Koncertfilmas (un arī grāmatas) šobrīd ir modē – šonedēļ savējo mūzikas un video cienītājiem atrādīja latvju repa pamatlicējs Ozols. Viņa koncertfilmas “No rajona līdz arēnai” pirmizrāde notika līdz ūkai skatītājiem pieblīvētā zālē kinoteātrī “Forum Cinemas”. Pirmizrādei būs turpinājums – Ozola gaitas uz lielajiem ekrāniem varēs vērot arī reģionos.
Kinoteātrī “Forum Cinemas” uz Ozola koncertfilmas “No rajona līdz arēnai” pirmizrādi pulcējās filmēšanas komanda, lielkoncerta pagājušā gada decembrī dalībnieki, kā arī citi aicinātie viesi un apmeklētāji, lai kopīgi nosvinētu pirmo Latvijas hiphopam veltīto koncertfilmu uz Baltijā lielākā kinoekrāna. “Koncertfilma caur sešpadsmit kameru objektīviem ļauj ielūkoties Ozola radošās darbības divdesmitgades iespaidīgākajā šovā “Arēnā Rīga”, kā arī no jauna tuvplānos ieraudzīt un piedzīvot aizvadītā gada lielāko pašmāju hiphopa notikumu,” tā šo pirmizrādi pieteica radošā komanda. “Skatītājiem ļauts ielūkoties arī arēnas aizskatuvē, ieraudzīt koncertu no tumšā priekškara otras puses, sajust to atmosfēru un emocijas, kas valdīja ģērbtuvēs un pirms kāpšanas uz skatuves.”
Lūk, tieši tas ir šīs koncertfilmas lielākais pluss - iespēja ielūkoties aizskatuvē un sajust koncerta dalībnieku emocijas, un filma vēsta arī par to, kas koncerta apmeklētāju acīm palika apslēpts. Piemēram, vai kāds zināja, ka pēc pirmās daļas Ozolam pazudusi balss un viņš to pēc kolēģa Gustavo ieteikuma atdabūjis, skalojot kaklu ar… eļļu?! Ieklausoties koncerta “setlistē”, tagad nudien var manīt, ka uz dziesmas “O-Z-O-Ls” beigām Ozols sāk palikt knapi saklausāms, taču arēnā to nekādi nevarēja just. Tāpat kā to, ka dziesmas “Ielu dzīve” izpildīšanas laikā Ozols aizmirsis veselu pantu un viņu no kļūmīgās situācijas glābuši Gustavo ar Čižiku. Starp citu, šī dziesma ir atzīmējama ar to, ka tā būtībā bija pati pirmā repa dziesma latviešu valodā - tas bija 1998. gads, un tolaik šķita absolūti aplams solis. Ja šobrīd kā uz mazliet jokainiem skatās uz tiem reperiem, kas vārsmo angliski, tad pirms ceturtdaļgadsimta viss bija diametrāli pretēji.
Koncertfilma ļauj skatīt arī citas nianses - piemēram, arēnā uz vietas varēja pilnvērtīgi novērtēt ģitārista Kaspara Vizuļa meistarību, savukārt filmā acīs iekrita, cik varens bungotājs ir Rūdolfs Daņiļēvičs. Jā, un vēl varēja ievērot, ka dziesma “Saules stariņš” uz skatuves esošajā dekorācijā pieteikta kā “Saulestariņš” - ar vienu “s”. Koncertā nekam tādam pievērst uzmanību nenāca ne prātā, lai gan tas bija rakstīts ar metrīgiem burtiem, jo visa uzmanība bija pievērsta uz skatuves skanošajam un notiekošajam. Viens gan ir nemainīgi - jau koncertā šķita un filma to tikai apstiprināja, ka Kristīnes Prauliņas bija stipri par daudz…
Abas koncerta daļas filmā ir organiski sapludinātas kopā un tiešām atveido Ozola ceļu no rajona līdz arēnai. Beigu daļā jau radās sportiska interese, kas būs filmas pats, pats beidzamais noslēguma akords. Vai tiešām kopdarbs ar Donu dziesmā “Salauzta sirds”, kurai Ozols ir vārdu autors? Nē, tomēr nē. Starp citu, Dons aizkadros stāstīja, ka tieši no Ozola esot iemācījies sisties ar pieri sienā, kamēr to izgāž - šķiet gan, ka Artūrs gluži labi to mācēja arī pats. Labi, tad beidzamā dziesma būs “Pazudušais dēls”? Lai gan šķita, ka tā tam vajadzētu būt, tomēr tai vēl sekoja “Stils”, kuras izpildīšanai uz skatuves kāpa viss dauzonīgais un daudzgalvainais reperu bars, tā pasvītrojot hiphopa komūnas vienotību. Taču izrādījās, ka pati pēdējā būs Ozola sadarbībā ar krievvalodīgu reperu apvienību “RDK” pirms 17 gadiem tapušais “Rajons” ar visiem krieviskā teksta iestarpinājumiem - ņemot vērā šā brīža situāciju, visai riskants gājiens, taču tā ir vēsture, tā bija to laiku Ozola (un Pārdaugavas) himna. Aplis ir noslēdzies, taču tikai pagaidām - nav šaubu, ka Ozols turpinās ar ne mazāku jaudu. Kā dziesmā “Bokss”: “Ozol, ej uz priekšu - kačā, kačā / Tev jāiztur vēl daudz šajā dzīves mačā!”
“Forum Cinemas” lepnajā “Pepsi” auditorijā lūgto viesu un citu filmu redzēt gribētāju bija ārkārtīgi daudz, turklāt dažās rindās kāds bija pamanījies izsniegt (pārdot) pat trīs biļetes uz vienu vietu - gluži kā nacionālajā aviokompānijā! Taču to, kuri bija pielikuši savu roku filmas tapšanā, arī bija ārkārtīgi daudz - kad Ozols visus iesaistītos aicināja uz skatuves, zālē palika visai vientulīgi, bet uz skatuves esošie nelīda nekādā platleņķa bildē. Šeit, gluži tāpat kā izskanēja repa kolēģu viedoklis arēnas aizkulisēs, daudzi bija vienkārši atnākuši izrādīt cieņu Ozolam.
Par Ozola mērķtiecību, neatlaidību un arī uzņēmēja tvērienu varētu uzņemt mācību filmu. Koncertfilmā viņš it kā garāmejot paver priekškaru šīm savām spējām, ko varētu rezumēt: “Sapņo pat par augstākām lietām, nekā vispār vari paveikt, un kaut kas no tā visa taču kādreiz piepildīsies!” Tieši tik vienkārši. Ozola gadījumā tiešām ir piepildījies, turklāt nevis tikai “kaut kas”, bet ļoti daudz kas. Skatoties arhīva kadros un atminoties tos laikus, tin šo atmiņu filmu atpakaļ un vari pieķert sevi brīnāmies par to, kā šis skatuves un ielu huligāns spējis aptuveni 30 gadu laikā kļūt par visu cienītu un godātu hiphopa “fāteru”.
Šajā filmā atzinīgus vārdus Ozolam velta un savu apbrīnu par viņu neslēpj praktiski viss latvju hiphopa zieds, sākot no jaunākās paaudzes elka Prusax līdz Ozola līdzgaitniekiem Gustavo un Čižika un šā brīža repa Nr.1 anša. Piemēram, ansis filmā stāsta, ka sākotnēji esot domājis - ar Ozolu būs problēmas, jo viņš kaut kur esot latvju repa ciltstēvu mazliet “paheitojis”, taču izrādījies, ka Ozols esot pats draudzīgākais no visas repa saimes. Savukārt Prusax atminas, ka tieši Ozis (tā viņš viņu dēvē - ar apaļo “o”) bijis pirmais, kas atbalstījis tolaik tikai savās aprindās zināmo jauno reperu apvienību “New Wavy” un iedrošinājis viņus tālākiem soļiem - tā tiešām bija, Ozols ilgu laiku bija uzmeties par Prusax aizbildni. Prusax kolēģi pieminēja arī citā kontekstā - Ozols esot visus apvienojis, jo iepriekš starp dažādiem reperu grupējumiem valdījušas pamatīgas nesaskaņas. Ja tā, tad hiphops tieši Ozolam var pateikties par savām šā brīža pozīcijām, jo reperi pašlaik “ņem” tieši ar vienotību un saskaņotām darbībām.
Jau šajā nedēļas nogalē “No rajona līdz arēnai” kinoteātrī “Forum Cinemas” bija skatāma papildseansos, bet gribētājiem to redzēt vēl nekas nav nokavēts - koncertfilmas reģionālās pirmizrādes ar Ozola viesošanos notiks 28. aprīlī Liepājas kino “Balle”, 30. aprīlī Valmieras kinoteātrī “Gaisma” un 3. maijā Ventspils “Kino RIO”. Būs arī pirmizrāde Rēzeknē, Latgales vēstniecības “Gors” kinoteātrī, 9. maijā - šoreiz gan bez paša Ozola klātbūtnes. Turklāt filma skatāma arī LMT Viedtelevīzijas abonentiem.
“Liels paldies par uzticēšanos veidot tik apjomīgu un nozīmīgu projektu,” priecājas koncertfilmas režisors Rolands Rekke. “Paldies Ozolam, ka viņš ar savu vilkmi, jaudu un lielajām darba spējām spēja radīt tik lielu piedzīvojumu ne tikai sev ar koncertu arēnā, bet arī visiem iesaistītajiem. Koncerta ierakstīšana, aizkulises un viss pēcapstrādes process bija liels notikums gan manai operatoru grupai, gan noteikti daudziem mūziķiem, gan arī man pašam.” Režisors gan atzina, ka darbiņš nav bijis no tiem vieglākajiem, jo ar kamerām izsekot uz skatuves līdzi ļoti kustīgajam un sportiskajam Ozolam - tas ne katram ir pa spēkam.
“Šī filma ir vēl viens foršs atskats uz arēnas lielkoncertu, kā arī, protams, tāds kā pārskats par visu daiļradi. Man liekas, ka filmas režisors Rolands Rekke dabūja to sajūtu. Man pašam personīgi patika, kā šajā filmā tika izmantots VHS materiāls, kas dod tādu autentiskāku, dokumentālāku sajūtu. Un, protams, skaņa, ko Didzis Simanovičs taisīja studijā, arī iedeva savu lielu vērtību kopējā filmas kontekstā. Šis zināmā mērā ir vēl viens posms, kas ir noslēdzies ar labām, pozitīvām atmiņām,” rezumē Ozols.
Interesantu viedokli izteica ansis - Ozols un viņa mūzika uztverami kā 30 gadus vecs, ozolkoka mucās gatavināts, labs konjaks - tam nav jāpabaro, tas ir jāizgaršo!
* * *
Koncertfilmas pirmizrādes priekšvakarā raidījumā "Nra.lv sarunas" reperis Ozols ekskluzīvā intervijā:
