«Daudzi pasaules mūziķi atzīst, ka pirms pandēmijas bija iestājusies mazliet rutinēta sajūta – tas bija tik pašsaprotami, ka tu esi uz skatuves, ka tev ir klausītāji. Bet tas nav pašsaprotami. Iespēja būt uz skatuves dēļiem, protams, ir tava talanta un darba nopelns, bet tas ir arī ļoti liels pagodinājums, un tas ir jānovērtē,» saka pianiste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) docente Agnese Egliņa. «Par izcilu sniegumu gada garumā» viņa šajā pavasarī saņēmusi «Lielās mūzikas balvu 2020».
Sestdien, 22. maijā, pulksten 19 kanālā «ReTV» būs skatāms Dzintaru koncertzāles cikla «Brīvdienu mūzika» koncerts, kurā uzstāsies pianiste Agnese Egliņa, viena no košākajām un daudzpusīgākajām latviešu mūziķēm, daudzu mākslinieku uzticamā skatuves partnere, vienlīdz spilgta gan kā soliste, gan kā koncertmeistare, un jaunais vijoļmūzikas spīdeklis Daniils Bulajevs, viens no daudzsološākajiem jaunajiem mūziķiem Latvijā, kuram jau no mazotnes piedēvētas brīnumbērna spējas.
Programmā: spāņu, franču, argentīniešu un turku komponistu skaņdarbi, kuros dejas temperaments mijas ar virtuozu spozmi un salonmūzikas eleganci.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi pianisti Agnesi Egliņu, kuras uzstāšanās vienmēr izceļas ar dzirkstošu enerģiju un izcilu profesionalitāti.
Ar ko izcelsies šis «Brīvdienu mūzikas» koncerts?
Vispirms jau ar to, ka šī man ir pirmā sadarbība ar jauno un talantīgo pianistu Daniilu Bulajevu. Pirmoreiz saspēlējāmies «Lielās mūzikas balvas» pasniegšanas ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā, bet tas bija tikai viens skaņdarbs. Tad arī radās interese sadarboties kādā lielākā koncertā, un šis ir tikai pirmais solis - mums jau ir plāni, kā vēlamies turpināt mūsu sadarbību. Arī organizatoriem, redzot, ka veidojas jauns duets, ir interese par mums, un tiek domāts jau par vairākiem kamermūzikas koncertiem.
Ko klausītājiem būs iespēja dzirdēt sestdienas vakara koncertā?
Nevienam nav noslēpums, ka Daniils ir ļoti talantīgs un virtuozs jaunais vijolnieks, un šai koncertā dzirdēsim ne tikai klasiskākus darbus, kas ir vijolnieku zelta repertuārā, piemēram, Morisa Ravēla rapsodiju «Čigāniete», kas ir viens no virtuozākajiem darbiem šim instrumentam, un Pablo de Sarasates komponēto spāņu deju «Zapateado». Daniils atsaucās manam aicinājumam iestudēt arī kaut ko pavisam jaunu, un tā ir pasaulslavenā turku pianista Fazila Saja eksotiskā un austrumnieciski trakā «Sonāte vijolei un klavierēm», kurā autors apvienojis tautas mūzikas garu ar turku tautas deju temperamentīgajiem ritmiem. Šis ir Latvijā reti atskaņots darbs, bet tas ir ļoti efektīgs. Un koncerta noslēgumā mēs godināsim arī izcilā komponista Astora Pjacollas simtgadi, atskaņojot divus viņa lielos tango - «Cafe 1930» un «Night Club 1960», kur karstasinīgā smeldze un naktslokāla vilinājums tango meistara rokrakstā atklājas jaunās krāsās, tango kļūst par mūziku, kas radīta koncertzāļu skatuvēm, nevis tikai deju grīdai. Programma veidota tā, lai tā tiešām būtu īsta «Brīvdienu mūzika», un es ļoti ceru, ka skatītāji novērtēs gan izpildītāju virtuozitāti, saspēli un kamermuzicēšanas prieku, gan, protams, pašas mūzikas kvalitāti. Domāju, ikviens klausītājs šajā programmā atradīs kaut ko tieši sev tuvu un saprotamu. Katrā ziņā līdz šim cikla «Brīvdienu mūzika» koncerti Dzintaru koncertzālē bija ļoti veiksmīgi, vienmēr izpārdoti, un mēs ceram, ka arī «ReTV» skatītāji to novērtēs un izbaudīs.
«Brīvdienu mūzikas» koncertu, kā līdz šim ierasts, vadīs un ar mūziķiem sarunāsies kordiriģents Jānis Ozols?
Jā, un tā būs brīnišķīga iespēja iepazīt arī Daniilu Bulajevu kā personību, šo izslavēto brīnumbērnu. Viņam gan ne pārāk patīk, ka viņu tā dēvē, jo viņam jau ir 17 gadi. Būs ļoti interesanti uzzināt, ko tik jauns cilvēks, kurš mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 1. kursā, domā par nākotni, kāds ir viņa pasaules redzējums un kā viņš plāno realizēt savas radošās idejas. Mazliet viņu iepazinusi, es Daniilu varu tikai apskaust, jo es viņa vecumā pavisam noteikti neuzdrīkstējos sapņot tik pasaulīgas idejas. Tas ir brīnišķīgi, cik ļoti viņš ir iekšā mūzikā un cik ļoti daudz ideju vēlas realizēt. Un viņš jau to dara soli pa solim. Skatītājiem noteikti būs interesanti dzirdēt viņa pārdomas, uzzināt, ko domā jaunietis, kurš ir absolūti atvērts mūzikai un pasaulei.
Cik daudz šai pandēmijas skartajā laikā pati esat mūzikā?
Šis laiks man ir ļoti darbīgs, par ko tiešām esmu pateicīga visiem koncertu organizatoriem, jo - šis gads man atnāca ar «Lielās mūzikas balvu 2020» par izcilu sniegumu gada garumā. Šī balva ir ļoti īpaša, jo mēs visi zinām, kāds bija pagājušais gads. Mana enerģija un mūzikas prieks neļāva apstāties, un es tiešām esmu laimīga, ka ir izdevies noorganizēt daudzus digitālos un tiešsaistes koncertus, kā arī ierakstīt trīs mūzikas albumus. Viens no tiem ir Tālivalža Ķeniņa Klavierkoncerts, kas ierakstīts kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Otrs ar Pētera Vaska mūziku, un trešais - solo albums ar klarnetistu Gunti Kuzmu.
Ļoti daudzi projekti, kas nebija plānoti, pagājušogad tapa spontāni. Un šis gads ir līdzīgs. Ir piedzīvoti jau daudzi tiešsaistes koncerti bez skatītāju klātbūtnes - no Lielās ģildes un Dzintaru koncertzāles, no dažādām baznīcām. Es turpinu darboties, esmu formā, jo mūzikas mīlestība un radošais gars jau nekur nav pazudis. Un, runājot par nākotni, veidojas arvien jauni koncerti dažādās zālēs, tostarp Dailes teātrī, kur, sākot no 3. augusta, būs septiņu koncertu cikls «Dailes Kanons», kas dažādu pianistu atskaņotas klaviermūzikas pavadībā aicinās skatītājus noslēpumainā poēzijas un mākslas pasaulē, kuras centrā mirdzēs izcili Dailes teātra aktieri - Lilita Ozoliņa, Olga Dreģe, Juris Strenga, Juris Bartkevičs un vairāki citi. Man būs tas gods sadarboties ar aktrisi Lidiju Pupuri, par ko esmu ļoti priecīga. Mēs kopā pievērsīsimies Zentas Mauriņas dzejai un modernajai klaviermūzikai.
Vasarā man būs arī meistarklases, ko pasniegšu jaunajiem mūziķiem - gan Siguldā, gan Madonā. Un mēs ļoti ceram, ka tas būs iespējams klātienē. Tāpat man ir darbs arī ar studentiem Mūzikas akadēmijā.
Šogad, domājot par to, kā būt kopā ar jaunajiem mūziķiem, kuriem arī pandēmijas ierobežojumu dēļ noskaņojums ir ļoti bēdīgs, jo nav iespējas uzstāties, es izveidoju lekciju par mūsdienu komponistu skaņdarbiem, ko pati esmu spēlējusi - «Mūsdienu mūzikas notācija. Ieskats latviešu komponistu kamermūzikas darbos». Tās bija izzinošas mūzikas literatūras stundas par komponistu nošu pieraksta veidiem un dažādiem jauniem paņēmieniem, kur kopā ar nošu tekstu tika parādīti izpildītājmākslinieku video. Šīs stundas, kopskaitā ap trīsdesmit, notika «Zoom» platformā, katrai mūzikas skolai atsevišķi, un tās noklausījās vairāki simti jauniešu. Atsaucība bija ļoti liela, un par to arī esmu ļoti priecīga - ka jauniešiem ir interese par mūsdienu mūziku. Viņi uzdeva jautājumus, mums veidojās interesanta diskusija, un man ir prieks redzēt, cik atvērta pasaulei ir mūsu jaunā paaudze.
Cik atvērta ir jūsu emocionālā pasaule, redzot, dzirdot un apzinoties, kas šodien notiek pasaulē? Vai spējat viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem, formātiem un noteikumiem?
Lai arī mēs turpinām strādāt un muzicējam pat bez skatītāja, jo mīlam to, ko darām, tomēr es varu piekrist visiem saviem kolēģiem, ka mums ir nepieciešams klausītājs. Vai pie šī jaunā formāta var pierast? Es domāju, ka ne. Mūziķi nevar pierast, ka skatītāju zāle ir tukša. Bet kamermūzikas ieraksti ir forši ar to, ka vari būt kopā ar kādu no kolēģiem, ka varam aplaudēt viens otram, jo - mūziķim būt uz skatuves ir svētki, un tas ir galvenais, ko nepazaudēt. Tāpēc mēs visi ļoti gaidām, kad atkal varēsim spēlēt saviem klausītājiem, ļaut viņiem sadzirdēt to īsto skaņu, kas liek tirpiņām skriet pār ķermeni, un ļoti ceram, ka tas būs drīz. Bet līdz tam mūziķiem ir jātur sevi formā. Ir tik daudz mājasdarbu, ko šajā laikā var paveikt, lai sevi pilnveidotu. To teicu arī jaunajiem mūziķiem iepriekš minētajās lekcijās - ka pandēmija reiz beigsies, būs jāatgriežas pie klausītājiem, un tas būs brīdis, kad mums visiem jābūt vislabākajā formā. Mēs nedrīkstēsim būt noguruši. Mēs visi to brīdi ļoti gaidām, un mums ir jābūt tam gataviem. Ir mūziķi, kuri to izmanto, un ir tādi, kuri šo laiku diemžēl neizmanto.
Jo saka, ka trūkst motivācijas radoši strādāt - neredzot, kad šis viss beigsies.
Mērķis, protams, ir svarīgs. Skaidrs, ka, saņemot telefona zvanu vai informāciju e-pastā, ka koncerts ir atcelts, un tā notiek atkal un atkal, tas nemotivē radoši darboties. Bet ir sevi jāpiespiež. Es arī saprotu, cik grūti ir sportistiem - kāds trieciens bija tiem, kuri sevi bija mobilizējuši, gadiem gatavojoties olimpiskajām spēlēm, bija gatavi iziet uz starta līnijas, bet - pēdējā brīdī viss tika atcelts. Esmu domājusi, kas notika ar viņiem… Mēs, mūziķi, esam ļoti līdzīgā situācijā. Mēs arī gatavojamies konkrētam notikumam, un ir ļoti bēdīgi, ja četras dienas pirms koncerta tiek paziņots, ka tas tiek atcelts. Kad notiks, nav zināms. Tas ir liels trieciens.
Bet vēl pirms pandēmijas daudzi mūziķi sūdzējās, ka darba ir tik daudz, ka nekam citam nepietiek laika. Tagad visam ir laiks. Arī saprast galveno - ka būšana uz skatuves nav pašsaprotama. To tagad atzīst daudzi pasaules mūziķi, ka pirms pandēmijas bija iestājusies mazliet rutinēta sajūta - tas bija tik pašsaprotami, ka tu esi uz skatuves, ka tev ir klausītāji. Jā, protams, iespēja būt uz skatuves dēļiem ir talanta un darba nopelns, bet tas ir arī ļoti liels pagodinājums. Jebkuras paaudzes mūziķim. Un tas ir ļoti jānovērtē.
