Šovakar, 22. maijā, pulksten 22, Latvijas Televīzijas tiešraidē no Roterdamas varēs skatīties Eirovīzijas dziesmu konkursa finālu. Atkal bez mūsējiem.
Eirovīzijas dziesmu konkursa fināla skatītājiem var novēlēt tikai milzu izturību, jo plānots, ka pasākums noslēgsies pirms diviem naktī (!). No vienas puses, pat labi, ka Latvija nav tikusi 26 finālistu skaitā, jo varēs šo eirobalagānu skatīties ar krietni piezemētākām emocijām un varbūt pat nemocīt sevi, gaidot tiešraides noslēgumu - uzvarētāja vārdu var arī rīt uzzināt internetā... Pagaidām galveno favorītu lomā joprojām ir itāļi, bet uz otro vietu pacēlusies Malta, kurai seko Francija.
Pirmos trauksmes zvanus par Samantas iespējamo neiekļūšanu finālā dažādi prognozētāji sāka zvanīt jau krietnu laiku pirms konkursa. Arī delegācijām ierodoties Roterdamā, par Latviju zemākas izredzes no otrā pusfināla bija tikai Gruzijai, tādas pašas arī Igaunijai.
Iesākoties pirmajiem mēģinājumiem, Latvija strauji kāpa uz augšu un šīs nedēļas sākumā savā pusfinālā jau bija tikusi līdz nepieciešamā Top 10 pakājei, apsteidzot Austriju, Poliju, Čehiju, Igauniju un Gruziju. Kas notika pēc tam, grūti teikt, taču pusfināla dienā Latvija tika pievienota bezcerīgo atpalicēju piecniekam, kuriem izredžu tikt finālā būtībā nav nekādu. Ja paskatās uz otrā pusfināla rezultātiem, tad redzams, ka bukmeikeri nav trāpījuši prognozēs tikai ar Dāniju, kuras slābanos diskopuikas no desmitnieka izspieda kleitā à la Beijonsa ģērbusies albāniete.
Noklausoties un noskatoties visas otrajā pusfinālā skanējušās dziesmas, ātri tapa skaidrs, ka Samantai tikšanai finālā nav diez ko daudz variantu. Sanmarīno priekšnesuma stiprināšanai bija piesaistījuši slaveno reperi Flo Ridu; “grieķu Patrisha”, pusaudze, Nīderlandes un Grieķijas pilsone Stefānija; blondīne ar dziļu dekoltē un īsu bruncīti no Moldovas; īpatņi ar Covid-19 cietēju zīmogu no Islandes; visās nozīmēs iespaidīgā meiteņu grupa no Serbijas; savdabīga grupa ar lielo burtu no Portugāles; bulgāru Billija Ailiša jeb Viktorija; Somijas ņūmetālisti (Toms Grēviņš viņus pieteica kā “The Rasmus” tiešos sekotājus - piedosim Tomam…); albāņu izcelsmes vectētiņu raudinātājs un visu mājsaimnieču sapnis no Šveices - viņiem visiem viennozīmīgi vajadzēja būt finālā, bet tas kopskaitā ir jau deviņi. Pastāvēja bažas, ka Eirovīzijas fani skandināvi pacentīsies iebalsot tur arī dāņus, bet tomēr, nē, - Albānija. Aptuveni rēķinot, Latvija varētu būt pusfinālā 12. vietā, taču to uzzināsim tikai pēc fināla.
Kā pietrūka Samantai? Pandēmijas nomocītajiem skatītājiem acīmredzot negribējās prātot par to, kā sievietei uzlikt kroni un kļūt par savas dzīves valdnieci, šoreiz prasījās kaut kas vieglāks un izklaidējošāks. Par šovu jautājumu nav - gaismas un skatuviskais tēls bija augstākajā līmenī, taču pēc jumtu nonesošajiem somu rokeriem citkārt sprādzienbīstamā Samanta šoreiz izklausījās pēc samīta citrona.
Starp citu, Samanta akurāt stundu pirms otrā pusfināla starta laida klajā jaunu dziesmu “I’m The Woman”, kuru dziesmu rakstīšanas nometnē speciāli viņai un Eirovīzijai bija radījuši Arnis Račinskis ar Jāni Jačmenkinu, un kura arī bijusi Samantas “Top 3” vešanai uz Roterdamu. Šī dziesma eiroskatītājus nebūtu uzrunājusi vairāk, tātad laikam tomēr nevar uz pasūtījuma radīt dziesmu, kura patiks uz tās radīšanas brīdi anonīmajam Eirovīzijas skatītājam.
Neiekļūšana finālā Latvijai gan nav nekas jauns. Šogad Latvija šajā konkursā piedalījās 21. reizi. Pats ilgākais periods, kad finālu nācies skatīties bez līdzjušanas savējiem, bija no 2009. līdz 2014. gadam - sešas reizes pēc kārtas. Pēc tam tika mainīta Eirovīzijas nacionālās atlases kārtība, iesākts projekts “Supernova”, un 2015. gadā Aminata ar dziesmu “Love Injected” tika sestajā vietā. 2016. gadā Aminata savu dziesmu deleģēja jauniņajam Justam Sirmajam un atkal veiksmīgi - “Heartbeat” ierindojās 15. vietā. Pēc tam atkal trīs tukšie gadi, bet pērn Eirovīzija tika atcelta, un Samantai ar “Still Breathing” savu favorītes statusu apliecināt neizdevās. Šogad nekā. Varbūt Latvijas veiksmes simbols ir Aminata? Nē, jo arī “Moon Is The Rising” autori ir Aminata, Samanta un vēl arī Oskars Uhaņs.
Taču, lai gan fināls mūsējiem atkal aizgāja gar degunu, par Samantu nav kauns - ne par dziesmu, ne par uzstāšanos, ne par priekšnesumu, ne par viņas spējām prezentēt sevi ārvalstu medijiem un klausītājiem. Šķiet, tas arī ir galvenais. Turklāt Samanta Tīna Poļakova ir mūsējā, tukumniece. Šā laikmeta Eiropas politkorektuma prasības prasa sist plaukstas par mūsdienu “velkamistu” programmām, bet diez vai Latvijā šobrīd kāds gribētu justies kā zviedrs, kura valsti pārstāvēja bēglis no Kongo, vai kā Izraēlas pilsonis, kura karogu pārstāvēja tumšādaina etiopiešu izcelsmes māksliniece (tiesa, ļoti simpātiska!), bet šīs valstis finālā būs pārstāvētas. Samantai ir bieza āda, savu asariņu par neiekļūšanu finālā viņa jau ir noraudājusi.
Izskatās, ka Eirovīzijas skatītājiem šogad vairāk bija patikusi nacionālās identitātes uzsvēršana un radošā individualitāte. Ja tiešām vinnēs itāļu garāžroka grupa “Maneskin” ar dzimtajā valodā dziedāto “Zitti E Bouni” (bet pašlaik tieši šī dziesma bukmeikeru vērtējumā ir favorīte), tad tā būs tikai otrā reize Eirovīzijas garajā vēsturē, kad uzvaras laurus plūc smagās mūzikas pārstāvji - pirmā bija 2006. gadā, kad uzvarēja somu “hard & heavy” grupa “Lordi”. Kas kopīgs abiem šiem gadiem? Pareizi, tajos abos Rīgā risinās pasaules čempionāts hokejā… Bet, ja ņem vērā vidējo šā gada Eirovīzijas skatītāja gaumi, Latvijai vislabāk būtu bijis uz konkursu sūtīt latgaļu vikingmetāla grupu “Varang Nord”… Tas, protams, joks. Ja par finālu, tad Latvijas bieži vien dāsni atbalstītā Krievija ar tadžikieti Manižu pie mikrofona uz skatuves kāps piektā, bet kaimiņi lietuvieši ar 18. kārtas numuru - pēc Somijas un Bulgārijas, pēc kuriem apgrieztā secībā uzstājās arī Samanta. Kaut kas liek domāt, ka Eirovīziju šogad tomēr vinnēs gruntīgā un dzīvespriecīgā 18 gadus vecā maltiete Destinija vai arī franču šansonu vizītkarte, Šarla Aznavūra iedvesmotā un Edīti Piafu atgādinošā Barbara Pravi. Malta nebūtu slikta izvēle, bet Itālija - vēl labāka.
