7.lapa
Liepājas Leļļu teātra radošā komanda režisora Ģirta Šoļa vadībā savā iztēlē aizrakusies jau pusceļā no Murjāņiem līdz Liepājas Leļļu teātrim, lai pavisam drīz piedzīvotu tikšanos ar vairākiem neparastiem tēliem no Valda Rūmnieka stāstu grāmatas "Murjāņu Kurmītis un viņa draugi".
Valda Rūmnieka stāstus režisors Ģirts Šolis (attēlā) savijis asprātīgā un iztēli rosinošā objektu teātra iestudējumā. Tā pirmizrāde uz Liepājas Leļļu teātra skatuves gaidāma sestdien, 11. martā, pulksten 12.
Topošās izrādes vide ir šķūnītis-darbnīca, kurā atdzīvojas veļas šņore un zeķes, sietiņš, pogas, brilles, cepures un cimdi, badmintona volāniņš, zivju murds, krūzes, radio un citi sadzīves priekšmeti.
Izrādē piedalās: Ilze Dzintare un Ingars Gudermanis. Scenogrāfiju jeb, pareizāk būtu teikt, radošo nekārtību Rūķa Dūķa šķūnītī-darbnīcā veido māksliniece Ivonna Kalita un viņai asistē Jānis Enkuzens, savukārt izrādes muzikālā ietērpa un dziesmu tekstu autors ir Mikus Frišfelds. Visus radošās komandas dalībniekus vieno sena pazīšanās un sadarbība jau iepriekš Liepājas Leļļu teātrī īstenotos projektos.
Radošā komanda kā māksliniecisku paņēmienu izvēlējusies objektu teātra tehniku, kas palīdz atklāties Murjāņu Kurmīša piedzīvojumu stāstam un arī skatītājam ļauj vaļu nebeidzamai iztēlei.
“Strādājot leļļu teātra žanrā ar bērnu auditoriju, vienmēr īpašu uzmanību pievēršu pašmāju autoriem, un Valdis Rūmnieks kā diezgan ražīgs un daudz publicēts bērnu grāmatu autors jau krietnu laiku ir manā redzeslokā. Tomēr “tuvākās attiecībās” līdz šim nebijām nonākuši. Savās bērnu auditorijai paredzētajās izrādēs vienmēr cenšos iekļaut kādu dziļāku domugraudu vai padomu, kas varētu noderēt jauno skatītāju tālākajās dzīves gaitās. Šoreiz runājam par burtu un skaitļu jēgu, vēl par to, kā rīkoties tad, ja notiek plūdi, mājās parādās dūmi vai aizsērē ūdensvads. Un gadījās, ka man acīs iekrita šī grāmata, iepatikās Murjāņu Kurmīša tēls, un lai arī daudzi kurmjus uzskata par kaitēkļiem, tomēr kurmis taču ir tāds mums diezgan pazīstams, “mūsējais” dzīvnieciņš, ar savu noslēpumainu, iztēli rosinošu, neparastu pazemes pasauli,” atklāj Ģirts Šolis.
Viņš stāsta, ka dramatizēt Valda Rūmnieka stāstus viņu pamudināja grāmatas ilustrācijas, tad stāsti. “Kopš pašam ir bērni, esmu apzinājies, ka tā ir svarīga nepieciešamība, pat tāda kā misija savos iestudējumos izmantot latviešu autoru darbus. Ar Rūmnieka darbiem ārpus grāmatām, pagaidām, šķiet, vēl neviens nav mēģinājis “cīnīties”. Tā nu Murjāņu Kurmītis pie mana apvāršņa rakās un rosījās jau kādu laiciņu un, kad nesen pamanīju kārtējos kurmju nedarbus savā mauriņā, var teikt, ka visas zīmes nostājās savās vietās.”
Ģirts Šolis norāda, ka objektu teātris joprojām ir relatīvi svaiga parādība uz Latvijas teātra skatuves, un arī citur pasaulē tajā joprojām notiek radoši meklējumi un attīstība, jo īpaši runājot par gados jaunāko skatītāju auditoriju. “Diemžēl dažādi rūpnieciski krāmi mūsdienās joprojām iet tikai vairumā un šis ir tāds māksliniecisks paņēmiens, kas palīdz attīstīt iztēli visiem iesaistītajiem un atraisa fantāziju, palīdz ar citām acīm paraudzīties uz vidi un priekšmetiem visapkārt,” vērtē režisors, ļaujot daudzām vecām grabažām pārtapt jaunās, mākslinieciskās formās.
Izrādē varoņi tiek veidoti no dažādiem sadzīves priekšmetiem, kas savu mūžu ir nokalpojuši, bet, salikti kopā, iegūst jaunu simbolisku jēgu, piemēram, iespaidīgā sešus metrus garā līdaka, kuras vēderā var ietilpināties aktieris Ingars Gudermanis. Iespējams, daži tēli un varoņi pat taps turpat uz skatuves - izrādes procesā.
“Lai auditorija redz, cik vienkārši tas viss rodas un cik vienkārši ir ikdienišķiem sadzīves priekšmetiem piešķirt cilvēciskas īpašības,” skaidro Ģirts Šolis.
“Mūsdienās ir tik daudz gatava. Rūpnieciski ražotas spēļu mantiņas un gatavas standartizētas izklaides, ka savai fantāzijai un iztēlei paliek ļoti maz vietas. Tāpēc man tas ir tāds kā paralēls virsuzdevums, ko lieku līdzās citām izrādes kvalitātēm,- piemēram, prasmei adekvāti rīkoties sadzīves krīzēs, situācijās kā ugunsgrēks vai plūdi mājās. Iespējams, šīs vienkāršās instrukcijas un atmiņas, kā ar to tika galā Murjāņu Kurmītis, līdzīgās situācijās palīdzēs atbilstoši reaģēt arī kādam izrādes skatītājam.”
Atšķirībā no grāmatas, kur ir diezgan daudz tēlu, režisors izrādei atlasījis konkrētu tēlu grupu. “Protams, Murjāņu Kurmītis ir galvenais centrs, ap kuru viss notiek. Un, kā jau minēju, kurmis kā tāds, man šķiet, ir īsts latviešu zvēriņš. Kopīgiem spēkiem, kā viena no pirmajām tapusi arī Briesmīgā līdaka. Tā ir patiesi iespaidīga. Ir pieci kaķīši - pieci Murīši, kas piedzima, spēlējoties ar dzijas kamoliem un nepabeigtiem “adīklīšiem”. Noteikti spilgta personība izrādē ir Rūķis Dūķis, kas sākotnēji manā prātā uzbūrās kā tāds komisks paša autora prototips. Nu un noteikti ne mazāk svarīga ir Ieviņa, ziņkārīga un izpalīdzīga meitene, kas palīdzēs Rūķim Dūķim visus šos Murjāņos notiekošos notikumus izstāstīt,” iepazīstina režisors.
“Katrs iestudējums savā būtībā ir rotaļa, kuras noteikumus es kā režisors esmu izdomājis un tad izstāstījis saviem komandas biedriem. Man nekad nav tāda jau gatava izrāde galvā bijusi, kur viss ir skaidrs, iepriekš izdomāts. Man ir ļoti svarīgi, lai būtu visas komandas iesaiste. Būtībā mums visiem kopā - Ivonnai, Ingai, Ingaram, Mikum - tā ir kā tāda radoša jamm sesija. Katrs dod kaut ko no sevis. Jo aktīvāk visi iesaistās un piedalās šajā radīšanas procesā, jo radošāks un daudzpusīgāks rezultāts,” vērtē režisors.
Nākamās izrādes: 19. martā un 2. aprīlī, bet Ikšķiles Tautas namā - 26. aprīlī.
