Izrādītās lugas pamatā tās galvenās varones vārdi, kuru saturs un noformējums Jaunā Rīgas teātra izmantotajā lugas rakstītajā tekstā ar lielo burtu un daudzpunktes izmantošanu sevišķas ekspresijas uzrādīšanai izskatās šādi: “Un tas, kas diezgan bieži atkārtojoties intervijās, atklājās, ir… AIZVAINOJUMS.”
Paldies teātrim par iespēju ar savām acīm pārliecināties par to, kas izrādes laikā ar ausīm dzirdēts. 2025. gada 31. oktobrī dzirdētais tika pateikts pietiekami izteiksmīgi, lai uzreiz atsauktu atmiņā dzirdēto par «dusmām un aizvainojumu» ne vakar vai aizvakar, bet 2016. gada 25. februārī. Tas notika Maijas Kūles grāmatas “Jābūtības vārdi” atvēršanas pasākumā. Autore nosauca “dusmas un aizvainojumu” par iemesliem šīs savas grāmatas uzrakstīšanai. “Neatkarīgā” ar grāmatā rakstīto un autores vēl piebilsto iepazīstināja 2016. gada 8. aprīļa publikācijā “Baiļu aprīta jābūtība".
Ja M. Kūles grāmatas virsrakstu turpina ar tās apakšvirsrakstu “Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā" (attēlā), tad šie vārdi tikpat labi der par apakšvirsrakstu arī somu dramaturga Juhas Jokelas lugai, kuras izrādīšana JRT notiek ar nosaukumu “Docentes".
“Docentes” šī vārda gramatiskās dzimtes veidā atbilst lugas sižetam, kurā uz piecām augstskolu sociālo zinātņu un administrācijas darbiniecēm viens darbinieks un tas pats palicis kā relikts no agrākiem laikiem, ja laika vienība ir ne zināšanu aprites gadu simti un tūkstoši, bet cilvēku mūža mērogā nozīmīgie gadu desmiti.
No mākslas darba nevar prasīt burtisku vai skaitlisku atbilstību jebkurai dzīves situācijai, bet caurmērā sieviešu pārsvars sociālo un humanitāro zinātņu nozarēs un daudzās pārvaldes hierarhijas pakāpēs ir nenoliedzams. Tajā skaitā M. Kūle tik ilgus gadus ir bijusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, ka gandrīz neticama šķiet institūta mājaslapā apliecinātā M. Kūles nomaiņa iestādes vadītājas postenī ar Solveigu Krūmiņu-Koņkovu. M. Kūlei palikusi vieta institūta zinātniskajā padomē, kur no 11 locekļiem trīs vīrieši. Starp institūtā nodarbinātajiem 30 pētniekiem 10 vīrieši. Tādējādi gramatiskās vīriešu dzimtes priekšroka vārdiem “locekļi” un “pētnieki” ir tikai vēsturiska tradīcija, kas atgādina par sevi arī izrādes “Docentes” programmiņā. Uz tās vāka un tālāk tekstā “DocentES", bet vienā no programmiņas sadaļām pastāstīts, kā “savu nodomu uzrakstīt lugu “DocentI” pamatojis Juha Jakela"; šajā gadījumā lielo burtu lietošana viena un tā paša vārda dažādajās galotnēs nav teātra iniciatīva.
Lugu no somu valodas latviešu valodā pārtulkojusi Somijas vēstniecības Latvijā darbiniece Lelde Rozīte. “Prieks un lepnums, ka mana mīļā Jaunais Rīgas Teātris repertuārā ir arī viena manis tulkota luga - Juhas Jokelas “Docentes”,” viņa vēsta savā “Facebook” kontā (te saglabāts ieraksta oriģinālais izskats, kura jēga ir uzturēt savienojumu ar JRT mājaslapu).
Lugas nosaukuma korektākais latviskojums būtu bijis ar vārdu “docētāji”. Šis vārds radīts attiecībā uz sieviešu un vīriešu dzimumiem (līdzīgi kā skolnieki un skolnieces kopā ir skolēni) un uz visām augstskolas pasniedzēju pakāpēm. Lugā tās pārstāv viena pētniece, kas vēl tikai kandidē uz pasniedzējas vietu, divas profesores un viens profesors, viena dekāne un viena rektore.
Aizvainojums kā izejas punkts M. Kūles grāmatai un J. Jokelas lugai ir neapgāžams arguments, kāpēc luga bija jāuzved arī Latvijā. Ir, tātad, šeit problēmas, kuru iztirzāšanai jāved pie kaut kādiem risinājumiem. Ja ne savādāk (ne vairāk, ne labāk), tad grāmatas rakstīšanai un lasīšanai, lugas uzvešanai un skatīšanai jākļūst par psihoterapijas seansiem, palīdzot cilvēkiem izdzīvot realitātē, ko viņi nevar izmainīt.
Lugas sižets tāds, ka sociālpsiholoģijas profesore no sociālo zinātņu darbinieku aptaujas ieguvusi atbildes, kas attiecas ne tikai uz aptaujāto cilvēku grupu, bet, kaut ar atrunām un norādēm uz dažādu profesionālo, nacionālo, teritoriālo, dzimumu, vecumu u.c. grupējumu specifiku, attiecas uz cilvēku kopumu, kas saucams par somu vai latviešu inteliģenci. J. Jokela ielicis profesores mutē tādus vārdus, ka “konceptuāli visinteresantāko aizvainojuma pieredzes veidu” radījis “institucionāls pārmaiņu process” ar “pakāpenisku vadības un kontroles mehānismu pastiprināšanos”. Vai tad augstskolu pasniedzēji un pētnieki vienīgie, kurus tas skāris? Nē, gan ārsti, gan skolotāji, gan paši birokrāti brēc kā vienā balsī, ka viņiem nav laika ne ārstēt, ne mācīt, ne savas nozares likumus rakstīt un to izpildi uzraudzīt, jo visu laiku un visus spēkus paņem plānu un atskaišu rakstīšana. Citējot kāda aptaujas dalībnieka atbildi, “mana darba diena aizpildās ar virtuālu lauciņu ķeksēšanu: rakstu projekti, publikāciju kategorijas, statuss, līdzautori, sērijas dati, pētniecības jomas, prioritārie virzieni, klasifikācija pēc JUFO… Viss šis atskaišu darbs notiek uz pamatdarba rēķina. Neviens arguments no tā nekļūst labāks. Neviens pētījums nevirzās uz priekšu.”
Un tālāk aizvien trakāk. Darbinieki ne tāpēc, lai īpaši izpatiktu priekšniecībai, bet lai tikai saglabātu sev darba vietu, spiesti izlikties, ka “mūsu top-speciālisti tīklojas inovāciju ekosistēmās” vai ka “universitāte tiek pozicionēta kā starpdisciplināra kompetences platforma ar augstu kreativitātes potenciālu”. Darbiniekiem jājūtas aplaimotiem, dzirdot no priekšniecības, ka “mēs šobrīd veidojam nelielu “core team” ar atslēgas cilvēkiem, kurus iesaistīsim vienā nestandarta sparinga procesā. Tu esi nepārprotami viena no tiem. (...) Šoreiz nav gluži runa par tradicionālu konsultantu, bet gan par konceptu, kas balstās uz supervīziju, geštaltterapiju un biodatu analīzi.”
Vārdu “universitāte” nupat dotajos citātos var nomainīt ne tikai ar vārdu “ministrija” vai “valsts/prezidenta kanceleja”, kur darbiniekus īpaši labi baro uz nodokļu maksātāju rēķina. Diemžēl apmēram tā tiek dresēti visu valsts un nevalstisko iestāžu un uzņēmumu biroju darbinieki. Vai viņi grib doties uz JRT paskatīties uz sevi no malas? Vai viņi jutīsies atviegloti, pasmejoties par šiem skatiem un spriežot pēc citu, pilnīgu svešu cilvēku sejām (reakcijām), ka šiem cilvēkiem uz skatuves notiekošais tikpat labi un sāpīgi pazīstams?
“Docenšu” skatītājiem jābūt gataviem uz varenu gāzienu ar sociālo zinātņu atziņām, kurām šeit pievienosim Jurija Levadas (1930-2006) lietoto “apsteidzošās atpalicības” konceptu. Tas derīgs arī attiecībā uz Latvijas atpalicību no Somijas, kuras - atpalicības - dēļ latviešu autore M. Kūle laikā apsteigusi somu autoru J. Jokelu aizvainojuma nolikšanā par sociālo zinātņu pētījuma vai mākslas darba radīšanas priekšmetu.
Izrādes ievadā skatītāji tiek iepazīstināti ar diagrammu, kurā Latvija vienlaicīgi apsteidz Somiju un atpaliek no Somijas. Kā tā var būt?! Tā, ka diagramma parāda pētnieku skaita izmaiņas laikā un salīdzinājumā starp Ziemeļu un Baltijas valstīm. Latviju un Somiju vieno pētnieku skaita samazināšanās kopš 2010. gada, kad 2008. gada ekonomiskās krīzes dēļ pilnībā izbeidzās, kā Latvijā saka, trekno gadu nauda. 2010. un turpmāko gadu budžeti nāca “ar reālu finansējuma samazinājumu un tam sekojošiem atlaišanas gadījumiem". Bet neatkarīgi no tā, vai pētnieku skaits kāpa līdz 2010. gadam, vai krīt līdz šai baltai dienai, relatīvais pētnieku skaits Somijā trīsreiz lielāks nekā Latvijā. Tā, lūk, Latvija atpaliek no Somijas. Taču Latvija arī apsteidz Somiju pētnieku skaita tuvināšanā nullei. 2025. gadā šī nulle Latvijā daudzās nozarēs jau sasniegta ne oficiāli, bet reāli, jo pētniekiem maksā tik maz, ka cilvēki var atļauties būt par pētniekiem dažas stundas nedēļā vai mēnesī uz kāda cita darba (jebkādu citu ienākumu) rēķina; un gandrīz visu pētniecībai pieejamo laiku viņi iztērē, nevis pētot, bet atskaitoties par pētniecību, lai Latvija, savukārt, varētu no šīm atskaitēm sastiķēt eiropeiskas valsts tēlam piedienīgu zinātnes esamību. Jāatkārto “Jābūtības vārdos” 4. lpp. rakstītais - jau 2016. gadā publicētais, ka “Latvijas zinātne tikpat kā iznīdēta".
Tas krikums, kurā tikpat kā iznīdētā zinātne šī vārda plašākajā nozīmē, kas aptver arī filozofiju, tomēr nav pilnībā iznīdēta, deva vietu “Jābūtības vārdiem” par nebūtību: “Dzīve Latvijā pēc Tautas frontes laikiem ieguļas risku, uzbrukumu, aizvainojumu, pāridarījumu un attiecīgi arī triumfējošu biznesa uzvaru straumēs” (18. lpp.); “rūgtums gāžas uz āru un kā melns mākonis piepilda sociālo telpu” (88. lpp.); “neviens nemācās no nesenās vēstures - ja sistēmā ievada pārāk daudz nepatiesību, melīgu vīziju, negodīgu solījumu - tā sabrūk, aizraujot līdzi tās radītājus” (173. lpp.); “krīze parādās morālās kategorijās: nav godaprāta un atbildības. Ir krāpniecība globālos mērogos” (327. lpp.), ko lieliski apliecina J. Jokelas luga par Somiju.
M. Kūles grāmatā emocijas virzās pa labi saprotamu maršrutu no aizvainojuma uz dusmām un tālāk no bezspēcīgām dusmām līdz bailēm. Toreiz atlika novēlēt autorei “aizņemties vienu mazu nieku no [grāmatas recenzentei] Janīnai Kursītei-Pakulei piemītošās humora izjūtas un pasmaidīt”. Tādi bija mūsu vietējie resursi, bet pasaule J. Jokelas personā piedāvā profesionāli izstrādātus padomus, kā izdzīvot veco un aizvien jaunu kontroles rīku piebāztā pasaulē.
Par 2020. gadā Somijā uzrakstītās un iestudētās un tur arī godalgotas lugas iestudēšanu Latvijas JRT teātris atklāj, ka “Docentes” līdz skatuvei nonākušas Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Lugas tekstu viņai iedevis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis laikam taču kā iespējamai galvenās lomas tēlotājai, taču režisori, tajā skaitā arī A. Hermanis, nav rāvušies lugu iestudēt. Galu galā režisores pienākumi uzticēti Lindai Zaharovai, kurai tas otrais patstāvīgais iestudējums pēc “Karaļu spēles”. Tāda, lūk, trafareta izaugsme no monoizrādes teātra Mazajā zālē uz neliela ansambļa (seši aktieri uz skatuves ķermeniski, vēl trīs kā attēli un balsis plašsaziņas un individuālās saziņas rīkos) Jaunajā zālē, kas pēc izmēriem pa vidu starp Mazo un Lielo zāli.
Lugas uzvedumu somu valodā aprakstošajos tekstos atpazīstams tās žanra apzīmējums par drāmu. G. Zariņa pauž, ka “es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē”, kā tas ar citiem izteiksmes līdzekļiem pierādīts M. Kūles grāmatā. Lugas teksts vairāk vedina uz komēdiju, ko varētu sakāpināt līdz farsam. Varētu sanākt arī traģikomēdija. Pēc stāža jaunā režisore vairījusies izdarīt galīgo izvēli starp galējībām un iestudējusi pēc principa “ka tik kaut ko nesabojāt". Piemeklēsim tam kritizētājreālisma apzīmējumu. Nav viennozīmīgas izvēles, vai iestudējums ir G. Zariņas benefice, kurā pārējie aktieri dzīvas dekorācijas, jeb tomēr ansambļa izrāde ar galveno un citām, vairāk vai mazāk nozīmīgām lomām.
Iestudētāju komandā Paulīne Kalniņa ar asprātīgiem risinājumiem dekorāciju pārveidošanā padara šos pārveidojumus par izrādes norises elementiem. Janas Čivželes veidotie kostīmi un Mareka Lužinska organizētās gaismu maiņas atbalsta visu, ko aktieri dara.
Darīšana lugā un vēl jo vairāk izrādē sadalīta ļoti nevienmērīgi. G. Zariņas profesore Johanna ir nemiera gars, kas uzsūtīts traucēt dekānei un rektorei - no cilvēkiem par staigājošiem amatiem pataisītajām Elitai Kļaviņai un Sandrai Kļaviņai. Pie tam viņa pamanās aizvainot sev padoto līdzstrādnieci Fionu, kuras lomā Sabīne Tīkmane.
JRT publika var novērtēt atšķirības saspēlē starp G. Zariņu un Ričardu Murānu “Docentēs” un “Parsifalā”, kur abos iestudējumos šie aktieri ir māte un dēls, “Parsifalā” arī mīlnieki. Pēc titulvaroņa lomas “Parsifalā” par R. Murāna jaudu šaubu nevar būt, tāpēc pieņemsim viņa laiskošanos “Docentēs” kā vēl vienu aktiermeistarības izpausmi. Nepilna tūkstoša gadu laikā Eiropas sabiedrība kopumā un mātes jo sevišķi panākušas to, ko jau Parsifala māte gribēja, lai dēliņš vienkārši dzīvo viņas tuvumā un uzraudzībā. Nu, labi, “Docentēs” par Āpo pārtapušais Parsifals tā arī dzīvo, lai gan runājis, ka pēc vidusskolas beigšanas kaut kā tikšot projām no mātes.
Ne dzīvs, ne miris Johannas šķirtais vīrs, Āpo tēvs Ēro Ivara Krasta miesā. Pāri 50 gadiem viņš laikam ticis, atliek gaidīt nāvi vai atlaišanu no darba jo īpaši pēc tam, kad neizdevās pierunāt Johannu uz intrigu, kas palielinātu viņa izredzes vēl laiciņu palikt praktiskās filozofijas profesora amatā.
J. Jokelas teksts būtu ļāvis taisīt raitāku un skaļāku izrādi nekā piedzīvojam “Docentēs", bet arī tagadējam, uzsvērti ikdienišķajam priekšnesumam cienītāji atradīsies.
