9.lapa
Pirkstus tik stindzinošs aukstums, ka grūti rokās noturēt pildspalvu, stāvi kāpumi, šļūdoņi un maz skābekļa. Bet visam pāri - dabas varenība un neaprakstāmi skaistas ainavas. Gleznainos skatus un neatlaidīgos kāpējus gandrīz divus mēnešus ilgā ekspedīcijā uz zemeslodes augstāko virsotni, par Planētas jumtu dēvēto Everestu fotoaparāta objektīvā centies «iemānīt» latviešu zemessargs, profesors un polārpētnieks Juris Alberts Ulmanis.
Autora ceļš uz 8848 metrus augstā Himalaju kalna spici iemūžināts 32 fotogrāfijās, kas līdz 6. martam būs aplūkojamas foto izstādē «Ceļš uz Everestu, kas turpinās» Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva Konferenču centrā.
Vienlaikus ar izstādes atklāšanu tiek izdota grāmata ar identisku nosaukumu - «Ceļš uz Everestu, kas turpinās». Tā ir autora ekspedīcijas dienasgrāmata, kurā viņš apraksta visus svarīgākos notikumus, satiktos cilvēkus, pārdomas, šaubas un atziņas. Grāmata ļauj lasītājam izsekot autora gaitām ceļošanai izaicinošajā periodā - 2021. gada pavasarī, kad daudzviet bija spēkā koronavīrusa apkarošanai noteiktie ierobežojumi. Tās aptver somu sakārtošanu Rīgas dzīvoklī, lidojumu uz Āziju, karantīnas periodu Katmandu viesnīcā, ierašanos kalnu nometnē, ilgo, grūto ceļu uz virsotni, šaubīšanos par savām spējām, pārliecības uzplaiksnījumiem, Covid-19 nonākšanu kalnos un tā radītajām problēmām, kā arī grūtībām atgriezties mājās.
«Pazīstamākais latviešu alpīnists Teodors Ķirsis reiz man teica, ka kalnā kāpšana ir kaut kas starp sportu un mākslu. Tieši tā es uztvēru šo ilgo un grūto kāpienu, tādēļ Everestā nesu ne vien smagu somu, bet arī trīs fotokameras, kurās iemūžināju vārdos neaprakstāmos skatus un savus ceļabiedrus, kuri man kļuvuši par draugiem uz mūžu. Un, protams, man vienmēr pa rokai bija pierakstu blociņš dienasgrāmatai, lai piedzīvotais nepaliktu tikai manās atmiņās,» stāsta Juris Alberts Ulmanis.
