Ventspilī ir viena no lielākajām romu kopienām Latvijā – kopumā šeit dzīvo vairāk nekā 90 ģimenes. Ventspilī ir reģistrēti 711 romi.
Par Ventspils romiem saruna ar čigānu mediatori Ventspilī Maldu Avramenko.
Kā ir pareizi teikt - romi vai čigāni?
Es nezinu kāpēc čigāni tika pārdēvēti par romiem - romi mēs esm starp savējiem, bet esmu dzimusi kā čigāniete un ir pilnīgi vienalga kā mani sauc - par romu vai čigānu, jo tas neko nemaina - es esmu tā, kas esmu.
Jūs esat romu mediatore. Ko tas nozīmē? Ko jūs darāt?
Mans uzdevums ir palīdzēt Ventspils romiem tikt galā ar sadzīviskām lietām. Pārsvarā palīdzu tiem, kuri, būdami analfabēti, daudzas lietas nesaprot, tāpēc viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai sakārtotu gan mājokļu jautājumus, gan sociālos jautājumus, gan tikt galā ar tiesu izpildītājiem, kas arī nav retums, kā arī veselības un izglītības jautājumus. Visbiežāk tiesu izpildītāju redzes lokā nonāk analfabēti, kuri paši nezina ko un kāpēc ir parakstījuši vai veikuši kādas citas darbības. Ļoti aktuāla manas darbības tēma ir bērnu motivēšana mācīties.
Kā ir veidojusies jūsu dzīve? Kāpēc kļuvāt par romu mediatoru?
Kad Latvija atguva neatkarību, romiem tika nodibināta biedrība „Ame roma”, ko vadīja mana meita, kas mācījās toreizējā Baltijas Krievu institūta (BKI) juridiskajā fakultātē. Mācības un dzīvesvietu Rīgā viņai apmaksāja Šveices romu organizācija. Tolaik atvērām biedrības filiāli arī Ventspilī, kuru vadīju es. Pēc BKI absolvēšanas meita iestājās Latvijas Universitātes juridiskajā fakultātē, kuru pabeidzot, kļuva par juristi starptautiskos jautājumos ar maģistra grādu. Līdz ar to viņai bija maz laika veltīt biedrības darbam, savukārt man bija savs bizness un darbošanās biedrībā palika otrajā plānā. Tagad, kad esmu pensijā, laika man ir vairāk, tāpēc varu veltīt laiku ne tikai sev, bet arī citiem mūsu pilsētas romiem.
Darbā ar romiem mani iesaistīja Kultūras ministrija, kuras paspārnē darbojas ES projekts „Romu sabiedrības integrācija”. Šajā projektā strādāju jau ceturto gadu, un kopumā kā romu mediators darbojos arī ceturto gadu.
Vai izdodas arī reāli palīdzēt?
Sākumā bija jāiegūst uzticība un jāsaprot, kas katram ir vajadzīgs, lai tālāk jau varētu iet pie pašvaldības atbildīgajām personām un iestādēm, lai risinātu konkrētus jautājumus. Jāsaka, ka pašvaldības iestādes un domes vadība manī ieklausās. Kā viens no apliecinājumiem ir fakts, ka ar pašvaldības atbalstu pēdējo trīs gadu laikā 18 trūcīgo un maznodrošināto ģimenēm ir piešķirti mājokļi. Mājokļu jautājums romu ģimenēm ir īpaši aktuāls, jo būsim atklāti - romiem neviens dzīvokli neizīrēs, neviens pat negrib viņiem tuvumā dzīvot. Es saprotu, ka čigāni ir tādi, kādi viņi ir, taču uzsvēršu, ka ne visi čigāni ir vienādi. Spējīgākie un mērķtiecīgākie ir izbraukuši uz ārzemēm, tostarp Angliju, kur tagad strādā labi atalgotos darbos un dzīvo komfortablos mājokļos.
Es būšu godīga - pirms sāku strādāt kā romu mediators Ventspilī, es pat nenojautu, ka romi var dzīvot tik sliktos apstākļos. Manā ģimenē apstākļi bija un ir pilnīgi citi - mēs un man apkārtējie mācāmies un strādājam. Visiem maniem brāļiem un māsām ir vismaz pamatskolas izglītība.
Kāda ir jūs izglītība?
Padomju laikos pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk, kamēr biju dekrēta atvaļinājumā ar jaunāko meitu, pabeidzu vidusskolu neklātienē. Tūlīt pēc vidusskolas diploma saņemšanas iestājos Maskavas Sakaru tehnikumā, jo strādāju pastā. Pusotru gadu braukāju uz Maskavu, liku ieskaites un saņēmu diplomu, kas pavēra ceļu karjerai - kļuvu par 1.pasta nodaļas vadītāju. Man bija ļoti svarīgi ne tikai sev pašai, bet arī saviem bērniem parādīt, ka mācīties var jebkādos apstākļos.
Vai romam ir viegli veidot karjeru?
Stereotipi par čigāniem nekur nav zuduši. To es izbaudīju arī uz savas ādas un arī meita ir saskārusies ar problēmām dēļ savas tautības, kas bija ierakstīta arī pasē. Kad viņa pēc augstskolas meklēja darbu, vienā juridiskajā kompānijā viņas kandidatūru noraidīja tikai dēļ tautības. Jāteic gan, ka vēlāk šīs kompānijas vadība atzina savu kļūdu un aicināja pievienoties kolektīvam, taču meita ir spītīga - viņa citur atrada labu darbu kā jurista palīgs. Savukārt es, kad pabeidzu Sakaru tehnikumu, kas sakrita ar Atmodas laiku, tiku virzīta nodaļas vadītājas amatam, bet saskāros ar attieksmi: „Kopš kura laika čigāni kļūst par vadītājiem?” Neskatoties uz to, pēc dažiem mēnešiem mani apstiprināja vadošajā amatā.
Arī tagad, kad esmu romu mediatore, bieži redzu, ka tautībai ir nozīme.
Vai sadarbojaties arī ar pilsētas Sociālo dienestu un Izglītības pārvaldi?
Protams, jo tās ir iestādes, kas reāli var palīdzēt manā darbā ar romiem. Ventspilī dzīvo 57 romu ģimenes, kurām ir piešķirts maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statuss. Savukārt, vēl apmēram 40 ģimenes dzīvo savu dzīvi un viņām īpaša palīdzība nav nepieciešama. Skolas vecuma bērnu ir salīdzinoši daudz, piemēram, Pārventas pamatskolā mācās ap 70 romu tautības skolēnu, 1. pamatskolā un 2.pamatskolā katrā mācās 20 romu bērni. Romi mācās arī Viduskurzemes pamatskolā - attīstības centrā un Annahites internātskolā, kā arī Užavas pamatskolā. Darba tiešām ir daudz!
Kā ir izveidojusies situācija, ka vēl arvien kāds neprot lasīt?
Varu pateikt tikai vienu - ģimenēs, kur izglītība netiek uzskatīta par nepieciešamību, analfabētisms pāriet no paaudzes uz paaudzi. Tieši šīs ģimenes ir visproblemātiskākās, jo bērni ne tikai pēc savas iniciatīvas neapmeklē skolu, bet arī vecāki neuzskata došanos uz skolu par obligātu pasākumu. Otra problēma, kādēļ bērni neiet uz skolu ir valodas barjera - visbiežāk ģimenēs runā tikai romu valodā, tāpēc bērns nespēj mācīties nedz latviešu, nedz krievu skolās. Atzīšos, ka es pati, uzsākot mācības 1.klasē, nepratu nevienu vārdu latviski, taču es pratu čigānu un krievu valodu, jo bērnībā apkārt man bija daudz krievvalodīgo. Skrienot kopā ar krievu bērniem, valodu ātri iemācījos. Sākot iet skolā, pirmo nedēļu man blakus sēdēja mamma, neļaujot aizbēgt no vides, kurā es neko nesaprotu. Līdz ar šo pieredzi es labi saprotu romu bērnus - ja viņi nesaprot valodu, tad uzturēties skolā nevēlas. Salīdzinoši ātri es valodu apguvu - laikam tāpēc, ka mūsu tautai ģenētiski ir ielikta spēja ātri pielāgoties situācijai un videi. Jau pēc pusotra mēneša es sapratu visu, ko man saka un varēju komunicēt ar skolotājiem un klasesbiedriem. Tajā pašā laikā ir ģimenes, kurās izglītībai ir ļoti liela loma, piemēram, manā ģimenē gan vīram, gan visiem maniem trim bērniem ir augstākās izglītības. Vienīgi man pašai ir vidējā tehniskā izglītība.
Zināms, ka jūs aktīvi iesaistāties nevalstisko organizāciju darbā un nupat nodibinājāt romu biedrību Ventspilī. Kādi ir šīs biedrības mērķi?
Jā, esmu sociāli aktīva, tāpēc esmu ievēlēta par valdes locekli Latvijas sieviešu sadarbības tīklā. Nupat pabeigta biedrības „Sāre ketane” (Visi kopā) reģistrēšana, kas pavērs iespēju strādāt ar Ventspils romu jauniešiem vēl efektīvāk, iesaistīt viņus dažādās aktivitātēs, organizēt pasākumus. Esmu novērojusi, ka romu bērnu un jauniešu uzvedība un attieksme būtiski mainās - ja viņi visi ir vienas tautības, tad viņiem ir interesanti, savukārt kopā ar cittautiešiem šie bērni kļūst pavisam savādāki. Ļoti uzskatāmi to varēja novērot romu skolā, kamēr tā pastāvēja - neviens no skolas nebēga. Arī pedagogi runāja ne tikai latviski, bet arī čigānu valodā.
Man, kā vienam no sešiem romu mediatoriem ar Norvēģu fonda un Latvijas sieviešu sadarbības tīkla atbalstu turpmāk būs pieejams pastāvīgs, pilnībā aprīkots birojs, kurā varēšu strādāt daudz ērtāk un efektīvāk.
2020.gadā jūs bijāt viena no trim Latvijas kandidātēm Eiropas gada sievietes nominācijai. Par kādiem labajiem darbiem tikāt izvirzīta?
Ja man jāsaka godīgi, tad es pat nezinu, kāpēc Latvijas sieviešu sadarbības tīkla organizācija nominēja tieši mani, jo es neuzskatīju, ka es daru kaut ko tādu, par ko vajag nominēt! Es pat nezināju, ka šāds fakts pastāv. Tikai tad, kad kopā ar vēl divām sievietēm tiku apstiprināta šai nominācijai, Sieviešu sadarbības tīkla priekšsēdētāja Ineta Ielīte mani par to informēja. Starp nominantēm bija arī medmāsu asociācija - līdz ar to, ka tas bija pandēmijas laiks un visu smagumu iznesa mediķi, mēs uzskatījām, ka medmāsas šo titulu ir pelnījušas visvairāk, tāpēc es un otra nominante piekritām, ka būs pareizi, ka viņas saņems šo balvu.
Ko var darīt, lai romu bērni tomēr mācītos? Saprotu, ka ne visas mammas ir gatavas sēdēt blakus savam bērnam un neļaut viņam no skolas aizbēgt.
Ļoti labs risinājums ir romu skolotāju palīgs. Par to es Ventspilī cīnījos divus gadus un tagad tam ir acīmredzams rezultāts. Romu skolotāja palīgs Vanesa Kleina, kura beidza Kuldīgas tehnikumu, ir cilvēks ar pietiekami labu izglītību, kurš ikdienā ir kopā ar romu tautības pirmklasniekiem - māca viņiem latviešu valodu, paskaidro noteikumus, palīdz mācībās. Tādējādi romu bērniem vienmēr pieejams ir savas tautības cilvēks, stiprais plecs, kas vienmēr atbalsta. Ar bērniem, kuriem vecāki ir analfabēti, skolotāja palīgs kopā sagatavo mājasdarbus, jo vecāki mājās palīdzēt nevar. Palīdzība nepieciešama ne tikai pirmklasniekiem, arī vecāko klašu audzēkņiem ir vajadzīga uzticības persona un palīgs. Skolotāju palīgs ir ļoti veiksmīgs risinājums - to tagad atzīst arī skola. Piebildīšu, ka arī romu bērnu vecāki maina attieksmi pret skolu, jo redz, ka skolā bērniem ir pieejama tautieša palīdzība.
Vai sava loma ir arī skolu sociālajiem pedagogiem?
Protams - mēs strādājam trijotnē - es, kā romu mediators, romu skolotāja palīgs un sociālais pedagogs. Ja kāds bērns nav ieradies skolā, mēs ļoti ātri varam noskaidrot kāpēc ir tā kā ir. Piebildīšu, ka “romu radio” strādā daudz ātrāk nekā telefonu sakari, turklāt es, būdama romu tautības, varu likt lietā tādas metodes, ko sociālais pedagogs nevar atļauties. Es vecākiem izskaidroju viņu likumisko atbildību par saviem bērniem romu valodā, ka bērns tiks izņemts no ģimenes un aizvests uz krīzes centru, ja vecāki nenodrošinās bērnam iespēju mācīties. Mēs rūpīgi rakstām visus dokumentus, lai nepieciešamības gadījumā mums būtu pamatojums pret vecākiem uzsākt administratīvo lietu. Visiem bērniem un vecākiem Latvijā ir vienādi likumi un pienākumi, tāpēc arī uz romiem attiecas pienākums nodrošināt bērnam izglītības iespējas.
Vai reizēm nenolaižas rokas, redzot, ka tas, ko dari, ne vienmēr ir gaidīts un netiek pateikts paldies par palīdzību?
Pārsvarā jau „paldies” nepasaka, taču manī vēl ir azarts. Es vēlos panākt, lai romi dzīvotu un strādātu tā, kā to dara visi iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības. Protams, daudzi to negrib, tāpēc mans uzdevums ir ar visiem iespējamiem līdzekļiem panākt, lai viņi to vēlētos. Arī katram romam ir jāsaprot, ka viņi nedzīvo mežā, bet kopā ar citiem sabiedrības locekļiem un par kāda roma izdarītu cūcību sabiedrība spriež par visiem romiem. Neviens jau nesauc vārdā vainīgo, bet saka: „Čigāni izdarīja to un to”. Man ir ļoti sāpīgi, ka cilvēki tiek šķiroti pēc tautības, nevis pēc viņu darbiem. Es nesaku, ka čigāni ir pati labākā tauta, bet, tomēr, ne visi romi ir analfabēti, narkomāni un zagļi. Starp mums ir daudz cilvēku ar gudrām galvām, strādāt griboši un labi izglītoti.
Kāds ir lielākais gandarījums?
Kad sajūti, ka vari kaut ko mainīt! Protams, ne visu romu dzīves es varēšu padarīt labākas, bet kaut ko tomēr var izdarīt. Viens no projektiem ir Labklājības ministrijas atbalstītā apmācība pieaugušajiem analfabētiem. Panācām, ka tiem, kuri mācīsies, tiks piešķirtas nelielas stipendijas, tādējādi motivējot viņus uzsākt mācības. Arī mācību laiks būs pakārtots romu dzīvesveidam - mācības sāksies oktobrī, kad mežos vairs nav sēņu un ogu un ilgs līdz jūnijam. Esmu jau saņēmusi vairāku interesentu zvanus, kuri ir gatavi mācīties - ceru, ka rudenī kursi sāksies. Tas pavērs viņiem plašākas iespējas uzsākt strādāt algotu darbu, jo mūsdienās ir jāprot lasīt.
Es ļoti priecājos, ka bērni no analfabētu ģimenēm iemācās lasīt un rakstīt un turpinās izglītoties arī tālāk.
