7.lapa
Trešdien, 28. decembrī, pulksten 19.00 Ģertrūdes ielas teātrī notiks ķermeniskas pieredzes «Mans līgums ar krēslu» pirmizrāde.
To veidojusi horeogrāfe Sintija Siliņa sadarbībā ar dramaturgu Evartu Melnalksni, dejotāju Agnesi Bordjukovu, scenogrāfu Rūdolfu Bekiču, skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu un kostīmu mākslinieci Kitiju Geidāni.
Iekšējās spriedzes izrāde «Mans līgums ar krēslu» ir ķermeniska pieredze, kas risina ķermeņa un krēsla magnētiskās attiecības. Tās skatītas dažādos slāņos - fizioloģiski, horeogrāfiski, sociokulturāli un politiski. Cilvēks sastāv no aptuveni 206 kauliem, 360 locītavām un 650 muskuļiem, taču lielākoties iespēja tos aktīvi lietot paliek neizmantota, pavadot dažādas ikdienas situācijas sēdus stāvoklī.
«Mūsdienās sēdēšanas pandēmija pārspēj smēķēšanas ļauno ietekmi, jo mēs visi to darām nepārtraukti. Mēs nosēžam sevi līdz nāvei,» dramatiski apgalvo Arizonas universitātes Majo klīnikas doktors Džeimss Levins. Sēžot ķermenis cieš spriedzi mugurkaula lejasdaļā, sagumušie pleci atbalsojas kakla skriemeļos, muskuļi kļūst vāji un kustības ierobežotas. Turklāt sēdēšana un piecelšanās iezīmē cilvēku savstarpējās attiecības un politiskus žestus. Krēsls nereti norāda uz noteiktu pozīciju sabiedrībā, kļūstot arī par identitātes sastāvdaļu. Šie un citi novērojumi kalpojuši par materiālu izrādes horeogrāfijas veidošanā.
Konceptuālā un vienlaikus poētiskā izrāde «Mans līgums ar krēslu» rosina sava ķermeņa stāvokļu novērošanu ikdienas situācijās un fizisku apzinātību.
Izrādē dejo un darbojas dejotāja Agnese Bordjukova un ar saviem ķermeņiem par līdzdalībniekiem - līdzsēdētājiem kļūst arī paši skatītāji. Izrādes mākslinieki rosina pievērst uzmanību savam ķermenim un tam, kā mēs ar to rīkojamies ikdienā un noteiktās sociālās situācijās, piemēram, teātra izrāžu laikā.
Horeogrāfe Sintija Siliņa par ierosmi radīt izrādi saka: «Nevilšus es ieraudzīju citādā gaismā līdzcilvēku un arī pašas ikdienu - «Homo Sedens» jeb sēdošā cilvēka realitāti. Ķermenis ir paredzēts kustībai, taču kustība mūsu sabiedrībā tiek pastāvīgi apspiesta - šīs pretrunas bija tik kliedzoši acīmredzamas, ka kļuva par spēcīgu impulsu krēslu izsaukt uz deju grīdas.»
