Ķekavas novadpētniecības muzejs aktualizē karikatūras nozīmi mākslā un sociālajos procesos.
Muzejs veido Latvijas karikatūristu darbu krājumu, kā arī sadarbībā ar jaunās paaudzes karikatūristiem organizē Latvijas skolēnu karikatūru konkursu “Pa - smejies”, pieaugušo karikatūru zīmēšanas konkursu “Smejies vesels”, piedāvā pastāvīgo novadniekam Edgaram Ozoliņam veltīto ekspozīciju, bet 4. martā atklāj izstādi “Trīs vīri - humors un satīra. G. Bērziņam, G. Cīlītim, Ē. Ošam 95”, kura tapusi par godu karikatūristu 95 gadu jubilejām.
Ideja par karikatūru oriģinālu un iespiesto versiju krājumu veidošanu ir radusies novadnieka Edgara Ozoliņa dēļ. Skolas gaitas E. Ozoliņš sāka Skaistkalnē, kur tēvs Jānis dienēja neatkarīgās Latvijas armijas robežsardzē. Māte Marija Dīna bija mājsaimniece. Edgaram bija brāļi Jānis un Ints un māsas Guna un Valda. 1940. gadā ģimene atgriezās dzimtas mājās “Pilbāržos” tagadējā Ķekavas novadā.
No 1946. gada līdz 1951. gadam E. Ozoliņš mācījās J. Rozentāla un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. No 1951. gada profesionāla mākslinieka iemaņas četrus gadus apguva Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas un teātra dekorāciju nodaļā. Iespējams, ka veselības problēmu dēļ (bērnībā pārciestā poliomielīta sekas) augstskolu Edgars nepabeidza. E. Ozoliņš mūžībā devās 1987. gada 6. oktobrī, nepiedzīvojot latviešu tautas Trešo atmodu un Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Tomēr visu mūžu viņa sirdī Latvijai ar visiem tās vēstures līkločiem bija atvēlēta ļoti svarīga vieta. Savā dienasgrāmatā Ozoliņš raksta: “Es, Edgars Ozoliņš, latvietis, dzimis Rīgā 1930. gada 2. maijā. Manu vecāku bērnība redzēja 1914.-1918./20. g. - Pirmo pasaules karu… Mana bērnība redzēja 1939.-1945. g. - Otro pasaules karu. Tādēļ man reizēm žēl un reizēm es apskaužu tos cilvēkus, kuru bērnība nav bijusi mana bērnība. Viņi reizēm nesaprot mani - un tas ir bēdīgākais, ka es nesaprotu viņus…” Domājams, ka arī šodienas situācijā Edgaram Ozoliņam būtu ko teikt...
Ķekavas novadpētniecības muzeja trešajā stāvā iekārtota Edgara Ozoliņa pastāvīgā ekspozīcija, kurā atainota ne tikai viņa daiļrade, bet arī citāti no viņa dienasgrāmatām.
Saka, ka latviešiem trūkst humora izjūtas - reizēm tam var piekrist, taču tā gluži nav, ka humora izjūta latviešiem nekad nav bijusi. Piemēram, savulaik ārkārtīgi populārais karikatūru, satīras un ironijas pilnais žurnāls “Dadzis” ir liecinieks latviešu humoram, kurš gan vairs nav dzīvs. Jādomā, ka kopš Latvijas neatkarības atgūšanas mūsu tautai ar humoru ir kļuvis pavisam švaki, jo mēģinājums “atdzīvināt” “Dadzi” izrādījās nesekmīgs. Taču Edgars Ozoliņš, Gunārs Bērziņš, Gunārs Cīlītis, Ēriks Ošs un vairāki citi karikatūristi ir vārdi, kuri Latvijas annālēs ir ierakstīti zelta burtiem.
Turpinot karikatūras tēmu, muzeja otrajā stāvā kopš 4. marta ir atvērta izstāde “Trīs vīri - humors un satīra. G. Bērziņam, G. Cīlītim, Ē. Ošam 95”, kura tapusi par godu karikatūristu 95 gadu jubilejām. Gunārs Bērziņš (1927-2009) ir mākslinieks, kura darbus pazīst un mīl joprojām, viens no tautas mīlētākajam un spilgtākajiem latviešu karikatūristiem. Zīmējumu mīļākais varonis - melnais kaķis, tāpēc draugu vidū nereti saukts par Lielo kaķu marķīzu. Gunārs Cīlītis (1927-2007) - viens no talantīgākajiem latviešu māksliniekiem savā 20. gs. 2. puses - 21. gs. sākuma paaudzē. Mācījies J. Rozentāla mākslas vidusskolā no 1945. līdz 1948. gadam, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijā līdz 1955. gadam. Apveltīts ar neparastu, dabas dotu rokas meistarību, lielisku kompozīcijas un kolorīta izjūtu, asredzīgs vērotājs un asprātīgs domātājs. Ļoti prasīgs pret sevi, viņam nekas nešķita tik labs, lai nevarētu būt labāks, perfekcionists. Ēriks Ošs ir viens no Latvijas prominentākajiem un vēl arvien aktīvākajiem karikatūristiem. Dzimis Liepājā, Karostā, 1927. gada 13. martā. Beidzis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Strādājis par skolotāju Lietišķās mākslas vidusskolā Liepājā, vēlāk Latvijas Televīzijā par mākslinieku inscenētāju, pēc tam par galveno mākslinieku.
1957. gadā sāk zīmēt karikatūras satīriskajā žurnālā “Dadzis”, ko mākslinieks sauc par savu sirdsdarbu. Esot paticis zīmēt muļķības. Žurnālā Ošam dotas standarta tēmas, piemēram, dzērāji, tautas mantas izsaimniekotāji, jaunās tehnikas rūsinātāji. Vēlāk sākuši dot arī ārpolitiskās tēmas. Tā tapa tēvocis Sems, kolhoznieki un garmatainie slaisti, miliči un vīriņi ar allaž tieši pa vidu iebuktētajām hūtītēm un lieliem deguniem, kā arī daudzās karikatūrās sastopamā vārna. Jāpiebilst, ka Ēriks Ošs ir vienīgais, kurš, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, turpina zīmēt un aktīvi iesaistās dažādos sociālos un profesionālos procesos.
Izstāde atspoguļo karikatūristu skatījumu uz dzīvi padomju gados, kad karikatūra bija sastopama gluži vai katrā avīzē un žurnālā. Arī šodien karikatūra nav pazudusi, taču tās izmantošana sociālo procesu atainošanā ir sarukusi. Viens no Ķekavas novadpētniecības muzeja mērķiem ir aktualizēt karikatūras vērtību sociālo procesu atainošanā un veicināt izpratni par karikatūru kā mākslas žanru.
Dodoties uz Ķekavas novadpētniecības muzeju apskatīt karikatūras, izbraukumu var apvienot ar citām kultūrvēstures un dabas baudīšanas aktivitātēm, jo Ķekavas novads ir bagāts ar vairākiem skaistiem apskates objektiem, kā arī piedāvā pastaigu maršrutus, kuru laikā var ieraudzīt, piemēram, Katlakalna baznīcu ar tās savdabīgo arhitektūru, Depkina muižu Rāmavā. Rāmavas (Depkina) muižas pirmsākumi meklējami jau 15. gadsimtā. Muižas vēsturiskais nosaukums ir Depkinshof, un savos pirmsākumos tā ir pamatoti dēvējama par mācītājmuižu. Kopš 1723. gada muiža piederējusi Rīgas virsmācītājam Depkinam, vēlākos gados muižā saimniekojuši arī vairāki citi vācu garīdznieki.
Vairāk nekā 40 sava mūža pēdējos gadus muižā ir dzīvojis pazīstamais baltvācu rakstnieks un apgaismotājs Garlībs Merķelis (1769-1850). Spriežot pēc J. Broces zīmējuma un 1770. gada muižas plāna, apbūvi tolaik veidoja 10 ēkas, lielākoties guļbūves. Līdz mūsdienām saglabājusies 19. gs. celtā koka dzīvojamā ēka. Bijušie muižas kompleksa īpašnieki: 15. gs. V. Meijs šajā vietā ierīkoja muižu. 1723. g. tā pārgāja Rīgas virsmācītāja B. Depkina īpašumā. 18. gs. muiža piederēja viņa radiniekam birģermeistaram Depkinam. 1795. g. muižu mantoja ceremonijmeistars D. Vīkens. 1804. g. muižu pārdeva Rīgas virsmācītājam J. Portam. 1808. g. muižu ieguva Garlībs Merķelis (1769.-1850., apglabāts Katlakalna kapos), kurš dzīvoja tajā līdz pat savai nāvei. 20. gs. 20.-40. g. muižas kungu māju apsaimniekoja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pētniecības saimniecība “Rāmava”. Pēc Otrā pasaules kara muiža bija PSRS Lauksaimniecības mašīnbūves ministrijas konstruktoru biroja filiāle, vēlāk izmantota kā dzīvojamā māja.
Uzmanības vērta ir arī Ķekavā apskatāmā Doles - Ķekavas ev. lut. baznīca, kuras ziemeļu galā iemūrēta Napoleona kara laika lode. Iepriekš vienojoties, līdzi ņemot baznīcas torņa karti ar redzamo objektu aprakstiem, var uzkāpt baznīcas tornī.
Jāuzkāpj arī Daugmales pilskalnā, kur Daugavas krastā senlaikos atradies tirdzniecības un amatniecības centrs. Vēsturnieki uzskata, ka pilskalna pakājē pie Varžupītes ietekas Daugavā senāk atradusies vēstures dokumentos pieminētā Zemgales osta.
Izcils pikniks būs pie Lejas ezera, kas ir viens no retajiem beznoteces meža ezeriem Latvijas teritorijā.
Vairāk informācijas par Ķekavas tūrisma piedāvājumu un izsmeļošu stāstījumu par šīs vietas attīstību var iegūt novadpētniecības muzejā, kur iekārtota pastāvīgā ekspozīcija “Ķekavas novada pieci stāsti”, kā arī muzeja telpās iekārtotajā tūrisma informācijas centrā.
