Pagājušajā nedēļā Rīgā, Vagonu zālē, notika Latvijas dzejas jaunradei veltīts koncerts “Vārdi”, kura centrālā ass bija ģitārista Reiņa Jaunā albuma atrādīšana plašākai publikai. Šovasar šis mūziķis dzimtajā zemē ir teju vai kā viesizrādēs – aizbrauc, atbrauc un atkal aizbrauc, tāpēc šis koncerts bija dēvējams gandrīz vai par ekskluzīvu.
Pasaules pilsonis ar saspringtu koncertgrafiku
Ekstravagantais un komunikablais ģitārists Reinis Jaunais savu devīto albumu “Vārdi” bija laidis klajā jau maijā, taču līdz šim pie tā publiskas nospēlēšanas Latvijas publikai vēl nebija ticis - no 21. maija līdz jūnija beigām Reiņa grafikā bija ierakstīti aptuveni 20 koncerti Polijā, Čehijā, Vācijā un Itālijā.
Arī pēc 13. jūlijā notikušā koncerta Vagonu zālē Reinis (šoreiz kopā ar The Flamenco Thief jeb Kreigu Satonu no Lielbritānijas, ar ko iepazinies kādā festivālā, un tagad abi viens otram jau vairākkārt piepalīdzējuši koncertu rīkošanā) paviesojās dažās vietās tepat Latvijā, bet tagad plāno doties uz Viļņu, Kauņu, Tallinu un Helsinkiem, kā arī piedalīties “Hoovus” festivālā Igaunijā. Reiņa Jaunā vārds atrodams arī festivāla “Summer Sound” afišās (tiesa, priekšpēdējā rindiņā) - 5. augustā uz “Extravaganza” skatuves plānota viņa uzstāšanās kopā ar Daniele Mammarella (Itālija). Ja vēl tam visam pieskaita sociālajos tīklos redzētās Reiņa fotogrāfijas no nelieliem koncertiņiem Jaunzēlandē un citām ne mazāk tālām vietām, tad top skaidrs, ka mums ir darīšana ar īstu pasaules pilsoni, turklāt sasodīti muzikāli talantīgu.
Šoreiz mazāk vārdu, vairāk mūzikas
Mazliet no oficiālās biogrāfijas. Reinis Jaunais ir ģitārists, dziedātājs un komponists no Rīgas, kurš kopš 2013. gada izdevis jaunu oriģinālmūzikas albumu ar intensīvu (un apskaužamu) regularitāti gandrīz reizi gadā. Pērn izdots arī studijas lieldarbs “Bērziņš Jaunais Smukais” kopā ar vēl diviem virtuoziem ģitāristiem - Jāni Bērziņu un Gintu Smuko. Reinis koncertējis lielākajā daļā Eiropas valstu, kā arī Austrālijā, Jaunzēlandē un Turcijā, izpildot savu oriģinālmūziku.
Taču vēl viņš pazīstams kā lielisks stāstnieks. Kad apskatnieks šo mūziķi pirmoreiz redzēja un dzirdēja “dzīvajā” - tas bija pirms kādiem trīs gadiem no kovida brīvajos “Rīgas ritmos” -, Reinis tieši ar saviem it kā nejauši starp kompozīcijām iespraustajiem piedzīvojumu stāstiem no ceļojumiem piespieda sevi ierakstīt blociņa sadaļā “Šis jāredz vēlreiz”. Tāpēc jo pārsteidzošāk bija dzirdēt Reini un viņa komandu jau minētajā koncertā Vagonu zālē pirmās četras vai piecas kompozīcijas nospēlējam nonstopā bez jebkādām sarunām. Kā vēlāk atzina Reinis, šoreiz viņš runāšanu esot apzināti atstājis uz koncerta beigu daļu, lai vairāk varētu muzicēt, taču vienalga nācies piebremzēt, lai uzskaņotu ģitāru, ko taču nedarīsi pilnīgā klusumā…
Pārsteidz gan ar ģitārspēli, gan vizualizācijām
Kopā ar Reini šoreiz uzstājās fantastiskā jaunās paaudzes čelliste Erna Daugaviete un multiinstrumentālists Harijs Vagrants, kurš programmā ienesa globālās mūzikas noskaņu, spēlējot persiešu santuru, “rav vast” bungu, indiešu harmoniju un citus instrumentus, kuriem vidējais latvju klausītājs droši vien nezina pat nosaukumus. To papildināja Zīmējumu teātris ar režisoru Vari Klausītāju priekšgalā un ilustratore Lote Vilma, kura pazīstama arī kā dzejniece, raidījuma “Bronhīts” veidotāja, grāmatu “Tornis” un “Meitene” autore. Koncerta laikā turpat uz skatuves tapa lielformāta glezna, tai dzimstot improvizācijā, kas bija vēl viens šīs muzikālās performances pārsteidzošais aspekts, jo šāda veida koncerta vizualizācija līdz šim nebija redzēta.
Pats Reinis atkal aizrāva ar ģitāras spēli, kurā netrūka ne “finger style” paraugdemonstrējumu, ne mūsdienu tehnoloģiju “cilpošanas” izskatā iesaistes, kas viss kopā radīja aizraujošu sniegumu. Šoreiz gribētos īpaši izcelt arī Ernu Daugavieti, kurai koncerta galvenais varonis ļāva gan no sirds izspēlēties, gan izdziedāties, gan pat nospēlēt savu pirmo un vienīgo kompozīciju (tā vismaz to pieteica pati Erna) “Vētra”, kurai augustā būšot arī videoklips - jāsaka, nepalaidiet to garām, jo tas ir ekselents skaņdarbs! Reinis pēc koncerta ar ovācijām ilgi netika laists nost no skatuves (viņš gan arī pats diez ko negribēja to pamest…), savukārt vēlāk ģitārists saviem klausītājiem veltīja pateicības vārdus sociālajos tīklos: “Milzīgs paldies par klātbūtni koncertā, draugi! Pagājušas vairākas dienas, bet joprojām esmu lidojuma sajūtā. Tik daudz rezonanses, pasākumam veltītu ierakstu, “story mention” un citas lietas pēc viena koncerta nekad nebiju saņēmis! Liels paldies par labajiem vārdiem - tie iedrošina un iedvesmo turpināt. Jūs esat lieliski!”
Pirmoreiz iztiek bez instrumentāliem skaņdarbiem
Par pašu albumu. Tā 13 dziesmu tapšanā izmantota sešu mūsdienu autoru radīta dzeja - “Vārdos” dzirdamas Reiņa oriģinālmūzikā apspēlētas Annas Sintijas Ivanovas, Māra Salēja, Noras Jakovelas, Daiņa Deiģeļa, Janas Egles un Haralda Millera dzejas rindas. Jaunais darbs miksēts gan stereo, gan “Dolby Atmos” versijā pie Kaspara Bārbala studijā “Lauska”. Gandrīz visās dziesmās piedalījusies čelliste Erna Daugaviete, “Es pazaudēju sevi” iedziedājusi Katrīna Dimanta, bet “Pārdomās” pūšamos instrumentus iespēlējuši Krists Kazaks no grupas “All Day Long” un Kapteinis Reinis.
Reinis Jaunais te atkal piedāvā savu suģestējošo un meistarīgo ģitāras spēli savā īpašajā manierē, kas akcentēta ar pirkstu piesitieniem pa ģitāras korpusu. Apskatnieka favorītskaņdarbi - “Marsa parks” un jestros tempos ieturētās “Pārdomas”, interesanta ir arī dziesma “Domu krūmi”, savukārt kompozīcija “Kamēr debesis vēl zilas” jāatzīmē, pateicoties Daugavietes elegantajai čella spēlei. Dziesma “Vientulība” ir teju vai rokgabals, tikai grūti ar sevi vienoties, vai tas sava atšķirīguma dēļ atzīmējams ar plusu vai mīnusu, šaubīgā teksta un dīvainās dziesmas uzbūves dēļ. Kopumā šis albums, protams, ir uzteicams.
“Pirmo reizi kādā manā albumā nav iekļauta neviena instrumentāla kompozīcija,” uzsver Reinis. “Pirms sāku rakstīt mūziku šim albumam, izlasīju lielu kaudzi dzejas krājumu. Šie dzejnieki noteikti radījuši lieliskākus vārdu salikumus, nekā es jebkad spētu uzrakstīt pats! Apzināti izvēlējos autorus, kuri bieži nepelnīti paliek nepamanīti mūziķu vidē. Ar savu jauno albumu arī cenšos lauzt stereotipu, ka ir grūti radīt dziesmas, izmantojot jauno dzejnieku vārdus, jo mēdz teikt, ka dzejoļos trūkstot ritma un atskaņu. Man tā vien bija laba motivācija ķerties pie jaunu dziesmu radīšanas.”
