Pavadot aizejošo gadu, ir ierasts atskatīties uz tajā piedzīvoto un gada spilgtākajiem notikumiem. “Neatkarīgā” piedāvā savu Latvijas populārās mūzikas notikumu Top 8 – bez aizgājēju pieminēšanas un mēreni subjektīvu.
Ikgadēji skaļākais un pamanāmākais notikums Latvijas populārās mūzikas dzīvē festivāls “Positivus” jūlija vidū šoreiz norisinājās jaunā dislokācijas vietā Lucavsalā, uz kurieni tas pārcēlās pēc 13 Salacgrīvā pavadītiem gadiem. Pats galvenais, ka tas vispār notika, jo pāris kovida bezdarbībā pavadītie gadi radīja bažas, ka “pozitīvie” varētu atmest visam ar roku.
Lucavsalas teritorija ir ļoti plaša, un maksimālā kapacitāte tajā rīkotajos lielajos pasākumos, piemēram, Eda Šīrana vai “Rammstein” koncertos, bijusi 40 000-50 000 apmeklētāju. “Positivus” rēķinājās ar līdz 20 000 cilvēku dienā, tātad šobrīd pasākumam ir gana vietas fiziskai izaugsmei. Saistībā ar “Positivus ‘2022” lielākās pārdomas radīja divi aspekti: 1) apmeklētāji tomēr lielu daļu burvības saskatīja tajā, ka festivāls risinājās neskartas dabas ieskauts, kur pilsētas dzīves ritma izjušana bija nosacīta (tik daudz, cik aiziet uz Salacgrīvas benzīntanku pēc cigaretēm); 2) līdz šim “PF” dominējošais bija alternatīvais un cita veida nepieradinātais mūzikas stils, bet šogad tas tika pilnībā “hiphopizēts”. Jāatgādina, ka galvenajās lomās bija A$AP Rocky un Megan Thee Stallion. Abi šie punkti sarežģījumus neradīja, tomēr, neskatoties uz to, šķiet, “Positivus” izšķirošais varētu būt tieši 2023. gads - cik daudz klausītāji ar saviem maciņiem par to nobalsos arī pēc šā gada iepazīšanās ar Lucavsalu, cik daudz vecāku saviem bērniem atvēlēs naudu biļešu iegādei arī uz nākamā gada festivālu, kurā kā pirmais no “hedlaineriem” ir apstiprināts Sems Smits, vai pasākums šķitīs gana kārdinošs arī tuvāku un tālāku ārvalstu klausītājiem utt., u.t.jpr. Redzēsim.
No 29. jūnija līdz 2. jūlijam Rīgā risinājās 22. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas ritmi”, kas, iespējams, daudziem pagāja garām pienācīgi nenovērtēts, jo džezs tomēr ir elitārāks mūzikas žanrs. Galvenie koncerti notika Rīgas Doma dārzā, kur jāizceļ džeza grandu supergrupas “Modern Standards Supergroup” uzstāšanās. “Diez vai vēl būs iespēja vienā koncertā kopā redzēt Billy Cobham, Randy Brecker, Bill Evans, Linley Marthe un Nils Lan Doky,” to pieteica festivāla mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns, kurš šo piecu džeza leģendu programmu formulēja kā “jaunie džeza standarti, ko, iespējams, pēc daudziem gadiem skolās atskaņos kā mācību materiālu.” Šo uzstāšanos dzīvajā redzējušie piekritīs, ka Briežkalna teiktais nebija pārspīlējums. “Rīgas ritmi” (un “Riga Jazz Stage” konkurss) Latvijas galvaspilsētu jau sen izveduši starptautiskos džeza ūdeņos, turklāt - uz palikšanu.
Pēc četru gadu pārtraukuma Latvijā atkal notika “Prāta vētras” dziesmu svētki - grupa devās tūrē “Gads bez kalendāra”, kuras laikā aplaimoja fanus Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Daugavpilī, noslēdzošo tās akordu izdarot Mežaparka Lielajā estrādē. Pēc rekonstrukcijas gan estrāde vairs apmeklētības rekordus “sist” neļauj, un “prātniekiem” 60 000 klausītāju vietā nācās samierināties ar “tikai” 40 000-45 000, taču Jāņa Jubalta diriģētie “gaismas ezeriņi” vienalga bija gana iespaidīgi.
Novembra beigās kādos padsmit seansos Rīgā, kā arī Valmieras un Liepājas kinoteātros varēja skatīt tūres ierakstu “Prāta vētra. Gads bez kalendāra koncerts Mežaparkā” (šobrīd pie tā var tikt grupas mājaslapas video sadaļā). “Iestājoties rudenim, tā vien gribējās atgriezties siltajā augusta vakarā, kad tikāmies koncertā Mežaparkā. Ar šo koncertierakstu sev un arī skatītājiem atgādinām par gaismas ezeriņiem visā Latvijā, par sadziedāšanos un par prieku atkal satikties koncertos pēc četru gadu pārtraukuma.” Arī 2023. gadā “Prāta vētra” būs skatāma un klausāma dzīvajā - 22. jūlijā Liepājā, stadionā “Daugava”.
Lai nu piedod Stinga, “Imagine Dragons”, “OneRepublic” un citu lielkoncertu Rīgā apmeklētāji, apskatnieks tomēr pirmajās vietās ierindos tos pasākumus, kuri bija tīkamākie pašam.
2. jūnijā “Arēnā Rīga” notika šā gada un varbūt pat pēdējās desmitgades nozīmīgākais “hard & heavy” koncerts Latvijā - uzstājās britu smagsvari “Iron Maiden”. Katra dziesma un tās priekšnesums kā atsevišķs stāsts, tas bija nudien iespaidīgi! “Mūsu fani gaida uguns šovu un liesmu metējus, un tieši to mēs arī viņiem sniegsim,” pirms koncertiem intervijās solīja grupas vokālists Brūss Dikinsons un savu solījumu turēja. Savukārt 6. oktobrī “Arēnā Rīga” ar pirmo un vienīgo koncertu Baltijas valstīs uzstājās kulta grupa “The Cure”, kas aptuveni divarpus stundas garajā koncertā atrādīja savu labāko repertuāru, kā arī pa kādai jaunai dziesmai no topošā albuma. “Nav pārspīlēti apgalvot, ka vairāk nekā 40 gadu laikā harismātiskā Roberta Smita vadītās formācijas daiļrade kļuvusi par sajūsmas, iedvesmas, atdarināšanas, uzmundrinājuma vai pat mierinājuma avotu nu jau vairākām klausītāju, mūziķu, mākslinieku, dizaineru u.c. radošu cilvēku paaudzēm. Tūkstošiem cilvēku visā pasaulē Roberts Smits ir kas daudz, daudz vairāk nekā nu jau par zīmolu kļuvušais izspūrušais matu ērkulis, iekrāsotās acis un sarkanās lūpas,” pirms koncerta gluži precīzi norādīja koncertaģentūras “L Tips Agency” pārstāvji.
Ar pāris spēcīgiem jauniem singliem savu augšāmcelšanos pieteica reperis Gustavo, savulaik Gustavs Butelis, kurš nu pēc pases laikam dēvējams par Arstarulsmirus Arsujumfus Tarus. Pirmais atgriešanās gabals “Mums vajag atpakaļ Gustavo” bija “jumtu noraujošs”, otrais (“Starp rindām”) - varbūt mazāk atmiņā paliekošs, toties vairāk paskaidroja par šīs atgriešanās iemesliem (teksts vienmēr bijusi Gustava stiprā puse). “Man atpakaļceļš ir zināms / Tas ved uz lielo skatuvi”, taču “Tajā pašā laikā prātā es paturu / Ka tā ir tikai skatuve”, jo “Tiklīdz tā paliek par svētnīcu / Jau ir bēdīgi”.
25. novembrī “Arēnā Rīga” notika vērienīgs Gustavo lielkoncerts, kas bija veltīts repera 2004. gadā klajā laistajam debijas albumam “Beidzot!”. Koncertā skanēja spilgtākie skaņdarbi gan no Gustavo agrīnās daiļrades, gan arī no albumiem “Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā” un “Trešā elpa”. Taču pāris darbiņi palika nepabeigti. Novembra beigās vajadzēja nākt klajā repera piektajam studijas albumam ar padsmit jaunām dziesmām, taču Gustavo atzina, ka to nav paguvis. Nav manīta arī grāmata ar viņa dziesmu tekstiem, kas tapuši no 2001. līdz 2011. gadam (tajā bija plānots iekļaut arī stāstus par kontekstu, kādā tapušas dziesmas, kā arī līdz šim nepublicētus attēlus no personīgajiem arhīviem), bet Gustavs savus solījumus tur - tas nozīmē, ka atgriešanās stāstam būs arī turpinājums.
27. maijā notika visā Latvijā sen gaidīts notikums - pārbūvi piedzīvojušās leģendārās Liepājas koncertestrādes “Pūt, vējiņi!” atklāšana ar koncertu “Atgriešanās”. Tajā notika vēl kāda atgriešanās - uz skatuves kāpa grupa “The Hobos”. Šoreiz ar Ralfu Eilandu pie mikrofona.
Jāatgādina, ka “The Hobos” pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta beigās, kad klajā nāca tādi Latvijas rokmūzikas “zelta fonda” albumi kā “Numbvision” (1999) un “Perfect Solution” (2001), un teju visa Latvija no galvas zināja hitus “She Sounds Like A Little Child”, “Christian (I’m Gonna Be)” un citus. Grupas pamatkodolu veidoja trīs profesionāli mūziķi - ģitārists Egons Kronbergs, basģitārists Mārtiņš Burkevics un bundzinieks Vilnis Krieviņš, kā arī absolūts “dabas bērns”, tīrradnis un talants Rolands Ūdris jeb Ūdrītis. Šim stāstam svītru pārvilka traģiskais 2016. gada 17. janvāris, kad Ūdri sabrauca automašīna. Kopš tā laika mūziķis ir ratiņkrēslā, bet “The Hobos” kā dzīva un funkcionējoša muzikālā vienība būtībā tika jau norakstīta. Par laimi, pāragri - atlikusī trijotne nolēmusi turpināt, bet harismātiskā un trakulīgā Ūdra vietā pie mikrofona pieaicināts ne mazāk harismātiskais un ne mazāk trakulīgais (muzikālā nozīmē) Ralfs Eilands. “Oriģinālais sastāvs ir oriģinālais sastāvs, par kuru vienmēr liekas, ka nekas labāks par to nevar būt. Taču - var būt citādāk! Un ne vienmēr ir jābūt labāk, dažkārt pietiek ar to, ka ir citādāk. Es domāju, ka šis būs tieši šāds gadījums. Bet - kas to lai zina, varbūt būs arī labāk!” prātoja Egons Kronbergs. Kas no tā visa ir sanācis, jāvērtē klausītājiem.
Notikumi Ukrainā atstāja savus nospiedumus arī tik izklaidējošā sfērā, kāda ir populārā mūzika. Pie mums viesojās Ukrainas slavenākie mūziķi un grupas (Svetlana Loboda, “Okean Elzy” u.c.), vairāki ukraiņi atrada šeit muzikālos domubiedrus (Edgars Vilcāns, Šakima Garunts, Anastasija Vasiļenko u.c.), bet par karognesējiem šajā valstu vienotības stiprināšanas kustībā kļuva Katrīna Gupalo ar dzīvesbiedru Andreju Osokinu - kaut vai abu rīkotais Andreja Osokina Brīvdabas festivāls (maija beigas / jūnija sākums) vien bija medaļas vērts.
Īpašs stāsts par ukraiņu superzvaigzni Svetlanu Lobodu, kura pēc kara sākšanās dzimtenē būtībā pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Viņa jau kopš pašas pirmās Krievijas iebrukuma Ukrainā dienas publiski un asi ir kritizējusi agresorvalsts izvērsto karadarbību Ukrainā, kā arī daudz iesaistījusies un darījusi, lai palīdzētu bēgļiem no savas dzimtenes. 14. augustā Svetlana Loboda uzstājās Andrejsalā un šajā koncertā skaidri nodemonstrēja, kāpēc viņai ir zvaigznes statuss - perfekti nostrādāts priekšnesums, visi savās vietās, nevienas liekas kustības, nekā samākslota, nekā uzspēlēta! Gada nogalē Loboda devās vērienīgā tūrē pa pasauli un savā pavadošajā sastāvā iekļāva arī vairākus mūsu mūziķus.
Nobeigumā noteikti jāpiemin arī latvju populārās mūzikas gada visvairāk skatītais notikums - Eirovīzija. Kaut vai no tā aspekta, ka 2022. gadā galvu reibinošu lidojumu veica atraktīvā grupa “Citi zēni”: vēl gada sākumā to varēja dēvēt par relatīvi mazpazīstamu apvienību, jau februārī sekoja otrā vieta respektablajā “Muzikālās bankas” aptaujā (ar dziesmu “Limuzīns uz krīta” viņi piekāpās tikai “Prāta vētras” un “Tautumeitu” supertandēmam), gandrīz uzreiz ar dziesmu “Eat Your Salad” tika uzvarēts “Supernovā”, bet maija sākumā jau brauciens uz Itāliju, kur no 10. līdz 14. maijam Turīnā norisinājās starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss.
Lai gan tur “Citu zēnu” lidojums uz augstajām tālēm tika nežēlīgi nobremzēts (Latvija atkal netika tālāk par pusfinālu), grupas sasniegtais vienalga ir vērā ņemams. Savukārt tiem, kas diskutē par nepieciešamību piedalīties šajā “eirobalagānā”, atliek atgādināt grupas vadošā vokālista Jāņa Pētersona intervijā “Neatkarīgajai” teikto pirms došanās uz Turīnu: “Tas ir vajadzīgs mums - mums kā latviešu mūzikas industrijai. Mums ir vajadzīgas iespējas eksportēt mūziku, kuru šeit radām. Latvijā tiešām ir daudz labas mūzikas un talantīgu mākslinieku, taču nav daudz ceļu, kā to parādīt ārpus savas valsts. Eirovīzija ir viens no šādiem ceļiem. Šo konkursu skatās 200 miljoni cilvēku. 200 miljoni! Man pat ir grūti aptvert šo skaitli, tas ir iedomāties Latviju, pareizināt to ar simt un vēl piemest dažas Latvijas klāt! Tie ir neiedomājami, kosmiski skaitļi! Globāli es pat nezinu - varbūt Pasaules kausam futbolā vai “Super Bowl” Amerikā ir šāda auditorija. Eirovīzija ir iespēja trīs minūtēs parādīt, uz ko esi spējīgs. Diemžēl tās ir tikai trīs minūtes, vairāk nav, tāpēc tajās ir jāizdara viss, ko vien vari.”
“Citiem zēniem” neizdevās, bet kādam varbūt reiz izdosies. Taču noteikti neizdosies, ja to nemēģinās.
