Šosestdien, 12. februārī, pulksten 21.05 LTV1 un REplay.lv ēterā būs skatāms dziesmu konkursa “Supernova 2022” fināls, kurā desmit dalībnieki sacentīsies par iespēju pārstāvēt Latviju 66. starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā Turīnā.
Eirovīzijas dīvāna ekspertu mums ir gana, taču apskatnieks izteikt viedokli par “Supernovas” finālistiem talkā aicināja grupas “Triānas parks” līderi un mūzikas menedžmenta kompānijas “Zvaigznājs” izveidotāju Agnesi Roznieci (exRakovska), kura: 1) piedalījusies un arī uzvarējusi Eirovīzijas nacionālajā atlasē; 2) zina, kā tas ir “aplauzties” lielajā Eirovīzijā; 3) labi orientējas pašmāju mūzikā un arī Rietumu mūzikas tendencēs; 4) nebaidās paust tiešu un kritisku viedokli arī par kolēģiem. Starp citu, tieši Nr. 4 šajā sarakstā ir simpātiskākais - kas dzirdējis līdz nelabumam sīrupainos šova “X faktors” žūrijas spriedelējumus, sapratīs, par ko stāsts…
Pašlaik izskatās, ka vidēji labākais risinājums “Supernovā” būtu Aminatas uzvara - gan pelnījusi, gan pret dziesmu nav iebildumu, gan nebūtu kauns par viņu arī Turīnā. Diezgan duālas sajūtas gan radās pēc pusfināla, kuru Aminata kovida dēļ bija spiesta aizvadīt no mājām. “Dažreiz dzīvē lietas notiek ne tā, kā plānots, un diemžēl es esmu saslimusi,” pagājušajā nedēļā pirms pusfināla sociālajos tīklos vēstīja Aminata. “Simptomi man parādījās nedēļas sākumā (sanāk, ka pēc “Muzikālās bankas” - S.V.). Šobrīd atrodos pašizolācijā un, ja viss būs labi, varēšu iet ārā nākamās nedēļas nogalē. Tas nozīmē, ka nevarēšu piedalīties “Supernovā”, atrodoties uz skatuves, LTV studijā ar pārējiem dalībniekiem. Esmu gatava izmantot vienīgo iespēju, kas man ir - uzstāties attālināti, no mājām. Šobrīd tas ir vienīgais veids. Man ir saslimšanas simptomi (to varēja manīt - S.V.), bet es tik un tā vēlos pārstāvēt savu dziesmu “I’m Letting You Go”, cik vien labi spēšu. Es atvainojos visu skatītāju priekšā, ka nespēšu šodien sniegt pilnvērtīgu priekšnesumu, un ceru uz jūsu sapratni.”
Cepuri nost Aminatas priekšā, kura pat šādos grūtos apstākļos pierādīja savu profesionalitāti un balss spēku, tikai - ja olimpiādē kovida dēļ nevari iziet trasē vai laukumā, neko darīt, bet šajā gadījumā dziedātāja guva negribētas priekšrocības, jo skaidrs, ka balsotāji atbalstīja viņu tik grūtā brīdī… “Es “Supernovu” pirmām kārtām vērtēju kā dziesmu konkursu, līdz ar to mēģinu dziesmu uztvert atsevišķi no visa tā, kas notiek tam apkārt, tāpēc negribētos šādam faktam pievērst lielu uzmanību,” apskatnieka pārdomām nepievienojās Agnese. “Aminata ir atradusi savu formulu un, kā rakstīja mana kolēģe Aiga Leitholde, sacenšas pati ar sevi. Vai viņa spēj piedāvāt kaut ko radikāli jaunu un neredzētu? Laikam nē, jo tā ir viņas tipiskā balādes formula ar spēcīgu vokālu, bet vai ir vērts vēlreiz darīt to pašu… Pat nezinu, tas ir labs jautājums. Viņas spēks bija monolīts, varēja just, ka viņa labi apzinās, ko dara - tas ir Aminatas lielākais bonuss. Viņa izmanto savu formulu, kas reiz jau nostrādāja, taču pasaule ir mainījusies. Man tomēr patīk, kad cilvēki piedāvā jaunas lietas un nododas jauniem meklējumiem, taču, no otras puses - skaidrs, ka Aminata ir profesionāle un būtu pelnījusi uzvarēt.”
Dažādas oficiālas un neoficiālas prognozes vēsta, ka pašlaik par līderiem uz “Supernovas” uzvarētāju godu ir izvirzījušies “Citi zēni” ar divdomīgo “zaļi orālo” dziesmu un Reiņa Sējāna un Intara Busuļa “Bujāns”, kas atgādina ansambli “Mazais princis” angļu versijā un kuriem īstā vietā būtu Ķīpsalas “Diskonaktī”, ja vien tā jau sen nebūtu beigusi pastāvēšanu. Pie “Bujāna” apskatnieka pierakstos ir tikai īsais rezumējums “viņiem pašiem par sevi nav kauns?!”, savukārt “Citi zēni” ir malači, kas pat priekšnesuma noslēgumā pamanījās sagādāt “odziņu”, proti, klausītāji teju visu nedēļu diskutēja, vai Dagnim, izpildot špagatu, bikses pārplīsušas netīšām vai arī tā tas bijis iecerēts.
Atsevišķs stāsts ir par projektu “Mēs jūs mīlam”, ar kuru, kā jau iepriekš tika solīts, Ralfam Eilandam tiešām izdevās sarūpēt intrigu. “Uz ko mēs ejam, es nezinu, par ko ir dziesma, es arī nevaru pateikt”, “propagandējam brīvības sajūtu un mazliet vieglprātību”, “ja reiz “Mēs jūs mīlam” ir tikuši Eirovīzijā, tad šis draugu, jokdaru, režisoru, džedaju un līdzīgi domājošo kolektīvs arī sagatavos tādu priekšnesumu, kas, viņuprāt, ir nepieciešams un derīgs arī lielajā Eirovīzijā” utt. - pats Ralfiņš ar mācītāja krustu, ar labām aktiera dotībām un citiem dotumiem apveltītais Rojs Rodžers kā efektīga dāma, dažādas atsauces uz filmu klasiku utt. - priekšnesums bija skatāms un tiešām gāza no kājām. Patiesībā Eirovīzija to pat būtu pelnījusi, bet - vai to ir pelnījusi Latvija?
“Runājot par Ralfu, es nevaru distancēties no tā, ka es arī esmu mūziķe, kas raksta dziesmas. Man šis priekšnesums likās ļoti vulgārs un primitīvs. Labam humoram apakšā ir jābūt arī kaut kādai morāles stīgai, kaut kam pamācošam vai kaut kam vērtīgam, bet es nekādi nevarēju saprast, ko no tā visa [“Mēs jūs mīlam” priekšnesumā] man būtu jāpaņem sev līdzi. Turklāt arī šī pompozitāte no Ralfa puses, ka viņš, dodoties pa ceļam uz kaut kurieni, vienkārši sarakstījis dziesmu, ko iesniedzis “Supernovai” - tā ir tāda kā paviršība, es nespēju atrast pilnīgi neko, kas mani šajā projektā suģestētu. Vai tas bija smieklīgi? Vismaz man tas nelikās ne smieklīgi, ne aizraujoši. Drīzāk tajā bija kaut kas perverss. Ja mēs runājam par mūziku kā vērtību sistēmu, tad - kādas vērtības pārstāv Ralfs Eilands? Nezinu, manuprāt, to nav. Bet labi, ka viņš to atklāti pasaka un vismaz pats saprot, ko dara.”
“Par “Citiem zēniem” man tiešām ir tikai labākais, ko teikt. Viņi ļoti labi izdarījuši visus savus mājasdarbus. Jau “Muzikālajā bankā” bija redzams, ka viņi ļoti labi saprot, ko dara uz skatuves. Jauni, harismātiski puiši. Intervijās viņi stāstīja, ka ir uzrakstījuši vismaz 30 dziesmas, lai startētu šajā konkursā, un sapratuši, ka šī varētu būt pati veiksmīgākā - man šķiet, ka tas apliecina darba ētiku. Viņi domā par to, ko dara, ir izvirzījuši konkrētus mērķus, viņiem ir arī superīgs “vaibs”. Ja mājās vai dzimšanas dienas ballītē būs vajadzīga grupa, “Citi zēni” laikam būs pirmā izvēle. Līdz šim “Labvēlīgais tips” bija labākais etalons šajā kategorijā, ar kuru vilkt paralēles - humoristisks, labi nostrādāts vīriešu priekšnesums ar dejām un kustībām. Man absolūti nebūtu žēl, ja viņi brauktu [uz Turīnu] - domāju, ka “Citi zēni” zinātu, ko tur darīt.”
“Ar “Bujānu” ir ļoti interesanti. Es mīlu Intaru Busuli, bet “Instrumenti” vispār ir mana topa grupa, viņi ir augstākās raudzes profesionāļi. Intaram vari iedot telefonu grāmatu, un viņš to nodziedās tā, ka par maz neliksies! Profesionālisms ir arī tajā, ka viņi spēj izdarīt jebko un saprast, kā to izdarīt vislabāk. Tomēr šajā gadījumā galvenais jautājums - vai tas, ko viņi dara, ir jādara?! Ja paskatāmies globāli, šis satīriskais žanrs šobrīd ik pa laikam pavīd dažādās sfērās. Vai tas ir tāpēc, ka šajos laikos nevajag šo pasauli uztvert tik nopietni? Labāk pasmejamies par sevi, un viss šis ārprāts nešķitīs tik smags, ja? Bet man kaut kā tas viss neliekas smieklīgi. Ļoti daudzas lietas, kas agrāk likās smieklīgas, šobrīd tā vairs nerezonē. Laiki ir mainījušies, arī mūzikā ienāk aizvien jaunas sejas, tāpēc jāmeklē citas vērtības un dimensijas. Nevar noliegt, ka [“Bujāna” priekšnesumā] viss bija nostrādāts un pārdomāts, bet… Manuprāt, šī dziesma ir absolūti nevērtīga. Šobrīd visi runā par ilgtspēju, tad kāda ir šīs un arī Eilanda dziesmas ilgtspēja? Domāju, ka nekāda! Intars, protams, ir šovmenis, bet - vai tas šoreiz atmaksājas?”
Šajā jokdaru blokā vēl laikam būtu jāpiemin arī “Bermudu divstūris” ar dziesmu “BAD”, kuri sevi piedāvāja ar lozungu, ka “sagatavojuši vissliktāko dziesmu, kas ir tik slikta, tik ļoti slikta, ka ir laba”. Klausoties šo dziesmu un skatoties priekšnesumu, vienā brīdī pat ienāca prātā doma - kāpēc gan ne?! Tikai viena bēda - britu “stāram” Mikam varētu rasties pamatoti iebildumi, ka kāds “aizņēmies” viņa hita “Relax, Take It Easy” piedziedājumu startam Eirovīzijā…
Agnese: “Šis ir kā turpinājums tam, ko es jau teicu par Ralfu Eilandu un “Bujānu”, arī “BAD” - nu, ko tas viss propagandē?! Gribam piedzerties, transvestīti, transgenderi, mīlestība starp diviem vīriešiem utt. “Bermudu divstūris” arī ir projekts, kas saprot, uz ko iet, viņi zina, kuru auditoriju grib sasniegt. Taču mani tas viss nesajūsmina, un zini, kas ir trakākais? Ka nav arī smieklīgi! Nav pat uzjautrinoši un nav arī aizraujoši. Bet varbūt man kaut kas nav kārtībā ar uztveri (smejas).”
Ar aizlienējumiem dziesmās un arī tēlos šā gada “Supernovā” vispār ir liela bēda - Reinis Straume jeb Raum ar savu frizūru a’la “sprādziens makaronu fabrikā” un daudzajām ķēdēm izskatījās kā izliets Machine Gun Kelly, savukārt Miks Galvanovskis vilka uz Rag’n’Bone Man. Par pēdējo vispār sāpe, jo dziesma ir laba, taču Mikam acīmredzami pietrūka skatuviskās pieredzes, tāpēc viņš krita nenormālos pārspīlējumos, sākot no Kozmena cienīgajām ūsām un paranormālās vēlmes nodziedāt enerģiski, līdz pat trūcīgi ģērbtajām jaunkundzēm uz skatuves.
Agnese: “No Reiņa un viņa karjeras starta pēc sadarbības līguma ar “Warner” parakstīšanas daudzi gaidīja kaut ko lielu un pārdabisku, jo Latvijā vienmēr ir rozā brilles gadījumos, ja kāds sāk strādāt ar lielajiem leibliem. Taču ir acīmredzams, ka Reinim trūkst identitātes. Kamēr viņš nespēs izveidot savu produktu, kas būtu autentisks un maksimāli patiess, nevis sagrābstīts no dažādiem māksliniekiem, nekas nebūs. Tur bija ļoti daudz referenču - Machine Gun Kelly bija tikai pats acīmredzamākais. Reinis ir foršs čalis, taču viss šis projekts ir ļoti nopietni jāpārstrādā. Es nezinu, kam tas ir domāts, varbūt tendēts uz jaunām meitenēm, taču tad nesaprotu, kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs, jo Reinis taču vairs nav 17 gadus vecs puika.”
“Savukārt Miks Galvanovskis bija emocionāli ļoti uzlādēts. Pieredze uz skatuves ir ļoti nozīmīga: jo biežāk uzstājies, jo vairāk spēj kontrolēt savas emocijas, bet viņa gadījumā varēja redzēt, ka viņš bija pārāk ar to pārņemts. Taču vai tas mani uzrunāja? Diez vai. Turklāt arī priekšnesums - es atvainojos, bet tā sieviete bija plika! Palika līdz galam nenostrādāta sajūta - Miks gribēja parādīt, ka ir grēcinieks (dziesma saucas “I'm Just A Sinner” - S.V.) utt., bet ne visas lietas ir jāparāda burtiski. Tur jau slēpjas tā māksla - ietērpt vēstījumu tēlainībā.”
Par pārējiem. Piepildījās bažas par to, ka latvju bāleliņi sabalsos par Elīnu Gluzunovu, jo viņa vienīgā dziedāja latviski - nez, kāds tiešām spēj iedomāties, ka ar šo dziesmu būtu kaut kas meklējams Turīnā?! “Man nav pretenziju uz to, ka šajā konkursā visam vajadzētu skanēt tikai angliski. Es ticu, ka kaut kādā veidā var norezonēt arī latviski. Taču šajā gadījumā, manuprāt, bija cita problēma - skatuve bija ļoti tukša. Uz pārējā fona Elīna ienesa tādu kā pasaku valstības noskaņu, tomēr dziesmai kaut kā pietrūka - tā bija pārāk vienveidīga, pietrūka dinamikas un kulminācijas. Šajā dziesmā labi parādās Jāņa (dziesmas autora Jāņa Šipkēvica - S.V.) mīlestība pret komponistu Imantu Kalniņu - tam visam bija Latvijas kods, kas gan ir patīkams, tomēr vajadzēja mazliet piestrādāt kaut vai no vizuālā viedokļa. Taču Elīnai ir patīkama balss, un arī kopumā man palika patīkama sajūta,” vērtēja Agnese.
Pieredzes trūkums kā solodziedātājai nogremdēja vēl vienu labu dziesmu - daudzos projektos sevi pierādījušās fona vokālistes Lindas Rušenieces “Pay My Own Bills” tika pasniegts pārlieku neizteiksmīgi. “Šķiet, visām bekvokālistēm ir kaut kāds bekvokālistu sindroms - viņām jāpavada ļoti ilgs laiks, lai izlauztos no savas iepriekšējās lomas, jāizveido savs jaunais tēls un tad ļoti drosmīgi tas jārealizē. Dziesma… Nu, kaut kas tur bija, kaut kas nebija, bet kopumā, šķiet, pietrūka tieši šī personības aspekta. Viņa iznāca un nodziedāja, bet cilvēki gaida no šiem jaunajiem vārdiem kaut ko īpašu. Taču te bija tikai tāda Šenaija Tveina no 2000. gada.” Vēl - “Inspo”, kuri gana labi izmantoja “Supernovu” kā placdarmu savas tālākās karjeras attīstībai. Uz kopējā fona viņi izskatījās pat negaidīti labi, tikai šķiet, ka dziedātāja bija pamatīgi pārnervozējusies. “Catalepsia” panākumi šai grupai nedraud (plašākai auditorijai nezināmie, metālistiskie “katalepši” 2016. gadā zaudēja tikai Justam), taču finālā iekļuva pelnīti. “Potenciāls ir, atliek tikai to novest līdz galam,” piekrita Agnese.
Pašā noslēgumā Agneses teiktais, kas lika pamatīgi aizdomāties: “Mūzika un arī māksla ir kā lakmusa papīrītis, ar kura palīdzību notestēt, kas notiek sabiedrībā. Pēc tā, kas parādās Eirovīzijā, arī varam noteikt, kas šobrīd notiek daudzu galvās un kāda ir vide, kurā mēs dzīvojam. Un, ja šī ir vide, kurā mēs dzīvojam, un šis notiek daudzu galvās, tad… Tad ir slikti.”
Uzstāšanās secība “Supernova 2022” finālā:
P.S. Jau pēc materiāla apkopošanas Latvijas Televīzija nāca klajā ar paziņojumu, ka “Supernovas” žūrijas un LTV pārstāvji “nolēmuši vietu finālā piešķirt arī Mikam Dukuram, jo pusfināla tiešraidē 5. februārī neparedzētas tehniskas kļūmes dēļ mākslinieka dziesma “First Love” izskanēja bez iecerētajiem skaņas efektiem. Priekšnesuma laikā notika efektu apstrādes datora sinhronizācijas kļūme, kā rezultātā dziesmai netika pievienoti papildu māksliniecisko vērtību piešķirošie skaņas efekti. Konkursa žūrijas un LTV pārstāvji izvērtēja Mika Dukura priekšnesuma ierakstu, secinot, ka tehniskā kļūme būtiski ietekmējusi tā skaņas kvalitāti. Salīdzinot ģenerālmēģinājuma un pusfināla ierakstus, ir dzirdama skaņas atšķirība, kas nav radusies Mika Dukura vainas dēļ.
Ņemot vērā, ka šie faktori, iespējams, varēja mainīt pusfināla balsojuma rezultātus, nolemts Miku Dukuru aicināt piedalīties konkursa finālā.”
