Latgale nav iespējama bez pārsteigumiem. Arī šogad tie bija. Piemēram, Daugavpils. Domājām: latviešu valodu nedzirdēsim. Nē, mēs nedzirdējām krievu valodu. Ak, jā, kāda kundzīte man krieviski pajautāja: kur atrast bankomātu? Es latviski atbildēju: kā, lūdzu? Viņa zibenīgi pārgāja uz latviešu valodu, un viss tika noskaidrots. Protams, tas nav galvenais aspekts, lai raksturotu Latgali, turklāt ne visur viss ir ideāli. Bet ceļojums varēja sākties…
Ko aplūkot Daugavpilī? Sāksim ar divām vietām - ar Šmakovkas muzeju un Daugavpils cietoksni. Šmakovkas muzejs ir viens no vairākiem šāda veida muzejiem Eiropā. Tas atvērās 2016. gadā, lai atraktīvi stāstītu par Latgales stipro alkoholisko dzērienu - šmakovku, par tā vēsturi un darināšanas paņēmieniem.
Šmakovaka latgaliešiem ir tas pats, kas skotiem viskijs, serbiem sļivovica vai bulgāriem rakija. Pateicoties Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programmas projekta “Museum Gateway” un Daugavpils domes finansiālajam atbalstam, tika īstenota Latgales reģiona attīstības aģentūras sešus gadus lolotā ideja par Šmakovkas muzeja izveidošanu Daugavpils Vienības namā.
Interesenti muzejā ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību var ne tikai aplūkot, kā tiek ražota šmakovka, bet arī aptaustīt autentiskas un visai iespaidīgas ražošanas iekārtas. Soli pa solim muzejā izstaigājam Latgales vēstures posmus. Ir iespējams sarunāt zinošu gidu, lai viņš izstāstītu par šmakovkas “gaitām” vēsturē un mūsdienās.
Bet kas gan būtu stāsti par šmakovku, ja muzeja apmeklētājiem netiktu piedāvāta šā dzēriena degustācija? Un tā - mazās glāzītēs tiek saliets stiprais dzēriens, tas nāk no dažādām pudelēm, no dažādiem uzlējumiem. Ir gan ozolu šmakovka, gan mārrutku šmakovka, gan citas. Dzēriens ir stiprs: 47 grādi. Turpat ir arī iespējams nopirkt šmakovkas suvenīrpudelītes, sākot no puslitra tilpuma.
No Šmakovkas muzeja izejam gluži ņipri - tieši tik ņipri, lai dotos uz Daugavpils cietoksni.
Daugavpils (Dinaburgas, Dvinskas) cietoksnis atrodas tikai divu kilometru attālumā no valstspilsētas vēsturiskā centra. 1810. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I apstiprināja Dinaburgas cietokšņa celtniecības plānu. Savukārt 1812. gadā, kad cietokšņa celtniecība vēl nebija pabeigta, Napoleona armija vairākkārt uzbruka cietoksnim, taču nespēja to ieņemt. Cietokšņa celtniecību pilnībā pabeidza tikai 1878. gadā, bet 1897. gadā cietoksnis kļuva par cietoksni - noliktavu. Boļševiku apvērsuma laikā cietokšņa saimnieki mainījās kā zeķes, savukārt pirmās Latvijas brīvvalsts laikā cietoksnī izvietojās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzijas kājnieku un artilērijas pulki. Padomju okupācijas laikā cietoksnī atradās Daugavpils kara aviācijas inženieru skola.
Cietokšņa teritorija ir tik liela, ka apgūt to iespējams tikai ilga laika gaitā, investējot nopietnus līdzekļus. Daudzas ēkas joprojām ir bēdīgā stāvoklī, tomēr darbi notiek, ir arī skaisti, sakopti cietokšņa fragmenti: Kultūras un informācijas centrs, Marka Rotko muzejs, Nikolaja vārti, kuru restaurācija tika pabeigta 2013. gadā, Pirmā pasaules kara muzejs, mākslas galerija “Baltais zirgs”, Inženieru arsenāla ēka. Savukārt uz atjaunotajām Komandanta pārvaldes un virsnieku mājas telpām 2013. gadā pārcēlās Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde.
Īpaši gribas pieminēt Inženieru arsenālu. Šī ēka celta no 1840. līdz 1845. gadam, tagad tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ampīra stila fasādes garums ir 275 metri, divstāvu ēkas platība - 7000 kvadrātmetru. Inženieru arsenālā savulaik gatavoja un remontēja apbruņojumu armijas vajadzībām, detaļas fortifikācijas būvēm. Padomju okupācijas gados šajā skaistajā ēkā atradās atslēdznieku un citas darbnīcas.
Kad pienāca otrās brīvvalsts laiki, ēka vairs netika izmantota un palēnām sabruka. Un tikai 2019. gadā sākās ēkas rietumu korpusa restaurācija, kā arī ziemeļu un austrumu korpusa konservācija.
Bet ne jau tikai ēkas ir Daugavpils cietokšņa ievērības cienīgie objekti. Varam pastaigāties pa cietokšņa promenādes apaļakmeņu bruģi, apskatīt rekonstruēto aku, no kuras 19. gadsimtā tika sūknēts ūdens uz cietokšņa ēkām. Savukārt Komandanta dārzā, kas tika izveidots 19. gadsimta beigās, varam aplūkot strūklaku no trim čuguna lielgabaliem, kas tika tur novietoti 1912. gadā par godu uzvarai pār Napoleonu.
Kad gana staigāts, varam arī iestiprināties. Un viena no gardākajam vietām noteikti ir IGGI Bārs & Karbonādes. Izcils ēdiens, nesteidzīga atpūta, laba fona mūzika, perfekta apkalpošana.
No lielpilsētas Daugavpils devāmies uz Latvijas vecāko pilsētu - Ludzu, kas, balstoties vēstures hronikās publicētajās ziņās, dibināta 1173. gadā. Sveicam Ludzu 850. jubilejā! - mēs teicām senajai pilsētai un devāmies to aplūkot, pa ceļam iegriežoties saulespuķu laukos.
Pilsētas kalna virsotnē balta slejas katoļu baznīca, un tās iekšpuse ir tik neparasta, ka šķiet - tā izstaro gaismu. Blakus - Ludzas pilsdrupas, no kurām ir saglabājušās tikai dažas sienas un valnis. Taču var nojaust, ka ienaidnieks diezin vai varēja to kādreiz ieņemt, jo pils atrodas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru, krasts ir stāvs, pa to uzkāpt ir gandrīz neiespējami.
Iekarot pili centušies Krievijas cars Ivans Bargais, Polijas karalis Stefans Batorijs, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Pils ansamblis joprojām pārsteidz ar varenību un ir labi redzams no tālienes.
Ludza - kā jau senpilsēta - ir ar savu senuma pieskaņu, ko apliecina vienstāva koka māju daudzums. Taču ir patīkami “pieskārieni”, piemēram, ielu nosaukumi latgaliešu valodā. Protams, arī tirdziņi brīvdienās - ar Latgales alu un kvasu. Un kā nu bez mājas kafejnīcu dienām!
Mēs ciemojāmies pie saimnieka Ērika, kurš mums galdā lika tuškavuotu jāra gaļeiti ar buļbom (sautēta jēra gaļa ar kartupeļiem - latgaliešu val.), bīšu zupu i captu zuti (biešu zupa un cepts zutis - latgaliešu val.), lauku torti un, protams, šmakovku. Viņa mājas dārzā bija salikti galdi, un ne mirkli tur nebija tukšu vietu - cilvēki nāca un nāca. Laipnība, cilvēcisks siltums, mājīga atmosfēra - viss, kas Latgalei piedien.
Augusts Latgalē ir Aglonas piepildīts. Svētceļnieku un cerību apmīļots. Svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena - 15. augusts - ir svētki visiem katoļiem, un Aglona ir šo svētku centrs. Cilvēku tūkstoši plūst uz svētvietu, lai pieskartos un piedalītos.
Arī mēs. Protams, pa ceļam aplūkojot Līksnas baznīcu un citus dievnamus, iemērcot rokas Velnezerā, nobaudot svaigāko cepumu Maizes muzejā, nopeldoties Rāznā, naktī pie Zunda ezera gaidot Perseīdu lietu, nodziedot “Aiz azara augsti kolni” Krāslavas katoļu baznīcā, kur tu dzirdi pats savu atbalsi... Latgalē ir ļoti daudz vietu un notikumu, ko paņemt sirdī.
Kas paliek vēl bez dabas un dievnamu skaistuma? Tas, ka Latgale ir rūpīgi sakopta - pie katras mājas ir puķu dārzs, ne tikai siltumnīca vai kūts. Tas, ka Latgalē ir lieliski ceļi - jo tuvāk Rīgai, jo tie paliek drebelīgāki. Tas, ka Latgale ir kā pērle Latvijas vainagā, miglu sudrabā un saulrietu zeltā iestrādāta.
***
Foto autores: Elita Veidemane, Linda Veidemane, Aija Sproģe
