Kad ģimene šķiras, viens no vecākiem, dažādu motīvu vadīts, pārstāj rūpēties par bērnu, liedzot viņam uzturlīdzekļus. Šādos gadījumos rūpi par uzturlīdzekļu nodrošināšanu uzņemas valsts un vienlaikus administrē parāda piedziņu – kā tas notiek, kāds ir Latvijas vidējais uzturlīdzekļu nemaksātāja portrets un kādu motīvu vadīts viņš atsakās no sava vecāka pienākuma – žurnālistes Kristīnes Kravcovas saruna ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas direktoru Edgaru Līcīti.
Kā radās Uzturlīdzekļu garantiju fonds; cik valstī ir uzturlīdzekļu nemaksātāju; vai un kā sankcijas apgrūtina uzturlīdzekļu nemaksāšanas iespējas; kādas summas katram vecākam ir jānodrošina bērnam; vai taisnība, ka vecāks var pieteikties un saņemt uzturlīdzekļus bez sarežģītas birokrātiskas procedūras, neiesaistot tiesu; kā notiek uzturlīdzekļu piešķiršana Somijā un Zviedrijā; kādu izplatītāko iemeslu dēļ viens no vecākiem pārstāj rūpēties par bērnu; vai taisnība, ka uzturlīdzekļu parādnieki strādā arī publiskajā sektorā; vai visi parādnieki uzskatāmi par ļaunprātīgiem nemaksātājiem; kādas ir vissāpīgākās sankcijas nemaksātājiem; vai taisnība, ka 13% nemaksātāju atrodas ieslodzījuma vietās vai aprūpes centros; vai arī sievietes ir uzturlīdzekļu nemaksātājas, un cik tēvu vieni audzina bērnus; vai sievietes bezpajumtnieces ir ierasta parādība; ja vecāks viens audzina bērnu, vai viņš automātiski ir pakļauts nabadzības riskam; kādēļ nav pamata apgalvot, ka Latvijā pabalsts bērniem ir mazāks nekā citās valstīs; vai parādniekiem ir vienkārši pieteikties un vienoties par parāda atmaksu; kādēļ centieni pazust no redzesloka, lai parādi nebūtu jāatmaksā, problēmu neatrisina; kādēļ valstī vajadzētu ieviest obligāto vidējo izglītību, un kā tas palīdzētu mazināt parādnieku skaitu; ko nozīmē trūcīgie bagātnieki, un vai viņi arī ir vieni no uzturlīdzekļu nemaksātājiem; kāpēc maksāt uzturlīdzekļus, ja nav iespējas ar bērnu kontaktēties, un cik svarīga valstī ir cilvēku resursu pārvaldības politika - Kristīnes Kravcovas saruna ar Edgaru Līcīti.
