Pagājušajā sestdienā virtuāli notika viens no lielākajiem un prestižākajiem mūzikas festivāliem Eiropā – Glastonberija. To varēja izmantot arī kā katalizatoru, vai pēc šāda veida festivāliem vispār ir pieprasījums.
Par pieprasījumu viss bija skaidrs jau sestdien: lai gan biļete ar tiešsaistes kodu maksāja 23 eiro, gribētāju savām acīm datora vai mobilā telefonā ekrānā aplūkot leģendāro Glastonberiju netrūka - tik ļoti netrūka, ka šie lūkotāji pārsniedza festivāla rīkotāju IT jaudas, un daudzi interesenti vienkārši nespēja tiešsaistei pieslēgties. Tostarp šo rindu autors, kurš ar vairākkārtēju atvainošanos saņēma piekļuvi uz pēc izvēles diviem papildu virtuālajiem pasākumiem svētdien. Labi, kāda starpība, kad vērot, nav jau telts pļavā šim nolūkam jāceļ…
Glastonberijas festivāls tiek rīkots kopš 1970. gada, un pērn bija paredzētas grandiozas tā 50. jubilejas svinības ar tādu grandu kā Pola Makartnija un Teilores Sviftas piedalīšanos, taču - kovids… Otro gadu pēc kārtas pārcelt festivālu tā rīkotāji nevēlējās, tāpēc šoreiz to nolēma rīkot attālināti ekskluzīvā tiešraidē no Somersetas Vorsiju fermas, ļaujot mūzikas faniem jebkurā pasaules malā virtuāli apvienoties un dalīties ar festivāla un tā apkārtnes sajūtām. “Šī ir unikāla iespēja virtuāli pabūt festivālā, uz kuru parasti gandrīz nav iespējams nopirkt biļetes, jo tās tiek izpārdotas gaismas ātrumā,” vilināja organizatori, un par biļešu izķeršanu gaismas ātrumā ir pilnīga taisnība. Turklāt biļetes uz klātienes festivāliem ne tuvu nemaksāja tikai pārdesmit eiro.
“Neatkarīgās” apskatniekam pabūt klātienē Glastonberijā tā arī nav sanācis (patiesībā - nav arī bijis tādas vēlmes), tāpēc virtuālais festivāls bija lieliska iespēja aplūkot leģendāro tā norises vietu un arī paklausīties labu mūziku. Uzreiz jāsaka, ka iztēle ir dīvaina lieta: dzirdot vārdu savienojumu “Glastonberijas festivāls”, apskatniekam līdz šim nez kāpēc zīmējās kaut kas līdzīgs “Rock Am Ring”, kas lielākoties risinās asfaltētā teritorijā. Taču, pilnīgi pretēji uzburtajam tēlam, Glastonberija drīzāk atgādina “Hurricane” vai mūsu pašu “Labu dabu” - plašas lauku teritorijas, neskartas dabas vietas, vēl kāds angārs vai automašīnu “šrots” u.tml.
Pieslēdzoties Glastonberijas festivālam, absolūti negaidīti nācās apjaust - jā, nudien ir šis klātbūtnes efekts! Operatori tik meistarīgi darīja savu darbu, ka istabā gluži vai uzvirmoja lapu vai pļavas smarža (nu labi, patiesībā to radīja turpat blakus pie datora esošais, nomizotais zaļais gurķis…) un atmiņā reanimējās sen padzisuši tēli no savulaik piedzīvotā ārvalstu festivālos. Nez kādas sajūtas, to redzot, pārņēma Glastonberijā bijušos mūzikas mīļus? Droši vien skumīgas. Jau pēc pirmajām skaņām un kadriem kļuva arī skaidrs, ka šāda mēroga pasākumu vērošanai nepieciešama arī attiecīga mēroga aparatūra, proti, mājas kinozāle ar lielu TV ekrānu un kārtīgām, decibelus mīlošām “tumbām”, bet - ko darīt, kāda ir, ar tādu jāiztiek…
Kā pirmie uzstājās rokgrupa “Wolf Alice”, kas 2016. gadā bijusi arī “Positivus Festival”, bet pavisam drīz kļūs aktuāla ar jaunāko studijas albumu “Blue Weekend” (tas nāks klajā 4. jūnijā). Garā, baltā kleitā un smagos, melnos zābakos tērpusies vokāliste/ģitāriste Elija Rouzvela kopā ar grupas biedriem tiešām spēja aizraut, kā arī beidzot bija pavisam skaidrs, no kā ietekmējušies mūsu pašu “Purple Negative” ar Elīzu Daini priekšgalā. “Wolf Alice” publikas trūkumu kompensēja ar muzicēšanu viens otram, dziesmu pauzēs labdabīgi apcēlās, un uzstāšanos noslēdza ar kārtīgu izdauzīšanos - viss, kā kārtīgā rokmūzikas koncertā pienākas. Kā otrais numurs tika pieteikts Maikls Kivanuka, kura sakarā arī nupat ienākusi latvju klausītājus interesējoša informācija - viņa koncerts pie mums kārtējo reizi pārcelts, šoreiz uz 2022. gada 10. jūniju, norises vieta iepriekšējā - Siguldas pilsdrupu estrāde. Pēc sestdien novērotā un dzirdētā - tas būs tā vērts, turklāt šim mūziķim būšot mums atrādāms viņa trešais studijas albums “Kiwanuka”. Kā nākamie - dziesminieks Džordžs Ezra, panciski roķīgie “Idles” (tie gan spridzināja ne pa jokam!) un dāmu kolektīvs “Haim”, taču, lai piedod šo mūziķu daiļrades cienītāji, šajā brīdī jau notika gatavošanās vakara “hedlaineriem” - Krisa Mārtina grupai “Coldplay”.
Lai gan apskatnieks ne tuvu nav pieskaitāms “Coldplay” faniem, jāatzīst, ka pat šādā neierastā formātā šī A klases rokgrupa spēja pierādīt savu augsto profesionalitāti un kvalitāti. “Coldplay” uzstāšanos pavadīja tāds šovs, gaismas un skaņu blieziens, turklāt tas viss bija safilmēts tādos rakursos, ka nezinātājs to noturētu par dzīvo uzstāšanos lielā stadionā tūkstošgalvainas auditorijas priekšā. Mārtina pa jokam mudināts, ģitārists/taustiņnieks Džonijs Baklends vēl pieslēdza iepriekš ierakstītās publikas ovācijas, tādējādi vēl vairāk stiprinot šo lielā festivāla noskaņu. Hits pēc hita, hits pēc hita - jau bija piemirsies, ka “Coldplay” to ir tik daudz!
Bez “Coldplay” (vēl arī bez Deimona Olbērna un Džordžas Smitas pēc viņiem) bija vēl kāds interesants pieteikums - lai gan sestdienā šī “pieteikuma” uzstāšanās sanāktu pēc pulksten 1, droši vien neviens Glastonberijas festivāla viesis nevēlējās doties virtuālajā teltī, kamēr nebūs noskaidrojis, kas slēpjas zem “pagaidām nenosauktais īpašais viesis”. Izrādījās, ka gaidīt bija vērts: tiešraides īpašie viesi bija grupa “The Smile”, kurā apvienojušies “Radiohead” līderis Toms Jorks un ģitārists Džonijs Grīnvuds, kā arī britu džeza grupas “Sons Of Kemet” bundzinieks Toms Skiners. Šī bija jaunās formācijas debijas uzstāšanās, un, neiedziļinoties niansēs, ierakstiet šī projekta nosaukumu savos blociņos ailītē “noteikti jādzird” - protams, Jorks ir Jorks, taču “The Smile” izpilda interesantu un intelektuālu ģitārmūziku.
Nobeigumā - vai rīkot šādu festivālu ir vērts? No patērētāja viedokļa - jā, taču jāatceras, ka, kā to iepriekš jau teica “Positivus Festival” šefs Ģirts Majors, šajā gadījumā ir kāds, kas par to visu maksā, un šis “kāds” nav 23 eiro samaksājušie klausītāji… Pie mums šāds “kāds” neuzradīsies. Pēc šīs virtuālās pastaigas pa Glastonberiju uzradās vēlme atkārtoti pārliecināties, kas festivālu frontē (ne)notiek pie mums: “Positivus Festival” un “Summer Sound” joprojām nesaka ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, ne notiks, ne nenotiks, lai gan skaidrs, ka no abu šo festivālu vadības šobrīd tiek gaidīts tikai oficiālais paziņojums par to, ka pasākumi tiks pārcelti uz 2022. gadu.
Savukārt ar minēto festivālu “Laba daba” ir vēl interesantāk - uzradušies viltus organizatori, kas jau gatavi pārdot biļetes uz šo pasākumu, stūrītī sīkiem burtiņiem ierakstot, ka tas būšot tiešsaistes pasākums. Beidzot uz to reaģējuši arī oficiālie “Labas dabas” rīkotāji, kas 17. maijā paziņoja: “Esam pamanījuši, ka “Facebook” dažas lapas uzdarbojas negodprātīgi, un daži no jums ir uzķērušies - attēlos redzamo lapu organizētajiem pasākumiem nav nekādas saistības ar mūzikas un mākslas festivālu “Laba daba”! “Laba daba” šobrīd neplāno tiešsaistes koncertus.”
Šis ieraksts bija publicēts festivāla “Facebook” kontā, bet tikmēr oficiālajā mājaslapā joprojām rēgojas tikai ieraksts, ka pasākums notiks 6. - 8. augustā - nav brīnums, ka kāds komentētājs bija trāpīgi ierakstījis - “ja neko jaunu nepublicē, tad publicē “feiklabasdabas”.”
Jāatzīst, ka lielo festivālu šā brīža klusēšana tiešām ir mulsinoša un dažādus blēdīgus indivīdus uz aktīvām darbībām rosinoša. Tiesa, “Laba daba” (un arī Bauskas pilskalnā 20. - 21. augustā jau pasen anonsētais mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls “Zobens un Lemess”) izskatās cerīgākais no lielajiem mūzikas pasākumiem, kas šovasar tomēr varētu notikt. Un notikt klātienē.
