Kamēr citās valstīs ceļu infrastruktūra kļūst par drošības un kvalitātes vizītkarti, Latvijā tā brīžiem atgādina nebeidzamu melno komēdiju. Ja “Latvijas valsts ceļu” iepirkumi būtu kino žanrs, tad Saulkrastu apvedceļa ielu apgaismojums būtu filmas kulminācija – spilgta, mirgojoša un absurda aina, kas liek domāt, ka scenāristi ir sajaukuši drāmu ar farsu.
Pirms pāris nedēļām jaunais apgaismojums, kas valsts budžetam izmaksāja itin pieklājīgu summu, uzvedās kā izbraukuma dīdžejs - gaismas stabi mirgoja, žilbināja un raustījās, it kā mēģinot piesaistīt autovadītāju uzmanību ar vizuālo efektu šovu. Vietējie šoferi to nosauca vienkārši: “nakts diskotēka”. Tikai atšķirībā no īstām diskotēkām - šeit neviens nebija prasījis biļeti, un ballīte notika uz valsts rēķina.
Tagad šī “diskotēka” ir beigusies. Taču ne ar skaļu fināla akordu, bet ar klusumu - atsevišķas lampas brīžiem vienkārši nedeg. Daļa stabu stāv kā stīvas, tumšas kolonnas, bet pārējie iedegas un izdziest pēc noskaņojuma, it kā katrai lampai būtu savs dvēseles stāvoklis. Tikmēr valsts iestādes turpina stāstīt, ka viss esot uzstādīts “atbilstoši specifikācijai”. Tikai šoreiz specifikācija vairāk atgādina kādu žanristisku joku nekā tehnisku dokumentu.
Problēmas sakne meklējama pašā iepirkumā. “Latvijas valsts ceļi” ielu apgaismojuma konkursā piegādātājiem neprasīja pašus būtiskākos dokumentus - apgaismojuma aprēķinus, kas pierāda, vai lampas ir drošas, piemērotas un derīgas konkrētam ceļa posmam. Ziemeļvalstīs tā ir aksioma: pirms kāds ražotājs drīkst ko piedāvāt, jāiesniedz simulācijas “Dialux” vai “Relux” programmās, jāparāda gaismas kritumi, vienmērība, intensitāte un apžilbināšanas riski. Somijā, Igaunijā, Norvēģijā un Zviedrijā tas pat netiek apspriests - aprēķini ir pamata prasība. Turklāt pēc uzstādīšanas tiek veikti reāli mērījumi uz vietas, lai pārliecinātos, ka solītais atbilst realitātei. Latvijā - ne tikai aprēķini netika prasīti, bet arī paļāvās uz to, ka LVC “paši esot veikuši aprēķinus”. Tikai šie pašu aprēķini balstījās uz pieciem vispārīgiem gaismekļu veidiem visai valstij, kaut gan ceļu parametri atšķiras desmitiem niansēs - stabu augstumi, attālumi, ceļu kategorijas un satiksmes intensitāte. Nekur normālā valstī šāds modelis netiktu uzskatīts par kompetentu.
Šī pieeja tieši arī radīja to, ko redzēja šoferi uz Saulkrastu apvedceļa - nevienmērīgu apgaismojumu jeb tā saucamo zebru. Zem lampas ir par daudz gaismas, starp lampām - tumšas joslas, kas rada stroboskopisku efektu un traucē redzei adaptēties. Rezultāts ir bīstams un kaitinošs vienlaikus. Šādu efektu Ziemeļvalstis nepieļauj, jo tas palielina avāriju risku. Latvijā - tas uzskatīts par “izdarītu darbu”.
Iepirkumu absurdā loģika turpinās arī citā līmenī - piegādātajās lampās. LVC ir iegādājušies Ķīnā ražotus “Lepower” gaismekļus par cenu, kas pamatīgi pārsniedz to tehnisko kvalitāti. Šos modeļus Somijas infrastruktūras aģentūra pat neatzīst un neiekļauj kvalitatīvu ielu lampu sarakstā, un Igaunijā šādus gaismekļus publiskajos projektos neuzstādītu principiāli. Latvijā tie kļuvuši par valsts iepirkuma izvēli, lai arī to darbības kvalitāti jau sākotnēji apšaubīja speciālisti. Nav jābrīnās, ka šīs lampas mirgo un izdziest - tās vienkārši nedarbojas tā, kā vajadzētu.
Situācija ir tik sarežģīta, ka tagad nodokļu maksātājiem jāmaksā auditoriem, lai noskaidrotu, kas īsti iepirkumā sagājis greizi. LVC pati vairs netiek galā ar to, ko ir vai nav pareizi pieprasījusi, tāpēc piesaistīti ārējie vērtētāji. Sabiedrībai šobrīd netiek sniegta atbilde, kāpēc netika pieprasīti aprēķini, kāpēc pietika ar pieciem gaismekļu tipiem visai valstij, kāpēc izvēlētas lampas, kas daudzviet Eiropā neiztur pat sākotnējo kvalitātes filtru. LVC sola, ka “darbs turpinās”, bet uz Saulkrastu apvedceļa tas izskatās pēc baisas tumsas, nevis progresējoša risinājuma.
alīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm, kur drošība ir prioritāte un kvalitātes standarti ir obligāti, Latvija joprojām dzīvo pagātnes ēnā. Tur iepirkumos izmanto stingru ražotāju atlasi, obligātus tehniskos pierādījumus un pēcbūvniecības kontroli. Pie mums, šķiet, galvenais ir formāli “nopirkt”, nevis iegūt produktu, kas tiešām strādā. Tāpēc iegūstam dārgas, bet nekvalitatīvas lampas, kuras apdraud satiksmes drošību un kļūst par izšķērdētas naudas pieminekli.
Saulkrastu apvedceļš nav vienkāršs kuriozs. Tas ir spilgts piemērs tam, kas notiek, kad iepirkumos tiek ignorēta profesionāla prakse. Lampas, kas mirgo un dziest, nav tikai tehnisks brāķis - tās ir metafora tam, kā valsts sistēma spēj izgaismot nevis ceļu, bet problēmas. Tās mirgo kā caurspīdības ilūzija, nodziest kā atbildība un apžilbina kā solījumi, kas nekad nepārvēršas reālā kvalitātē. Ja Latvija patiešām vēlas izkļūt no melnās statistikas un nodrošināt sabiedrībai drošus ceļus, šis gadījums būtu jāuztver nevis kā tehniska ķibele, bet kā skarbs signāls, ka iepirkumu sistēma ir jāmaina no pamatiem. Jo, kamēr lampas uz ceļa mirgo un izdziest, Latvija brauc tumsā ne tikai burtiski, bet arī pārnestā nozīmē.
