieka - trīs vīri un askētiskas gaismas. Patiesībā tā arī netapa skaidrs, kāpēc grupai bija savajadzējies “Palladium” zāli, ja viņi tās plašumus praktiski neizmantoja - vienas dejotājas (ap stieni virpuļotājas) priekšnesums neskaitās. Vaters gan jokoja, ka viņiem to vajadzējis, lai viņš varētu “zīmēties”, ģitāras mainot - labi, pieņemsim. Taču tie, kuri nākamajā dienā šajā pašā zālē pabija Mika Galvanovska koncertā, abus droši vien salīdzināja, un šis salīdzinājums vienos vārtos bija Mika labā.

Arī viesu bija maz, toties atmiņā paliekoši. Ja to, ka uz skatuves kāps Artis Dvarionas, varēja viegli prognozēt - viņam kopā ar “Indygo” ir dziesma “Bet tu steidz” (trešais tās dalībnieks Māris Žigats bija aizņemts koncertā Mārupē), tad “Indygo” iecienītās dziesmas “Versiju vulkāns” oriģināla autora Ilvara Jansona parādīšanās uz skatuves bija pamatīgs pārsteigums - kādreizējais grupu “Herlis” un “Citrus” līderis pēdējos gados dzirdēts tikai ierunājam filmas, tiesa, tās viņš ieskaņojis teju katru trešo. Bet pats lielākais un arī patīkamākais pārsteigums - kopdarbs ar grupu “Omerta” dziesmā “Ienaids norimis”. Ak, kungs, kā “omertieši” “iezāģēja” ģitāras, izdrebinot iekšas no augšas līdz ķermeņa pašam otram galam - šī gabala dēļ vien bija vērts apmeklēt šo koncertu!

Ģirts Ozoliņš/MN

Pārdomas, kurās vērts ieklausīties

Protams, bija arī citi patīkami momenti, kuri lielākoties tomēr saistījās ar “Indygo” roķīgākajām izpausmēm. Izskatījās, ka arī klausītājiem vairāk pie sirds iet tādas dziesmas kā, piemēram, “Minūtes un stundas”, nevis jaunā albuma liriskā daļa (atskaitot “Skats pa logu”), kuras izpildīšanas laikā atraktīvākais moments bija skaņu vīra Māra Brensona skrējiens pāri skatuvei, lai nomainītu baterijas Vatera ausu monitoriem. No otras puses - straumēšanas servisa “Spotify” dati liecina kaut ko citu, jo tur no jaunā albuma ar pārliecinošu balsu vairākumu klausītāji par labāko atzinuši jau daudzkārt pieminēto “Skats pa logu” (gandrīz 24 000 klausījumu), kā arī “Cita pasaule” (ap 8300) un “Vienkāršs cilvēks (pie 4200), kuras ir pašas garlaicīgākās no jaunā lieldarba. Varbūt straumētāji uz koncertiem nemaz nenāk?

Ģirts Ozoliņš/MN

Pati trijotne ar pavadīto vakaru bija acīmredzami apmierināta. “Grūti izteikt vārdos, cik milzonīgi laimīgi esam pēc vakardienas kopā būšanas ar jums visiem “Palladium” koncertnotikumā. Tagad varēsim neieturēt ēdienpauzes, jo barosimies no pozitīvo un vēl kādu tur enerģiju lādiņu uzkrājumiem - paldies!” jau nākamajā dienā sociālajos tīklos pauda Vaters. Tiesa, Mārtiņš Leja pēc pāris dienām gan publiskoja mazliet citādāku ierakstu, liekot lasīt starp rindām: “Spriedelējot un aizdomājoties, kā tad ir bijis, sākot ar pirmajiem akordiem un mēģinājumiem teju pirms 25 gadiem, kad nebija digitālo kanālu un informatīvā vide bija pilnīgi citā līmenī, kurā mūzika koncertos runāja pati par mākslinieku. Par laiku, kad primāri nebija veidot taktikas, ko var novērot šodien, kā attīstīt sekotāju bāzes, izvirzot priekšplānā bieži vien mākslīgi radītu konceptu vēl pirms pašas mūzikas kā tādas, lai sevi kā produktu pārdotu pēc iespējas plašākai auditorijai. Par tūrēm un koncertiem, braukājoties un lidojot ārpus dzimtenes, kur jaunas ausis un acis jūsmo par svaigu un citreiz nedzirdētu jaunumu, jo no mutes mutē ceļojuši ieteikumi aizvien ir daudz jaudīgāks rezultāts par apmaksātām reklāmām mūsdienu dinamiskajā ciparu laikmetā. Par tekstuālo vēstījumu un līdzatbildību tajā, ko Tu vēlies nodot un kādu liecību atstāj. Par to, kā tad bija toreiz, kā viss transformējies šodien un dienas beigās - turpinot vēl joprojām darīt un radīt, pie tam kopā ar tiem, ar kuriem gadiem elpots vienā ritmā, šobrīd pārņem milzīga pateicība visiem spēkiem, kuri ne tikai visu šo gadu laikā atgriež pilnā koncerta zālē tos, kuriem esam ar “Indygo” nozīmīgi, un tos, kuri atgriežas jau vairākās paaudzēs. Nekas nesilda sirdi vairāk par to un paldies ikkatram par klātbūtni! Kā šodien stilīgi teikt - tas ir tikai sākums!”

Atgriežoties 80. gadu beigu noskaņās

Skatoties uz skatuvi un klausoties “Indygo” dziesmās, iztēle aizklīda līdz pat 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma Sietlai - droši vien aptuveni tā tolaik izskatījās “Nirvana” un tās līdzinieki, trīs vīri un īsts, patiess roks. Līdz ārprātam plosīgais Vaters ar saviem gaišajiem un plandošajiem matiem ar savu uzvedību un izskatu no attāluma pat atgādināja Kurtu Kobeinu, arī Miks Riekstiņš pie bungām trakoja kā Deivs Grols, un vienīgi Mārtiņš Leja pie basa izskatījās ievērojami labāk nekā nolēmētais Kriss Novoseličs. Ja vēl koncerta izskaņā, jau otro reizi izpildot “Minūtes un stundas”, Vaters būtu sašķaidījis driskās savu ģitāru, kas šķita kā pilnīgi pašsaprotams koncerta beigu akords, tad laikam viss būtu tieši tā, kā tolaik.

Dzīvajā “Indygo” vienmēr bijuši līmenī un tādi bija arī šoreiz, vienīgi “Palladium” viņu mērogam tomēr laikam ir mazliet par lielu. Taču varbūt tā šķita tikai tāpēc, ka ir bijusi iespēja salīdzināt - šī koncertzāle pēdējā laikā ir bijusi tik ļoti apdzīvota kā nekad agrāk. Savukārt “Indygo” - viņi solījās atrādīties vēl un vēl, atliekot vienīgi sekot ziņām pašu “piespamotajā” internetā. Tā arī darīsim.

Pasākumi

Nīderlandē dzīvojošā latviešu mūziķe Anna Madara Pērkone (skatuves vārdā Annna) ar savu jauno elektroniskās mūzikas projektu “Might Delete Later” sasniedz aizvien jaunas virsotnes. Nupat izdota jauna dziesma, par ko īpaši atzinīgas atsauksmes izteikuši britu dīdžeji, bet galvenais – pavisam drīz uzstāšanās prestižajā un milzīgajā festivālā “Tomorrowland”!

Svarīgākais