Par vienu no šīs vasaras koncertsezonas lielākajiem pārsteigumiem var kronēt Agra Semēvica “100. debijas” aktīvo koncertēšanu, kas pagājušajā sestdienā vainagojās ar kāpšanu uz Mežaparka Lielās estrādes skatuves, kur lielajos sadziedāšanās svētkos izpildīja savu leģendāro hitu “Man dimantu nav”.
90. gadu vidus supergrupa “100. debija” ir reanimējusies pēc aktīvās darbības pārtraukuma vairāk nekā divu gadu desmitu garumā - to šobrīd jau var teikt pilnīgi droši. Šī mēneša sākumā “100. debija” uzstājās divos dažādos lielkoncertos divām dažādām auditorijām - 1. septembrī skolu jaunatnei uz vienas skatuves ar reperiem “Wondersalā”, bet 2. septembrī kopā ar virkni augstākās raudzes mākslinieku Otrajā Latvijas Mūzikas lielajā koncertā Mežaparkā. Par to un daudz ko citu - intervijā ar “100. debijas” līderi Agri Semēvicu.
Tev sanācis gluži vai astroloģiska cikla cienīgs atgriešanās koncerts Rīgā…
Astroloģijā 29 gadi ir Saturna cikls, kad visas lietas notiek no jauna vai arī beidzas - neesmu astroloģijas lietās baigais gudrinieks, taču man ir labos draugos labi astrologi, tāpēc ticēšu viņiem uz vārda (smejas). Lūk, un 1994. gada 1. septembrī Jāņasētā mēs uzsākām savu pirmo tūri “Kas teica, ka šonakt tev nav vairs kur iet”, kas ilga astoņus mēnešus. Tā bija pirmā lielā “100. debijas” tūre kopā ar “Pro 1”. Ar tiem laikiem pamatīgi jaudīgām tehniskajām iespējām braucām pa dažādām nekurienēm - gan lieliem, gan maziem kultūras namiem. Tas bija superīgs laiks! Savukārt tagad, 2023. gada 1. septembrī, “100. debijai” bija pirmais šī gadsimta lielais koncerts Rīgā. Tā nu šis Saturna cikls ir ievērots ar mikroskopisku precizitāti.
Šajā 1. septembra koncertā “Wondersalā” dalījāt skatuvi ar jūsu auditorijai tik totāli neierastiem mūziķiem kā “Singapūras satīns” un M-Sencis…
Jāatzīst, ka šoreiz es no menedžmenta puses biju ļoti bezatbildīgs (smaida). Kad saņēmu uzaicinājumu piedalīties “Wondersalas” koncertā, pat tajā īsti neiedziļinājos - zinu cilvēkus, kas tur strādā, zinu šīs vietas nozīmīgumu Rīgā un zinu skatuves apjomīgumu, tāpēc novērtēju to kā ļoti patīkamu uzaicinājumu. Savukārt tad, kad pāris nedēļas pirms pasākuma saņēmu promomateriālu paku, ar kuru vajadzēja padalīties savos sociālo tīklu kontos, man mazliet saļima kājas (smejas)… Jau pats pirmais mākslinieks, kurš bija koncertējošo sarakstā [Kastrācija - aut.], pēc manas saprašanas bija diezgan graujošs (smejas). Es tomēr esmu savā agrīnajā radošajā posmā mācījies no Ainara Mielava diskotēkām, kas bija inteliģences kalngals, tāpēc vērtēju skatuvi kā inteliģentu padarīšanu, un, kad es ieraudzīju sarakstā Kastrāciju un M-Senci, man gluži loģiski radās jautājums - bet ko mēs tur vispār darīsim?!
Un ko tad jūs tur darījāt?
Es ātri pārorientējos un sapratu, ka nepieciešams nodefinēt pašam savus uzdevumus. Nolēmu, ka piesaistīsim savu fotogrāfu, lai izmantotu lielo un iespaidīgo skatuvi kā fotosesijas vietu, gatavojot promomateriālus un strādātu it kā sev, protams, neaizmirstot arī par publiku. Tāds bija plāns A. Taču vēl pirms iznākšanas uz skatuves, vērojot sanākušo publiku, es sapratu, ka ir reālas “auzas”, jo tās rindās lielākoties bija pamatskolēni, vidējais vecums - septītā klase… Ja mēs kā ieraduši vienkārši iznāktu uz skatuves, viņi nesaprastu, no kuras planētas esam nokrituši (smejas).
Baidos, ka ne tikai nesaprastu…
Jāatzīst, ka ļoti lepojos ar sevi, jo šajā situācijā paveicu psiholoģijas paraugstundu. Proti, pirms uzstāšanās iznācu uz skatuves ar publiku parunāties, lai viņi saprastu, kas tagad notiks. Savilku paralēles ar jauno mācību gadu un pastāstīju, ka katrs no četriem māksliniekiem būs kā atsevišķa mācību stunda. Piemēram, “Singapūras satīns” būs ģeogrāfija, M-Sencis varētu būt ideāls sociālajām zinībām, tad vēl mums ir grupa, kas labi iederētos anatomijas stundā, bet mēs, “100. debija”, protams, būsim vēstures stunda. Un skolā kā jau skolā, kādam priekšmets varbūt patīk mazāk, kādam vairāk, bet visi kopā mācāmies. Beigās viss bija labi, publika sita plaukstas, māja ar rokām, bet, piemēram, “Nedalāmo” pat dziedāja līdzi!
Savukārt jau nākamajā dienā no septītklasniekiem pie nopietnās publikas Mežaparkā. Starp citu, vai tas nebija “100. debijas” pats pirmais koncerts uz šīs leģendārās skatuves?
Beidz, bija taču 1996. gads, “Rock Summer”! Lielā skatuve, starp Midžu Jūru un “East 17”! Un arī toreiz, kad “100. debija” iznāca uz skatuves, gāza lietus, tikai toreiz tā, ka pasākums pat tika apturēts. Mēs toreiz ar Modri [Skaistkalnu] bijām tāāāāā nobijušies! Pat ar visu mūsu pieredzi vienkārši nespējām valdīt emocijas. Kad sāka gāzt lietus un viss aprāvās, abi saskatījāmies, aizgājām uz bāru turpat pie skatuves, paņēmām pa 50 gramiem konjaka, un stress kaut kā “atlaida” (smejas). Arī lietus beidzās, varējām kāpt uz skatuves, un viss bija baigi forši. Ir pēc tam vēlreiz bijusi uzstāšanās Mežaparkā, tā ka šis bija trešais iznāciens.
Šo gadu laikam var dēvēt par “100. debijas” lielo atgriešanās gadu.
Jau pagājušā gada aprīlī sapratu, ka kaut ko gribu darīt [uz skatuves]. Ka man tas ir vitāli vajadzīgs, man to vajag kā gaisu, viss mans dvēseliskais segments burtiski kliedz, kā man to gribas. Pērn 17. septembrī tika organizēts “100. debijas” atgriešanās koncerts Lielvārdē, kur 90. gadu sākumā labu laiku strādāju kā dīdžejs, tāpēc to varēja uzskatīt kā mājas skatuvi. Ar pārliecību, ka mājās pat sienas palīdz, mēs tur nostartējām, un tā viss arī turpinājās. Gada laikā tika izdarīts liels darbs, tāpēc uzstāšanās Mežaparkā notika ar milzu iekšēju pārliecību, ka viss izdosies, un pēc tās bija ne mazāk milzīgs iekšējais gandarījums.
Bet kā tiki līdz tik labai formai, kādā klausītāji tevi redzēja Mežaparkā? Neskatoties uz lielo lietusgāzi, izskatījies un izklausījies tā, it kā šīs divu gadu desmitu lielās pauzes nemaz nebūtu bijis!
Man ir draudzīgas attiecības ar grupu “Tranzīts”, un es izmantoju viņu viesmīlību, braucot pie viņiem ciemos kā uz dziedāšanas fitnesa zāli - kad man bija brīvi piektdienu un sestdienu vakari, un “Tranzītam” notika koncerti, vienkārši braucu pie viņiem dziedāt. Bez jebkādām ambīcijām uz honorāru, lēju bākā benzīnu, braucu un uzstājos viņu koncertos kā viesmākslinieks. Es dziedāju “100. debijas” dziesmas, bet bez pavadošā sastāva - vienkārši braucu trenēties. Tā mēs kopā “nodziedājāmies” kādus 20-30 koncertus. Taču bijuši arī lielie pasākumi ar pilno sastāvu - jaunā gada sagaidīšana Ventspilī, Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls, Valmieras kultūras namā kopā ar “Tranzītu” bija pasākums “Tie 90.tie”, Rēzeknes pilsētas svētki utt.
Kas nodrošina “100. debijas” šovu?
Šobrīd man ir pavadošā deju grupa deviņu cilvēku sastāvā - gan čaļi no 21. gadsimta sastāva, no kuriem divi pat ir pasaules līmeņa breikeri, gan arī dejotājas no 1998.-2000. gada “Kā viņa mani mīl” programmas. No tiem laikiem visas trīs meitenes joprojām ir superdejojošas - gadi viņas vienkārši neņem, joprojām mauc kā “Duracell” zaķīši!
Pārmaiņa gan viena ir un liela - sastāvā vairs nav dziesmu autora Modra Skaistkalna.
“100. debija” vairs nav kā kādreiz - puisis A un puisis B. Šobrīd “100. debija” vairāk ir sajūtu kopums, ko veido visi tie, kas tajā joprojām grib piedalīties. Ieskaitot publiku. Jāpiezīmē, ka es vairs nekur nelietoju vārdu “grupa”, nevienos reklāmas materiālos - tā vienkārši ir “100. debija”, kā zīmols, kā sajūtu kopums. “100. debijā” piedalās visi, kas to vēlas, bet Modris šādu vēlmi nav izrādījis. Taču durvis vienmēr ir atvērtas. Ja viņš pēkšņi kādā brīdī piezvanītu un teiktu - darām!, tad super, būtu jaunas dziesmas!
Ko domā ar šo sajūtu kopumu iesākt turpmāk?
Nesen vaicāju Guntim Veitam no “Credo”: “Gunti, tā taču ir, ka nevienam no jums neko jaunu vairs nevajag?!” Viņš atbildēja: “Mēs mēģinājām kaut kādas jaunas dziesmas, mūs gandrīz izsvilpa!” (smejas). Ar mums ir līdzīgi. Taču nonācu pie kāda interesanta secinājuma: mūsu pauze ir bijusi tik ilga, ka jau izaugušas vairākas paaudzes, kuras neko no tā visa nav ne redzējušas, ne dzirdējušas, kuriem šīs dziesmas ne ar ko neasociējas. Ir jādod iespēja šīm paaudzēm tās saklausīt un iepazīt. Lai cik tas neizklausītos pašpārliecināti, bet “100. debijas” dziesmas nav novecojušas. Sauksim to par klasiski modernu produktu, kas tāds var pastāvēt gadiem - to varēja patērēt 90. gados, to var patērēt arī tagad. Līdz ar to joprojām ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuriem mēs atkal varam būt kā pārsteigums.
Varbūt no 90. gadiem ir aizķērušās kādas nepublicētas vecās dziesmas?
Oi, nē, mēs bijām nenormāli racionāli čaļi! Viss, kas tika sarakstīts, tika arī ierakstīts un izdots. Nav nekā tāda, kas būtu kaut kur pieslēpts vai pieglabāts (smejas)! No 90. gadiem bija palikusi tikai dziesma, ko es izdevu pirms trīs gadiem- “Ar mani viss notiek tā”. 1999. gadā mēs ar šo dziesmu aizgājām pie [Uģa] Poļa uz radio “Super FM”, viņš to klausījās, klausījās un teica: “Nē, čaļi, šo dziesmu es nesaprotu, es to neņemšu!” Tā tika pārveidota, un uz tās bāzes radīta dziesma “Sajūsmu okeāns”, kas kļuva par “100. debijas” klasiku. Es tagad to izvilku ārā no aizmirstības un atjaunoju, bet nekā cita tiešām nav. Nevar noliegt, ka Modra rokraksts bija tiem laikiem ļoti spilgts, un visi viņa gabali ir ar savu stāstu, ar savu unikālo kodu. Tā ir baigā vērtība.
Rezumējot - kādu tu redzi “100. debijas” nākotni?
Es šobrīd vienkārši ļaujos. Esmu atvērts uzaicinājumiem no dažādiem koncertu producentiem, gaidu piedāvājumus attiecībā uz pilsētu svētkiem nākamajā vasarā utt. Taču, lai nebūtu tikai jāgaida - jo gaidīt ir baigi garlaicīgi! - man ir kāda ķecerīga doma, par kuru es mēģināšu tuvākajā laikā vismaz tikt skaidrībā, vai to var realizēt - es gribu sarīkot “100. debijas” koncertu mūzikas namā “Daile”. Kāpēc tur? Bet kāpēc ne?! Pietiekami tuvs formāts tam, kādā mēs braukājām turnejās tolaik, kad mēs bijām tā saucamā kultūras namu grupa. Vēl jāpaskatās, varbūt ir kādi piemēroti Pierīgas kultūras nami. Bet nekāda konkrēta plāna man nav. Jo mūziku es pats diemžēl nerakstu, nav arī plāna piesaistīt kādu konkrētu komponistu, lai kaut ko man sarakstītu. Taču - kas zina, varbūt kaut kas pēkšņi notiek arī šajā jomā. Es šobrīd jūtu, ka mani šis vilnis ļoti labi nes, un es vienkārši plūstu. Es tam ļaujos.
