Šonedēļ arī Latvijas masu medijiem tika izplatīta informācija par lietuviešu apkopoto viņu svaigākās indī mūzikas izlasi, kurā iekļauts pandēmijas laikā pie kaimiņiem notikušajā “online” festivālā “Tilto Namai” skanējušais materiāls. Tas lika aizdomāties par to, kas vispār notiek un kā notiek pie mums un kaimiņos šajā izklaides industrijai tik smagajā laikā.
Par mums viss visiem aptuveni tāpat zināms - nenotiek nekas. Lai gan tā arī nevarētu teikt. Piemēram, pagājušajā nedēļā savu 18 gadu jubileju ar nelielu “online” koncertiņu, tikpat nelielu torti studijā un atbildēm uz “čatā” sasūtītajiem fanu jautājumiem atzīmēja grupa “Astro’n’out”. No lielākajiem mūzikas tiešraižu notikumiem jāatzīmē “Muzikālā banka”, pēc kuras norises lielāko interesi radīja nevis pats muzikālais notikums, bet tas, vai pasākuma dalībniekiem bijušas maskas, negatīvi kovidtesti un epidemioloģiski pareizi apgriezti mati un nagi. Vēl - LTV koncertu cikls “Z studijā” (ierakstā, toties ar iepriekš neredzētiem koncertiem), decembrī tiešraidē no kultūras pils “Ziemeļblāzma” bija skatāms un klausāms LU Radio NABA iniciētais audiovizuālais koncertuzvedums “Pasaka par Skalbi”, bet vēl… Bet vēl ātrumā nekas prātā nenāk.
Savukārt lietuvieši pandēmijas laikā esot sarīkojuši pat sešus “online” festivālus, no kuriem minētais tiešsaistes radiofestivāls “Tilto Namai” risinājies decembrī, zināja stāstīt “Music Observation Organization” vadītāja Lena Sme. Tas noticis Viļņā un 15 stundas no vietas translēts “Palanga Street Radio”. Savukārt vēl kāds festivāls risinājies pavisam radošā formātā. Pasākuma ideja bijusi sniegt atbalstu mazajiem bāriem un izklaides vietām (pie mums analogi piemēri būtu “Aleponija”, “Republika” u.tml.). Grupas safilmējušas savu uzstāšanos bāros (protams, bez klausītāju klātbūtnes), kas pēc tam translēta radiostacijās un vienlaikus demonstrēta videoekrānos bāru skatlogos. Klausītāji, stāvot uz ielas, varējuši skatīties koncertiņus iecienītā bāra skatlogā un vienlaikus klausīties tos austiņās, protams, ievērojot divu vai cik nu tur Lietuvā vajag metru distanci. Ko par to visu teica vietējie leišu pavļuti un perevoščikovi, labāk paklusēsim, bet par radošumu gan idejas autoriem piecas balles no piecām. Akcijas mērķis bija vākt ziedojumus mazo izklaides vietu atbalstam.
Nu, bet igauņi vispār bailes pazaudējuši. Kā stāstīja Lena, pašlaik ziemeļu kaimiņi pilnā sparā gatavojas milzīgajam starptautiskās jaunās mūzikas un pilsētas festivālam “Tallinn Music Week”, kas neizpalika arī 2020. gadā, tikai no marta tika pārcelts uz augustu un norisinājās hibrīdformātā - gan klātienē, gan virtuāli.
Par “TMW 2021” norises datumiem noteikts laiks no 6. līdz 9. maijam. Igauņi ir apņēmības pilni šo pasākumu sarīkot, protams, vairāk orientējoties tikai uz tuvāko valstu līdzdalību, taču pēdējā laika norises šajā valstī liek domāt, ka kovidam par šo visu būs savs biezs vārds sakāms… Šobrīd no muzikālo pasākumu rīkošanas viedokļa “vaļā” ar dažādiem ierobežojumiem ir Zviedrija, Bulgārija, Malta, Luksemburga un Spānija, bet no 12. februāra uz divām nedēļām tika “atvērta” arī Polija, nosakot publikai 50% no telpas kapacitātes ierobežojumu un solot pēc tam skatīties, kā rīkoties tālāk.
Starp citu, mums bieži patīk Igauniju piesaukt kā labo piemēru, tostarp ierobežojumu samērības ziņā, taču viss nav tik skaisti, kā izskatās - to apliecināja arī “Latvijas Mūzikas attīstības biedrības / Latvijas Mūzikas eksporta biroja” izpilddirektore Agnese Cimuška-Rekke. Teorētiski igauņi ir vieni no retajiem Eiropā, kur kultūras un izklaides pasākumu norise nav bijusi aizklapēta ne uz brīdi, protams, ar ierobežojumiem. Bet te nu sākas interesantākais: koncerti drīkst notikt, izmantojot līdz 50% no konkrētās koncertvietas telpas kapacitātes, bet nepārsniedzot 200 apmeklētāju skaitu, turklāt atļauti tikai sēdkoncerti. Rīkot šādus koncertus nav izdevīgi, bet vietējā valdība tēlotā izbrīnā mirkšķina acis un norāda, ka koncertvietām strādāt taču nav aizliegts, paši neko nerīko! Bet pie šādiem nosacījumiem arī pretendēt uz dīkstāves pabalstiem nav iespējams, līdz ar to igauņi saka, ka pat pie mums koncertu rīkotāju situācija ir labāka. Arī Lietuvā - tur tāpat kā pie mums, ja ne smagāk, jo vienubrīd kaimiņos bija aizliegta pat pārvietošanās starp pašvaldībām.
Ik pa brīdim izmēģināti dažādi pasākumu rīkošanas formāti, tomēr kopējais viedoklis ir tāds, ka “online” jeb tiešraides koncertu variants īsti nestrādā, atzina Agnese. Nu, vismaz lokālo A klases mākslinieku līmenī - tādi kā “Duets Sandra” gan var mierīgi bliezt tiešraides koncertus, norādot stūrītī bankas kontu, uz kurieni nosūtāmi ziedojumi. “Jau 2020. gadā Eiropas mūzikas industrijas pārstāvji secināja, ka atdeve no “online” koncertiem tomēr nav to norises ieguldījumu vērta, jo nav atgriezeniskās saites - ne finansiāli, ne emocionāli nav iespējams dabūt atpakaļ to, ko sniedz “dzīvās” uzstāšanās. Tiesa, “showcase” un festivālu rīkotāji gan uzskata, ka ilgtermiņā šādi ieguldījumi tomēr atmaksājas, taču viņiem bieži vien ir arī valsts atbalsts,” skaidroja Agnese Cimuška-Rekke.
Argumenti “pret” ir loģiski. Lai pārraidītu šādus “dzīvos” koncertus internetā, ir jābūt kvalitātei, un, lai to nodrošinātu, nepieciešamas gaismas, laba skaņa, filmēšana un cits tehniskais nodrošinājums. Bet tas maksā. Un, ja šajos grūtajos laikos jāizvēlas, atvēlēt naudiņu nosacītajai maizei ar desu vai apmaksāt fanu muzikālās izpriecas internetā, izvēle ir diezgan skaidra. Ir jābūt kaut kam unikālam, ar ko šis “online” pasākums varētu izkonkurēt interneta dzīlēs jau pieejamo saturu. Šo “online” pasākumu niecīgā atdeve pierādījusies daudzos gadījumos, piemēram, nesen bijusi iespēja tiešraidē noskatīties ekskluzīvu interviju ar Teilori Sviftu, taču “online” pieslēdzies “apkaunojoši mazs skaits interesentu”. Daži tiešraižu koncerti gan notiek, tirgojot klausītājiem tādas kā virtuālās biļetes - tiek pārdots piekļuves kods ar iespēju pieslēgties koncertam “live” versijā un pēc tam konkrētu laiku iespējams izmantot iespēju to noskatīties ierakstā. ”Cilvēki ir noguruši no datoriem,” uz acīmredzamo norādīja Agnese. “Mūziku viņi vakarā drīzāk gribēs dzirdēt tikai fonā, bet TV izvēlēsies seriālu. Ja mūziku, tad izvēle drīzāk kritīs uz kādu iepriekš nofilmētu koncertu labā kvalitātē, ko var noskatīties “YouTube”.” Bet ko šādā situācijā darīt mūziķiem - sēdēt rokas klēpī salikušiem, spļaut griestos un gaidīt pastaro dienu? “Šis būtu īstais laiks sakārtot savus katalogus, sociālos tīklus, digitālos ierakstus, sakārtot vizuālās identitātes lietas, piestrādāt pie “merchandise”, salikt plānus nākotnei u.tml. Diemžēl to dara tikai retais. Joprojām labos apjomos ir pieprasījums pēc platēm, T krekliem, dažādām grupu lietiņām,” norādīja Agnese. “Martā atkārtoti rīkosim “online” semināru, kur runāsim par šīs jomas būtiskumu mūzikas industrijā.”
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
