8.lapa
No 2. septembra līdz 16. oktobrim Rīgā notiks 13. Laikmetīgās mākslas festivāls «Survival Kit». Šogad festivāls, kas nosaukts Ojāra Vācieša dzejoļa vārdiem «Putniņu vajag noķert», pievērsīsies skaņas un vārda brīvībai un dažādām pretošanās formām un iemājos Rīgas vēsturiskajā centrā - agrākajā «Unibanka» ēkā (Doma laukumā, Pils ielā 23).
«Survival Kit» 13. festivālu kopā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) veidos starptautiska komanda - kuratore iLiana Fokianaki (attēlā) un vairāk nekā 30 mākslinieku no visas pasaules, aptverot gan Āfriku, gan Āziju, gan Ameriku un Eiropu.
«Survival Kit» gaidāmās sezonas ieceri izstrādājusi kuratore iLiana Fokianaki, atspēriena punktu rodot kultūras nospiedumā, kuru atstājusi Krievijas īstenotā Latvijas okupācija. Izstādes nosaukums ir «Putniņu vajag noķert», un tas aizgūts, iedvesmojoties no tāda paša nosaukuma dzejoļa, kuru sarakstījis Ojārs Vācietis. Viņš Latvijā ir pazīstams un iemīļots ne tikai sava literārā talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka drosmīgi apsprieda sava laika politisko stāvokli. Savā darbā viņš pievērsās padomju režīma īstenotajai apspiešanai, taču no dzimtās Latvijas runāja arī par globālām sociālajām problēmām. Dzejolis sarakstīts Brežņeva valdības laikā, 70. gadu nogalē, kas sakrita ar Padomju Savienības vēlīno posmu, un tas brīdina, ka ir bīstami ļaut mazajam putniņam dziedāt, dēt olas un dzīvot dzīvi. Tā ir ironiska alegorija, kas iestājas par vārda brīvību un pret autoritārismu un apspiešanu. Šodienas globālajā realitātē, kad galēji labējais nacionālisms un autoritārisms apdraud vārda brīvību un pašnoteikšanās tiesības, dzejolis ir ieguvis akūtu, pašreizējā brīdī svarīgu skanējumu. Izstāde, kas sākotnēji izplānota 2021. gada oktobrī, nu ieguvusi jaunu svaru saistībā ar brutālo karu, kuru, Fokianaki vārdiem, Putina režīma «narcistiski autoritārais valstisms [statism]» izvērsis pret Ukrainas tautu.
Vadoties pēc «Putniņu vajag noķert» tematikas, kuratore un viņas komanda šogad kā «Survival Kit» norises vietu izvēlējušies Rīgas vēsturisko centru, kur notika Dziesmotās revolūcijas gājieni un demonstrācijas. Šī nevardarbīgā sacelšanās ilga četrus gadus, no 1987. līdz 1991. gadam, un rezultējās ar Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - izstāšanos no Padomju Savienības un neatkarības atjaunošanu, kā arī iezīmēja Aukstā kara beigas. Latvija ir pazīstama ar daudziem simtiem dainu, proti, tradicionālu tautas dziesmu, kuras caurauž izstādi un kalpo par tās iedvesmu.
«Putniņu vajag noķert» koncentrējas uz skaņas, mūzikas, balss, skaniskā un paustā lomu viscaur cilvēces vēsturē un tajā, kā definēti, iezīmēti, konturēti un raksturoti vēsturiski emancipācijas momenti: rīcība, darbojoties pret apspiešanu un autoritārismu, skaņas saistība ar vārda brīvību, balss un skaniskā loma pretošanās kustībās, revolūcijā un pašnoteikšanās centienos. Izstādītajos darbos apspriesta, iztirzāta un ņemta vērā mākslas loma vēsturiskos un laikmetīgos pašnoteikšanās un pretošanās modos, traktējot mūziku un skanisko kā nevardarbīga protesta, deklaratīvu žestu un kolektīvas performativitātes veidus.
Šajos pētījumos notiek mēģinājums tiešāk pievērsties globālās pandēmijas sekām. Tās laikā izmainījās mūsu skaniskās ainavas. Skaņas loma kļuva pamanāmāka, jo pasaules ritma palēnināšanos pavadīja neierasts, stindzinošs klusums. Tāpat kļuva skaidrs, ka pat veselības aprūpes krīzes laikā nav iespējams noklusināt netaisnību, kā to pierādīja globālā «Black Lives Matter» kustība, kuras dalībnieki piepildīja ielas, ausis un prātus ar saukļiem par brīvību, vienlīdzību un sociālo taisnīgumu, kā arī spēkus atjaunojusī dabas aizsardzības kustība, kas lika mums ieklausīties tajā, kas dzirdams ārpus cilvēkcentrēta pasaules redzējuma robežām, kā arī nesenie gājieni vispasaules pretkara demonstrācijās, kur tika izrādīta solidaritāte ar Ukrainas tautu.
Izstādes mākslinieki: «Kriminālistikas arhitektūra» («Forensic Architecture»), Andrjus Arutjunjans, Semijs Baloži, Rufina Bazlova, Kendisa Breica, Juris Boiko un Hardijs Lediņš, Vera Hodzoglu, Saņa Ivekoviča, Kapvani Kivanga, Hrisanti Kumjanaki, Rožavas Filmu kopiena («Rojava Film Commune»), Ansis Epners, Kristaps Epners, Dora Garsia, Almagula Menlibajeva, Marina Napruškina, Ahmets Ejits, Antonis Pits, Sūzana Filipsa, Lora Pruvo, Tabita Rezēra, Mikola Ridnijs, Krišs Salmanis, Erika Skurti, Indre Šerpītīte, Sabīne Šnē, Marjama Tafakorija, Vu Cans, Raeds Jasins, Valdis Villerušs, Antons Vidokle.
