Paši ventspilnieki saskata kuģa siluetu Piejūras brīvdabas muzeja jaunuzceltajā ēkā, kas vakar, 27. aprīlī, tika atvērta apmeklētājiem.
Acīm redzamo var traktēt atbilstoši ēkas arhitektes Ijas Rudzītes domu gaitai par ēkas siluetu kā veca kuģa metāla vraku, kas uz mūžu iestrēdzis kāpās. Tāpat taisnība, ka īstenībā dzelzsbetona ēkas ārējai apdarei izmantotie dēļi un baļķi veido rakstus, kas atgādina muzejā eksponēto koka laivu dēļu korpusu stiprinājumus. Droši vien, ka daudzi muzeja apmeklētāji šādus tēlus atpazīs bez priekšā teikšanas. Taču arhitektūras formu valoda šajā gadījumā izmantota fantāzijas rosināšanai vai asociāciju radīšanai, nevis iespējami viennozīmīgai informēšanai par to, ko ieraudzīs muzeja apmeklētāji. Jānovēl ēkai un muzejam pastāvēšana gadsimtu garumā, kuru laikā muzeja apmeklētājiem tiks rādīts daudz kas tāds, ko mēs šodien pat iedomāties nevaram. Ļoti maz par mūsu šodienas dzīvi varēja iedomāties cilvēki, kuri ap 1970. gadu uzcēla Piejūras brīvdabas muzeja veco ekspozīcijas un administratīvo ēku no zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” atvēlētiem celtniecības materiālu pārpalikumiem. Var gadīties, ka vēl pēc 50 gadiem arī mūsu šodienas dzīve būs jau tāla, ne vienmēr labi saprotama vēsture, kas iepazīstama muzejā. Tajā skaitā Ventspils muzejā ar tā ekspozīcijām Livonijas ordeņa pilī, Piejūras brīvdabas muzejā, Amatu mājā un Herberta Dorbes (1894-1983) memoriālajā muzejā.
Piejūras brīvdabas muzeja jaunās ēkas atvēršana apmeklētājiem sakrīt ar 2024. gada tūrisma sezonas sākumu. Kamēr Ventspilī kuģa veidolā uzceltajai ēkai 26. aprīlī tika griezta atklāšanas lentītes lomai pielāgota enkura ķēde un 27. aprīlī vērtas durvis pirmajiem apmeklētājiem, Rīgas Brīvostas pārvalde izplatīja ziņu par šogad pirmā kruīzu kuģa uzņemšanu ostā 25. aprīlī. Te vieta paskaidrojumam, ka tagad Ventspils, nevis Rīga ir kļuvusi par lielāko jūras pasažieru ostu Latvijā. Centrālā statistikas pārvalde ir publicējusi aprēķinus par 2023. gadu, kad Ventspilī apkalpoti 287 tūkstoši un Liepājā - 90,4 tūkstoši prāmju pasažieru, kamēr Rīga 2021. gadā zaudēto prāmju satiksmi nav atguvusi joprojām. Rīgas brīvostas relatīvo panākumu sarakstā ir lielāks kravu apgrozījums nekā Ventspilī un Liepājā un daudz lielāks kruīzu tūristu daudzums nekā abās pārējās Latvijas lielo ostu pilsētās, kur kruīzu kuģi ienāk kā eksotika. Bet - Ventspilī un arī Liepājā jūras pasažieru tomēr vairāk nekā Rīgā, kas 2023. gadā bija saskaitījusi 81,6 kruīzu kuģu pasažieru.
Lielākā daļa kruīzu kuģu Rīgas ostā iebrauc uz pārāk īsu laiku un to pasažieriem gandrīz neiespējami tikt līdz tik tālai vietai kā Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas pēc savas definīcijas prasa, lai tā apmeklētāji iepazītos ar teritoriāli izkliedētu ekspozīciju. Brīvdabas muzejā var nonākt tie interesenti, kuru kuģi retos gadījumos mēdz pārlaist nakti Rīgā. Ventspils viesiem varētu būt vairāk laika Ventspils muzeja, tajā skaitā Piejūras brīvdabas muzeja apmeklēšanai, ja viņi šādu apmeklējumu plānotu vai, tieši otrādi, būtu spiesti aizkavēties Ventspilī neparedzētu apstākļu dēļ. Brīvdabas muzejs no Ventspils jūras pasažieru piestātnes atrodas nepilnas stundas gājiena vai 10 minūšu brauciena attālumā.
Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja vecums apmēram tāds kā tagadējo cilvēku mūžu caurmēra ilgums. Muzeja dibināts 1954. gadā un savu pirmo ekspozīciju apmeklētājiem atvēris 1962. gadā. Pirmais un vienīgais zvejniecībai veltītais brīvdabas muzejs tapa, pateicoties mākslinieka un muzeju darbinieka Andreja Šulca (1910-2006) iniciatīvai un spējām šo iniciatīvu īstenot.
A. Šulcs pagājušā gadsimta 30. gados studējis glezniecību Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Purvīša, pēc Otrā pasaules kara sadzīvojis ar padomju varu vispirms kā skolotājs, pēc tam Ventspils muzeja direktors.Spējis panākt Ventspils muzeja paplašināšanu līdz jauna muzeja, tā laika oficiālajā terminoloģijā Jūras zvejniecības brīvdabas muzeja ierīkošanai. No valsts puses jaunais muzejs saņēmis mežsarga māju “Kazandži” un tās apkārtni Kaziņu mežā (nosaukums atsaucas nevis uz kazām, bet uz cariskās Krievijas laika valsts mežu apzīmējumu “казённыѝ”) aptuveni 4ha platībā (Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā lepojas ar 87 ha). Sabiedrības atbalstu lielā mērā uzturējis bagāts zvejnieku kolhozs “Sarkanā bāka".
Uz muzeja teritoriju no tuvākas un tālākas apkārtnes savāktas 19. gadsimta un vēl senākas zemnieku un zvejnieku viensētu dzīvojamās un saimniecības ēkas, vējdzirnavas un zvejas laivas un kuteri. Starp vairākām zvejas laivām zināmākā ir Oskara - romāna un filmu “Zvejnieka dēls” galvenā varoņa laiva, kas redzama filmas “Zvejnieka dēls” 1939. gada versijā.
1963. gadā muzejs ieguvis Pirmā pasaules kara laikā vācu armijai būvēta šaursliežu dzelzceļa tvaika lokomotīve ar vagoniem. Sākotnēji tas varēja paradīt sevi uz tikai 300 metrus gara sliežu ceļa, bet tagad tā trase izstiepta pa 5,5 km arī ārpus muzeja teritorijas. Trase aprīkota īstu depo, preču noliktavu un stacijas ēku ar īstu kasi.
Šajā gadsimtā muzeja ekspozīciju papildinājis arī īpaši Ventspils novadam nozīmīgās baptistu konfesijas lūgšanu nams no Lielirbes un 19. gadsimta Ventspils piepilsētas apbūves piemērs - māja ar visām sadzīves lietām, ko mājā sakrājušas vairākas cilvēku paaudzes.
Brīvdabas muzeja darbībai nepietika tikai eksponātiem ēku lielumā. Bija vajadzīga vēl cita ēkā muzeja personālam, muzeja fondu glabāšanai un ekspozīciju izvietošanai. Pie šādas ēkas muzejs ticis 1970. gadā. Paldies arī tai ēkai par kalpošanu 50 gadu garumā, kaut arhitektoniskas vērtības tai nebija un tās tehniskais resurss ar 2020. gadu bija pilnībā izsmelts. Vismaz ziemās tā bija kļuvusi pilnīgi nederīga kā cilvēku darba un eksponātu glabāšanas vieta. Tālāk jāsaka paldies Eiropas Savienībai ar tās palīdzības fondiem un Ventspils pašvaldībai ar Latvijas Kultūras ministriju, kuras 2018. gadā vienojās par šo fondu naudas novirzīšanu jaunas muzeja ēkas celtniecībai.
Jaunbūves arhitekte Ija Rudzīte šeit jau pieminēta sakarā ar viņas teikto par ēkas kopskatu. Ēka plānota un vairākkārt pārplānota būvapjoma samazināšanas virzienā, lai projektu vispār pabeigtu par spīti vēl neaizmirstajiem notikumiem ar Covid-19, būvmateriālu cenu pieaugumu un deficītu u.tml. Šādus pavērsienus nespēja pārvarēt nolīgtā būvfirma “Ostas celtnieks” un darbu nācās atdot SIA “Warss+”. Šādi notikumi tipiski, bet vienmēr prasoši lielu laika un spēku ieguldījumu, lai nepārkāptu ES prasības un nezaudētu tās finansējumu.
Muzeja jaunās ēkas celtniecība bija dārgākais, bet ne vienīgais darbs projektā ar nosaukumu “Ziemeļkurzemes kultūrvēsturiskā un dabas mantojuma saglabāšana, eksponēšana un tūrisma piedāvājuma attīstība”. Projekta kopējās izmaksas noteiktas 7 343 037 eiro apmērā, no kuriem ES segs 4 463 432 eiro. Tajā skaitā muzeja īstenotie projekta darbi jaunajā ēkā un tās apkārtnē izmaksājuši 5 844 815 eiro, no kuriem ES dāvina 4 235 294 eiro.
Pirmā ekspozīcija, ar ko tiek atklāta muzejā jaunā ēka, saucas “Pie jūras un uz zemēm. Ziemeļkurzemes tradicionālais dzīves veids 19.-20.gs., Ziemeļkurzemes daba”. Sadarbībā ar Ventspils muzeja speciālistiem to izveidojusi firma “Ddstudio", kas ar citu nosaukumu, bet pamatā ar tiem pašiem darbiniekiem pirms vairāk nekā 20 gadiem izveidoja pirmo Ventspils muzeja ekspozīciju Livonijas ordeņa pilī.
Ekspozīcijas nosaukumā izcelto vārdu “Pie jūras un uz zemēm” atšifrējums tāds, ka ekspozīcija veidota salīdzinājumos jūra-zeme, zvejnieki-zemnieki un lībieši-latvieši. Kurzemes mežs, ko tajā mītošie zvēri pārstāv kā izbāzeņi, ir iekļauts zemes sadaļā. Taču pilnībā no ekspozīcijas izslēgta pilsēta, kuras produkti zemnieku/zvejnieku sadzīvē traktēti kā no debesīm nokrituši, nevis laucinieku un pilsētnieku mijiedarbībā radušies. Līdz ar to ekspozīcijā nefigurē ne ebreji kā pilsētnieki ar savām sinagogām, ne vācieši kā savulaik juridiskie kungi un intelektuālie līderi. Krievi pārstāvēti kā Padomijas robežsargi, kuru uzdevums bija gādāt, lai pat jūras krastā dzīvojoši cilvēki jūrai nepietuvotos neatļautās vietās un veidos. Uzzināt par Ventspils un vispār par Kurzemes pilsētu vēsturi visi laipni lūgti uz Livonijas pili.
