Šoruden savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju atzīmē latviešu “doom / death metal” apvienība “Frailty” – centrālais notikums būs koncerts klubā “Melnā piektdiena” 28. oktobrī.
Jubilejas koncertā “ar “Frailty” labākajām dziesmām kopā atcerēsimies grupas vēsturi un svinēsim tumšā laika iestāšanos,” aicina grupa, kuras rindās ir pieci nopietni vīri - Mārtiņš Lazdāns (vokāls), Edmunds Vizla (ģitāra), Jēkabs Vilkārsis (ģitāra), Andris Začs (basģitāra) un Lauris Polinskis (bungas). Katrs no viņiem ir ar kaut ko īpašs, katrs no viņiem ir liels meistars savā jomā, tomēr par galveno grupā saucams Edmunds Vizla - vienīgais, kurš “Frailty” rindās ir no pašiem tās pirmsākumiem un kurš ir grupas dziesmu mītisko un suģestējošo tekstu autors.
20 gadi metālmūzikas grupai - tas ir daudz vai maz?
Latvijas mērogā tas laikam ir diezgan daudz, taču vismaz man pašam šķiet, ka mēs sākām tikai vakar. Kad es pērn pārējiem grupas dalībniekiem teicu: “Klau, veči, vispār mums nākošgad aprit 20 gadi!”, tad uz mani skatījās neticīgi, vai tiešām tā ir?! Iekšēji mēs vēl jūtamies pilnīgi jauni, bet, ja paskatās no malas, tad (smejas)… Jā, tiešām liels laiks pagājis.
Tu esi vienīgais, kurš grupā ir no pašiem tās pirmsākumiem.
Jā, tā sanācis. Es arī biju tas, kurš 2003. gadā šo grupu izveidoja. Mēģināju atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, un - izdevās! 2003. gads pagāja radošos meklējumos un mēģinājumos - gan muzikālos, gan centienos saprast, kur vajadzētu virzīties. Pirmie īstie koncerti sākās 2004. gadā, bet tālāk - tālāk te nu mēs esam!
Atskatoties šķiet, ka jūs pirms padsmit gadiem vairāk bijāt tendēti ar skatu uz ārzemju auditoriju, bet šobrīd akcentējaties uz Latvijas skatuvi. Arī iepriekšējā albumā “Tumši ūdeņi” iekļautās dziesmas ir tikai latviski. Mainījās uzsvari?
Tas sanāca diezgan organiski. Nekad neesam bijuši orientēti uz kaut kādu baigo tirgu - metālmūzikas grupai tas nemaz nebūtu iespējams. Mēs esam bijuši orientēti uz pašu mūziku, jo naudu ar šo nepelnām, mums visiem ir savi darbi un ģimenes. Labi, sākumā varbūt tiešām likās, ka tas varētu būt arī kaut kas vairāk, bet dzīve visu salika pa plauktiņiem. Kas attiecas uz Rietumu vai Austrumu tirgu - tie bija citi laiki, tobrīd svarīgi bija izdot pirmo albumu (“Lost Lifeless Lights” 2008. gadā iznāca Krievijas ierakstu kompānijas “Solitude Productions” paspārnē - aut.) un parādījās iespējas [ārpus Latvijas], uz otro albumu mums pieslēdzās neliels leibls no Ukrainas, bet pēc tam esam visu darījuši saviem spēkiem, tostarp arī izdevuši albumus - sadarbībā ar citiem labvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem tepat Latvijā, piemēram, Jāni Jansonu un “P3lican”, Valdi Bērzvadu un “Zobens un lemess”, arī Valsts kultūrkapitāla fondu, ar kura atbalstu izdevām “Tumšos ūdeņus”.
Jāuzsver, ka jau kopš visiem zināmajiem 2014. gada notikumiem esam pieņēmuši stingru un principiālu lēmumu Krievijā vairs nespēlēt, tiesa, arī iepriekš esam tur spēlējuši tikai dažas reizes - daudz vairāk Lietuvā un citur.
Turpmāk spēlēsiet tikai šeit?
Pēdējos gados mēs tiešām ārpus Latvijas nekur neesam spēlējuši, bet tajā liela ietekme bija kovida laikam, kas uz divarpus gadiem apturēja praktiski visu mūzikas industriju. Taču arī bez tā kaut kā sākām kļūt briesmīgi izvēlīgi (smejas). Patiesībā jau arī nebija nekādu izcilo piedāvājumu. Mēs dzīvojam no mūzikas rakstīšanas studijā. Tiesa, bija plāns ar albumā “Tumšie ūdeņi” iekļauto programmu pabraukāt apkārt, taču visu “norāva” kovids. Taču šobrīd atkal sākuši parādīties dažādi piedāvājumi [koncertiem], esam sākuši tos izskatīt. Redzēsim, kas notiks 2024. gadā.
“Frailty” trumpis vienmēr bijuši teksti, kuri gandrīz pilnībā gulstas uz tevi. Albumā “The Ways Of The Dead” izmantotas atsauces uz Hovarda Filipa Lavkrafta un Donalda Taisona grāmatām, ir arī citas ietekmes.
Kad nopirku Donalda Taisona “Nekronomikonu”, kas principā ir interpretācija par Lavkrafta stāstiem, balstoties uz viņa tēliem un viņa radīto pasauli, mani fascinēja viņa izteiksme un valoda, tur aprakstītie piedzīvojumi, kosmiskie tēli, briesmoņi, tuksnesis, pazemes alas u.tml. Balstoties uz šiem stāstiem, es veidoju dziesmu tekstus, cenšoties noķert tajos valdošo atmosfēru, piemēram, galvenā varoņa izraidīšanu tuksnesī, kur viņš cīnās par savu izdzīvošanu, sajūk prātā un iepazīstas ar pavisam citu pasaules kārtību. Lavkrafta izdomātie mitoloģiskie tēli, piemēram, Ktulhu vai Šub-Nigurra mīti, kā arī rituāli, kas ar tiem ir saistīti, un viņu loma kosmiskajā kārtībā ir ļoti fascinējoši.
Interesanti, kāds izskatās tavs grāmatu skapis? Cik plašs ir tavs interešu loks, kā top dziesmu teksti?
Man ir diezgan daudz reliģiskās un filozofiskās literatūras, arī vēstures grāmatas. Protams, ne no katras rodas vīzija dziesmu tekstiem. Ir jābūt ļoti īpašai grāmatai ar ļoti īpašu stāstu, kas ļoti, ļoti aizķer. Kad sāc šo stāstu savā priekšā redzēt kā vizuālu attēlu, tad savā prātā zīmē šos varoņus, un kādā brīdī tiem līdzās rodas skaņa jeb mūzika, iespējams, arī vārdi. Tas ir iekšējs audiovizuāls process.
Iepriekšējā albumā notika pievēršanās latviešu mitoloģijai.
Jā, dziesmās bija elementi no latviešu mitoloģijas, kaut vai tā pati Veļu māte, bet ne tikai. Dziesma “Pa baltu sniegu nāve nāk” - mēs zinām, kā senos laikos cilvēki ceļoja, kad bija ziema, mežs, aukstums - varēja notikt visādi, arī ar letālu iznākumu. Tieši par to šī dziesma. Savukārt “Tumši ūdeņi drūmi čukst krēslā” - tā vairāk bija par tumšām priekšnojautām. Ir dažādi iedvesmas avoti.
Un kas šobrīd ir tavs iedvesmas avots, par ko varbūt būs nākamās “Frailty” dziesmas?
Ir kāda grāmata, uz kuru šobrīd skatos ar ļoti lielām cerībām. Iespējams, jau tuvākajā nākotnē izdosies to realizēt, tas ir, pārvērst to par muzikālu stāstu. Kas tā ir? Man ļoti gribētos paņemt kaut ko no klasiskās literatūras - Gustava Flobēra vēsturisko romānu “Salambo”. Ja nemaldos, savulaik to latviski iztulkoja Andrejs Upīts - man tā ir gan latviešu, gan arī angļu valodā, franču valodā diemžēl mana lasītprasme nav tik laba (smejas). Šobrīd ir doma, ka tas varētu pārtapt kādā skaistā, tumšā varoņstāstā.
Pēc izglītības esi teoloģijas maģistrs, vai kaut kur sanāk šīs savas zināšanas arī izmantot? Pašlaik ikdienā man ar to sanāk saskarties mazāk, taču tas palīdz orientēties cilvēkos, viņu uzskatos, saprast, kā viņi domā utt. Cilvēkos tomēr ļoti daudz kas ir no iracionālās pasaules, to mēs nevaram noliegt. Cilvēks var apgalvot, ka ir pilnīgs ateists un nekam netic, taču tajā pašā laikā viņam vienalga ir kāda iekšējā pārliecība, ar kuru viņš dzīvo, un ar laiku šī pārliecība var ieņemt kādu dievības - vai sauc to kā gribi - vietu. Ja sāc saprast šī konkrētā cilvēka pārliecību - un tajā ļoti palīdz teoloģija -, tad attiecīgi iespējams prognozēt arī šī cilvēka uzvedību un iespējamo rīcību.
Psiholoģijas paveids?
Principā jā! Tas tiešām ir ar to cieši saistīts.
Metālmūzikas grupas līderis teologs - tas nav diez ko izplatīti…
Nav gan. Es gan zinu arī pasaules mēroga grupās mūziķus, kuri ir kristīgi baznīcēni, taču ir arī pilnīgi pretēji - sātanisti. Taču visbiežāk cilvēki ir ļoti sekulāri, un viss [mūzikā izmantotais] reliģiskais moments, cik man pa šiem gadiem nācies novērot, tiek izmantots gan kā provokācija, gan kā šova elements. Šīs vienmēr ir bijušas interesantas un dziļas tēmas, par kurām diskutēt, un līdz ar to tās kalpo arī par pamatu dziesmu tekstiem. Starp citu, tieši es pats šādām tēmām tekstuāli pieskaros ļoti maz, izvēlos daudz plašāku tēmu spektru.
Vai tev kā profesionālam teologam nav grūti uzturēties metālmūzikas vidē, kur bieži notiek primitīvas spēles ar okultām un pat sātaniskām tēmām, ar melno maģiju?
Man ar to absolūti nav nekādu problēmu! Tie ir citu cilvēku uzskati - lai viņi domā, ko grib, mani tas nekādā veidā neietekmē. Es neuzskatu, ka mēs viena festivāla ietvaros nevarētu uzstāties kopā ar kādu grupu, kas proponē mums radikāli pretējus uzskatus - tā ir viņu māksla, tie ir viņu izteiksmes līdzekļi. Kamēr šī māksla tiek demonstrēta civilizēti un likuma ietvaros, tā ir cilvēka izteiksmes brīvība - var domāt un uzskatīt, ko vien vēlas.
Metālmūzika ir revolucionārs muzikālās izteiksmes veids, savukārt “Frailty” mūzikā vairāk tiek skartas apcerīgas un filozofiskas tēmas.
Muzikāli daudz revolucionārāks ir pankroks, bet metālmūzikā tomēr ir arī ļoti liela tā saucamā domājošā daļa. Metālmūzikā ir brīvība iet savu ceļu, un savā ziņā tas arī ir revolucionāri, kad izvēlies tēmas, par kurām stāsti. Piemēram, pauermetālā mūziķi ļoti bieži runā par burvjiem, pūķiem un pat pasaku princesēm - es tur neredzu baigo revolūciju, viņi drīzāk rada tādu kā episku noskaņu. Blekmetālā vairāk stāsta par okultismu, “viking metal” - par vikingiem un karagājieniem, bet “doom metal”, ko spēlējam mēs, vairāk runā par tumšām, apcerīgām un saturiski ļoti smagām lietām. Ir milzīga brīvība, un tas man šajā visā patīk visvairāk - neesi piesaistīts nekādiem noteikumiem, vari izvēlēties pats savu ceļu un mierīgi tajā darboties.
Pasaules mūzikas tendences ir tādas, ka žanru robežas aizvien vairāk izplūst, mūzika attīstās un pilnveidojas, veidojas dažādi subžanri utt. Kā tu redzi metālmūziku, piemēram, pēc pāris gadu desmitiem?
Tas ir ļoti sarežģīti. Viss atkarīgs no tā, ko cilvēki domās, kā rīkosies utt. Ņemot vērā pēdējo laiku notikumus pasaulē, mēs šobrīd nezinām pat to, kas notiks kaut vai rīt. Taču, ja ceram uz to labāko, proti, ka labais beigās tomēr uzvarēs ļauno, tad jāskatās uz to, ko domās jaunākā paaudze, cik šī mūzika ir un būs populāra pie viņiem, jo tieši viņi būs tie, kas to nesīs tālāk, un tieši starp viņiem būs tie entuziasti, kas meklēs jaunus ceļus vai arī varbūt mēģinās atdzīvināt to, kas ir bijis pirms tam. Kas zina, kādas būs tendences! Taču par smago mūziku - domāju, ka tā nekur nepazudīs. Es prognozētu, ka lielās grupas joprojām turēsies, jo tā tomēr ir daļa no industrijas, kur apgrozās liela nauda, kur ir bizness, kur ir tirgus, bet, kas attiecas uz “underground”, domāju, ka tas būs vēl dziļākā pagrīdē un zināmā mērā kļūs pat par kaut ko elitāru, jo grūti sasniedzamu. Forma mainīsies, bet noteikti nepazudīs.
