4.lapa
Bulduru Izstāžu namā no 5. janvāra būs skatāma mākslinieka Valda Buša (1924-2014) piemiņas izstāde «Septiņdesmitie».
Izstāde ir atsauce uz mākslinieka pirmo personālizstādi, kura notika 1972. gadā Jūrmalā, kad gleznotājam jau bija tuvu piecdesmit.
Vienlaikus tas ir stāsts par laikmetu, kurš lauza un ietekmēja izcilā ainavista radošo biogrāfiju. Bulduru Izstāžu namā apmeklētājiem ir pieejama arī gleznotāja darbnīca, jo šis nams bija Valda Buša mājvieta pēdējos 30 viņa dzīves gadus.
«Valda Buša glezniecība pieder 20. gadsimta romantiskajam, ekspresīvi kāpinātajam pasaules redzējumam. Mākslinieka īpašo vietu Latvijas glezniecībā nosaka tas, ka viņa daiļradē vienotā veselumā apvienojas dabas raisītās izjūtas, personiskais pārdzīvojums un dekorativitāte, turklāt mākslinieks, tiecoties pēc arvien lielākas nosacītības, spējis nezaudēt saikni ar realitāti,» stāsta izstādes kuratore, mākslinieka daiļrades pētniece Edvarda Šmite.
«Viļakas ģimnāzijas absolvēšana (1943) Valdim Bušam nozīmēja nevis studiju sākumu, bet gan mobilizāciju, sekoja fronte, ievainojums, atgriešanās mājās - un jauna mobilizācija, šoreiz Sarkanajā armijā (un atkal fronte, ievainojums, tad demobilizācija). 1945. gada 1. oktobrī Valdis Bušs uzsāka studijas Mākslas akadēmijā, un 1949. gadā viņam nāktos sākt gatavoties diplomdarbam, bet pienāca 1949. gada marts, kad deportācijai tika nolemta arī tā ģimene, kurai piederēja jaunā mākslinieka mīļotā meitene Anna. Valdis Bušs pieprasīja akadēmisko atvaļinājumu (it kā diplomdarba sagatavošanai), devās uz Tālajiem Austrumiem, atrada Annu, un viņi apprecējās. Kad akadēmiskais atvaļinājums bija beidzies (1950) un pavērās iespēja atgriezties pie diplomdarba izstrādes, tad akadēmija Buša lūgumu noraidīja (faktiskais iemesls - laulība ar deportēto personu). Sekoja ilgi gadi zīmēšanas skolotāja darbā - vispirms Tālajos Austrumos (1950-1955), tad Rīgas 2. poligrāfijas arodskolā (1955-1969). Protams, Valdis Bušs turpināja gleznot, tomēr šajā laikā priekšplānā izvirzījās darbs un rūpes par ģimeni. 1969. gadā Valdis Bušs pārgāja darbā par noformētāju uz kombinātu «Māksla». Bija pagājuši 20 gadi, kopš viņš pieprasīja akadēmisko atvaļinājumu. Šķita, ka apstākļu maiņa kļūs par nozīmīgu faktoru, lai Valdis Bušs pieņemtu lēmumu - atgriezties pie glezniecības kā pie savas dzīves satura un mērķa. Latvijas glezniecības kopaina šajā laikā bija meistariem un radošajiem rokrakstiem pārbagāta. Joprojām darbojās gan vairāki kādreizējie Rīgas mākslinieku grupas biedri, gan Vilhelma Purvīša audzēkņi un viņu skolnieki, t.i., jaunāko paaudžu mākslinieki. Bija tikai viena iespēja - strādāt, gleznot, atrast savu rokrakstu un izteikt savu skatījumu. Sagaidījis 1971. gadu, 2. janvārī Valdis Bušs rakstīja: «Ir atnācis Jaunais gads. (..) Vienīgais jautājums, kas mani moka, ir tas, cik daudz es izdarīšu 1971. gadā. 1970. gads visumā bija ražens. Vēl raženāku, vēl intensīvāku, daudz, daudz neatlaidības, darba sāpju un prieka es gaidu no šī gada. (..)»
Tad pienāca 1972. gada 16. novembris. Majoros tika atvērta pirmā Buša personālizstāde, kur skatītāji ieraudzīja daļu no pēdējo divu gadu veikuma. Bušs bija pārliecinoši pieteicis sevi kā gleznotājs ar savu skatījumu uz Latvijas ainavu. Viņa joma bija noskaņa, mirkļa emocionāls fiksējums, skatītāja uzmanību piesaistīja mākslinieciskā pārdzīvojuma spēks un tiešums.»
Izstādē Bulduru Izstāžu namā eksponēti Valda Buša 70. gadu pirmās puses darbi, kā arī daļa darbu, kuri bija redzami Valda Buša pirmajā personālizstādē 1972. gadā Majoros, Jomas ielā 43, toreizējā Jūrmalas muzeja filiālē.
Izstādes atklāšana 7. janvārī pulksten 14.00. Izstāde skatāma līdz 25. februārim.
