Pilsētā, kuru visa Latvija lepni sauc par Ainažiem, kur kuģniecības vēsture sastopas ar mūsdienu realitāti, veiksmīgi rosās no Rīgas pārcēlušies uzņēmēji ar mērķi iedvesmot pilsētniekus un pilsētas viesus. Sabiedriskā ēdināšana – viens no veidiem, kā pierobežas pilsētā gūt ieņēmumus un priecēt ļaudis. "Neatkarīgā" ciemojas pie Roberta Rosa Stepanova, uzņēmēja un profesionāla bārmeņa, kurš uzņēmies risku atvērt savu ēdināšanas iestādi Ainažos. Roberts – gana ambicioza personība, cilvēks, kurš sevi ir parādījis pasaules gaismā, piedaloties smalkos bārmeņu konkursos un laužot stereotipus arī par kokteiļu pagatavošanu.
Vai risks atvērt vasaras bāru Ainažos atmaksājas? Kāda varētu būt apmeklētība? Uz kādu publiku orientējaties - tūristi, vietējie?
Ideja bija tāda, ka gribēju kaut ko atvērt Ainažos. 16 gadu vecumā devos no Ainažiem mācīties uz Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolu (tagad Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikums). Kopumā 18 gadi pavadīti Rīgā tikai šajā jomā - bāru atvēršanas, dažādu diplomu un sertifikātu iegūšana. Un tad vienā brīdī sapratu, ka vēlos atpakaļ mājās pie savām saknēm. Jau tajā brīdī zināju, ka atbraucot šeit izveidošu savu biznesu. Sapratu, ka vēlos gatavot ēst, vēlos to darīt, lai ir garšīgi, un tobrīd bija vienalga, cik tas maksās un kā es to visu panākšu. Vairāk vadījos pēc iekšējiem instinktiem, lai uztaisītu uzņēmumu, kur būtu lēti, garšīgi un ieejami. Savulaik arī Jūrmalā izveidoju pludmales bāru "Diwalli", "8 Lounge" bāru, kuri šobrīd ir ļoti lieli uzņēmumi. Domāju, kāpēc to neizdarīt sev. Atlika tikai izraudzīt vietu, saprast, kur es to gribu. Šī bija tā vieta, kuru biju iecerējis un domājis par to. Patīk milzīga konkurence, nebaidos no šķēršļiem. Galvenais šajā biznesa jomā ir taisīt garšīgi ēst, dot cilvēkiem kārtīgi padzerties un veidot labu atmosfēru - tad viss izdosies. Vienalga, kur tu atrodies. Tā pamazītiņām 2023. gadā to visu sāku. Šo pašvaldības ēku es dabūju nomā uz sešiem gadiem ar iespējamu izpirkšanas maksājumu, piedaloties konkursā. Kad Ainažu autoosta šajā ēkā beidza savu darbību, šo ēku nevienam nevajadzēja. Kad es iesniedzu pieteikumu, visiem pēkšņi savajadzējās šeit kaut ko veidot. Nācās pacīnīties. Galvenais mans arguments bija, ka pats esmu ainažnieks un vēlos izdarīt kaut ko labu savai pilsētai. Lai ir vieta, kur atnākt, garšīgi paēst gan ainažniekeim, gan tūristiem. Nevienam nav noslēpums, ka šeit blakus ir igauņu Ikla, tad uzreiz Ainaži un Tallinas šoseja. Braucot no Igaunijas, šeit ir pirmais punkts, kur Latvijā var paēst. 2023. gadā es vēl neko nedarīju, jo nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu to visu attīstīt. Vienkārši maksāju nomu par ēku. Reālais finansējums parādījās, kad pats sāku kūpināt gaļu. Mūsu uzņēmums "Karstdzimis" ir viena no labākajām kūpināšanas mājām Limbažu rajonā un pat Rīgā. Kūpināt vistas un cauraudzīšus sākām kopā ar tēvu. Šīs vietas koncepcija ir ne tikai grilbārs, tā ir gan “smoke house”, gan gastroveikals.
Ja nav noslēpums, cik izmaksāja iegūt šo ēku lietošanā?
Ir noslēpums. Tā nav maza summa. Tas tika sasniegts ar pareizo kompāniju palīdzību, ar kurām ir noslēgti līgumi. Tā ir "Cido grupa", kas ir viens no atbalstītājiem un iedeva daļu no nepieciešamā finansējuma. Ir arī "MD grupa", "Prike Latvija", kas šai idejai noticēja. Protams, ka man ir noslēgti līgumi uz apjomu, bet ir arī ieguldīti ļoti daudz privātie līdzekļi. Privātais darbaspēks, ainažnieki, kuri palīdzēja to visu izveidot. Nav runa pat par šo vietu, arī bērnu laukums, kurš atrodas līdzās - viss tika pārkrāsots, noformēts ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Šis vairāk ir sezonas bārs, bet par ēku jāmaksā ar ziemā.
Visu rādīs pirmais gads. Man savā galvā ir prognoze, kas notiks, ar ko es strādāšu, ar ko nestrādāšu. Esmu no "Free Hawks MC" kluba, un arī vietējiem baikeri kā pirmo lokāciju ieliek paēst šeit. Man ir prognozes, kas notiks vasarā un apmēram cik daudz es nopelnīšu. Kādi tie cipari būs realitātē, nemāku pateikt. Ticot šai idejai un vīzijai, šo risku pa lielam uzņēmos uz sevi. Kā būs, to redzēs.
Ko saka vietējie iedzīvotāji par jūsu bāra ideju? Kāda ir vietējo iedzīvotāju pirktspēja?
Visi simtprocentīgi atbalsta. Viņiem pietrūkst vietas, kur aiziet pasēdēt. Mums ir restorāns "Pļavas", restorāns "Priedes māja", "Hesburger" un Igaunijas pusē arī ēdnīca. Ar pirktspēju ir tā, ka cenu amplitūda, kuru esmu uztaisījis steikiem, burgeriem un visam pārējam, ir daudz zemāka nekā konkurentiem, izņemot "Hesburger", kuru es nevaru izkonkurēt. Esmu izdarījis visu, lai vietējiem iedzīvotājiem tas būtu pieejams tādā veidā, lai viņi negatavotu ēst mājās, bet atnāktu uz šejieni. Galvenā ideja ir, lai te vienmēr būtu forši un apgrozītos cilvēki. Vai es no tā kaut ko iegūstu? Es iegūstu to, ka paši ainažnieki vairāk pulcējas kopā, runājas un kontaktējas.
Kāda ir plānotā apmeklētāju vecuma amplitūda?
Pārsvarā no 26 gadiem līdz pensijas vecumam. Te nav plānoti nekādi tusiņi. Tikai paēst, fona mūzika un vēlreiz paēst. Bērniem ir spēļu laukums un saldējums. Bērnu laukums pieder pašvaldībai, bet, tā kā tas ir tieši man blakus, izdomājām, ka tas ir jāuzfrišina. Kā jau minēju, mums bija kopā sanākšana un izdomājām uzlikt grozus, nokrāsojām, savedām smiltis, iztīrījām takas. Par to nekādas "atlaides" no pašvaldības nesaņemu. To var nosaukt par pilsētnieku iegribu, iniciatīvu. Plus vēl manis mērķis, lai, atnākot ar bērniem, šeit būtu forši.
Pašvaldība nāk pretī, vai viņiem galvenais ir saņemt savu naudu?
Pašvaldība ir ļoti pretimnākoša. Bet ir tāds punkts, ko sauc par birokrātiju. Birokrātijas dēļ es pārbūvēju terasi. Bija nepieciešami ļoti daudzi saskaņojumi. Teikšu godīgi, tas nebija viegli.
Kā radās ēstuves ideja?
Palēnām sāku mudināt tos, kas ņemas ar soctīkliem, medijiem, un tā tika izveidota vīzija, kā tas varētu izskatīties. Tas viss sākās no 2021. gada. Sākumā man bija tikai kūpināšanas produkti. Visa produkcija tiek pārdota vietējiem, kuri vēlas iegādāties pareizi kūpinātu cauraudzīti, vistiņu. Recepti izstrādājām ar kolēģi, kurš beigās izdomāja, ka vēlas pats savu zīmolu. Visiem ļoti patika pareizi kūpinājumi. Pirms tam visi teica - nu uztaisi taču normālu gaļu! Uztaisīju.
Runājot par kūpinājumiem, vai šeit nav kāda saistība ar Intu Beķeri, kurš arī kūpināja un pārdeva produkciju?
Nē. Ints parasti piebrauca pie mums špikot receptes. Tie pirmsākumi ir "Free Hawks MC" kluba mājā, kad sākām izstrādāt receptes kopā ar Jāni Pērkonu. Tad Ints Beķeris un citi sāka piebraukāt un prasīja - kā jūs šito dabūjāt gatavu? Visiem tās marinādes ir vienkāršas. Mēs sev galvu sagrozījām tā, ka aizgājām līdz 37 garšvielām un izmēģinājām visu - kādā temperatūrā, kādas garšvielas. Protams, sākotnēji tas nebija ar tīriem galdiem, vienkārši sētā, spainīšos. Bet tas bums aizgāja tāds, ka man pat zvanīja lielais gaļas meistars Jānis Sauka un prasīja, ko es daru. Tobrīd nedomāju, ka iešu uz industriālo pasauli, uz baigo apjomu. Gribēju saglabāt tās 40-50 vistas, 30 cauraudzītes nedēļā, tīri tiem, kurus interesē un kam garšo.
Kā notiek alus šķirnes izvēle bāram?
18 gadus es strādāju bārmeņu un ēdināšanas servisa biznesā, un līdz ar to man ir ļoti daudz paziņas. Sākotnēji strādāju ar zīmoliem "Mežpils" un "Aldaris". Tās kompānijas, ar kurām strādāju agrāk, ir "Diwalli", "8 Lounge" un citas. Esam roku rokā gājuši kopā, mums ir labas attiecības, līdz ar to sanāca, ka viņi teica - Robi, tev tur ir X summa, kuru varam iedot uzņēmuma attīstībai. Tā X summa ir jauki un labi. Bet tad par manu talantu uzzināja "Cido grupa" un pateica, ka man nevajag pieņemt šo lēmumu, viņi iedos divreiz, trīsreiz vairāk. Tā vienu vakaru pieņēmu lēmumu, un tas bija pat labāk. Man apakšā ir jauda saistībā ar ēdināšanas servisu. Gan aizliegtie paņēmieni. Arī kovida laikā taisīju bārus un visu pārējo. Man apakšā ir diezgan interesanta biogrāfija.
Kādi ir jūsu biznesa galvenie konkurenti?
Nav konkurenti, bet sadarbības partneri. Viņu mērķis ir viesu uzņemšana un izguldīšana. Bet ir saprotams, ka viņu viesi nāks pie manis un ies atpakaļ pie viņiem. Roka roku mazgā. Kas attiecas uz ēdināšanu, viņi nav tendēti būt atvērti cilvēkiem, jo apkalpo tikai savus viesus un organizē korporatīvos pasākumus. Agrākais "Helmi" pārtapa par "Priedes māju", to izveidoja ģimene arī no Rīgas, forši cilvēki. Viņiem ir cits bizness.
Līdzās jūsu uzņēmumam atrodas maza ēka, kuru neviens neizmanto. Kas tā ir par ēku?
Tas ir kādreizējais "Liedags", kur bija beķereja. Visa darbība beidzās pirms 10-15 gadiem. Apaļveida kiosku tagad ir paņēmusi viena meitene no Rīgas, lai tirgotu limonādi un bulciņas. Lai viņai izdodas iziet cauri visai tai ellei, kurai es izgāju cauri. Tur arī vajag Pārtikas un veterinārā dienesta, būvvaldes un citus apstiprinājumus. Nenormāli daudz papīru.
Te ir ērti, jo blakus ir autoostas labierīcības.
Labierīcības gadiem nebija sakoptas, tagad ir izremontētas. Mēs nodrošinām viesiem labierīcības augstākajā līmenī. Tās ir invalīdu tualetes, bet tā arī skaitīsies kā invalīdiem paredzētās. Ar pašvaldību ir saskaņots, ka tiek algota apkopēja, kura šeit uztur kārtību un to dara arī bāra tualetē.
Cik daudz ciemiņu viesojas no Igaunijas, Iklas?
Oi! Nu, igauņi piebrauc un prasa, kad būsim vaļā. Stundas laikā tie ir vismaz 20-30 cilvēki. Līgums ar pašvaldību nosaka, ka cilvēki, kuri gaida autobusu, vienmēr ir laipni gaidīti. Ūdeni bez maksas es vienmēr ieliešu. Pats radīju iniciatīvu, ka autobusa šoferīši šeit var saņemt bezmaksas kafiju vai ūdens glāzi. Šoferīši to zina. Citi, tādi kā Cēsu šoferīši, sākotnēji uz visu skatījās skeptiski. Protams, viņi bija neizpratnē, ka arī šeit var kaut ko uzbūvēt. Par šo teritoriju pašvaldībai ir lieli plāni. Bet visumā šī vieta ir centrs, kurš sāk atdzīvoties.
Ja Ainažos notiktu vairāk publisko pasākumu, vai tas būtu ieguvums uzņēmējiem?
Tam nav nozīmes. Pasākumi, kuri norisinās estrādē, nemaina mūsu ienākumus.
