Ja kaut kāda filozofijas institūta direktori pārņem «dusmas un aizvainojums», viņa neuzliek šahīda jostu un nedodas spridzināt cilvēkus. Pilnīgi pietiek jau ar to, ka viņa uzraksta tādu grāmatu kā Maijas Kūles Jābūtības vārdi.
Atzīšanos par «dusmām un aizvainojumu» kā sākotni grāmatai Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā šīs grāmatas autore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore un Filozofijas vēstures katedras profesore Maija Kūle uzticēja cilvēkiem, kuri bija atnākuši uz grāmatas atvēršanas pasākumu šā gada 25. februārī. Pēc tam ļoti daudzi no pasākumā teiktajiem vārdiem pārceļoja uz 27. februārī izskanējušo M. Kūles interviju Latvijas Radio, kas to atkārtos ikvienam interesentam. Intervijas atrašanai internetā pietiek ar tās nosaukumu «Pašreizējā politiskā elite pārāk daudz blefo un krāpjas». Gan grāmatas, gan Maijas Kūles uzstāšanos grāmatas atvēršanas pasākumā un mazliet pēc tam radio īsais saturs ir brīdinājums šai politiskajai elitei, ka tā jau tagadējo cilvēku dzīves laikā var zaudēt savu elites statusu līdz ar Latvijas Republiku kā avotu varai, kuras lietošanu sauc par politiku.
Lūk, kā Maija Kūle savā grāmatā apraksta šīs politikas norises un rezultātus: «Dzīve Latvijā pēc Tautas frontes laikiem ieguļas risku, uzbrukumu, aizvainojumu, pāridarījumu un attiecīgi arī triumfējošu biznesa uzvaru straumēs. Kādu laiku plosās rekets, sabrūk bankas, tiek nozagti pirmie trīs miljoni, kas tautai tolaik likās daudz, privātīpašnieki atgūstas, bezīpašnieki zaudē. Nav plaša mēroga sociālā taisnīguma un arī to necenšas meklēt» (18. lpp.); «rūgtums gāžas uz āru un kā melns mākonis piepilda sociālo telpu. (..) Faktiski attīstība apstājas. Cilvēks atzīst, ka valda kompleksi, bet tāpēc, ka tādi esot visiem, nevēlas saprast situācijas nenormālību» (88. lpp.); «neviens nemācās no nesenās vēstures – ja sistēmā ievada pārāk daudz nepatiesību, melīgu vīziju, negodīgu solījumu – tā sabrūk, aizraujot līdzi tās radītājus» (173. lpp.). Grāmatas autores sociālās piederības un profesionālās darbības dēļ pašsaprotami, kāpēc šīs šausmu ainu virknes aizsākums ir 4. lpp. paziņojums, ka «Latvijas zinātne tikpat kā iznīdēta».
Filozofija nav zinātne, taču filozofu un zinātnieku dzīves iekārtojums ir vienāds. Lai cik saprotamas būtu M. Kūles «dusmas un aizvainojums», bet pat ar pāri plūstošām emocijām būtu par maz grāmatai ar 424 lappusēm. Grāmatas atvēršanas pasākumā viņa jau iesāka stāstu par to, uz kāda pamata grāmata tomēr uzrakstīta, bet gala versiju šim skaidrojumam sniedz radio intervija ar vārdiem, ka «maziņai tautai, atvainojiet, tādai, kas vēl 19. gadsimta vidū nemaz īsti nemācēja savu valodu noformulēt (..), ir tikusi valsts, sava pašnoteikšanās, sava likumdošana, savas universitātes. Tad tādas lietas laist postā tāpēc vien, ka kāds ir ļoti tendēts uz prihvatizāciju, varas kāri vai uz politisko attiecību iekšēju rušināšanu – tas ir pārāk sīkmanīgi.» Nu, lūk, M. Kūle bija nolēmusi nebūt sīkmanīga ar savām personiskajām dusmām, aizvainojumu un attiecībām LU silītē, kur vienmēr kāds izrušinājis sev vairāk nekā viņa.
Nav pamata neticēt autores pirmajiem vārdiem grāmatas IX lappusē tūlīt aiz titullapām un satura rādītāja, ka «grāmatas ideju pārdomāšanu un uzrakstīšanu sekmēja Latvijas Republikas Satversmes preambulas apspriešana un gandarījums par tās pieņemšanu Saeimā 2014. gada 19. jūnijā...» utt.: «No filosofijas viedokļa Satversmes preambulas pieņemšana Saeimā 2014. gada 19. jūnijā ir notikums...» (25. lpp.) Lai nu autore tā būtu domājusi 2014. gadā, bet taču ne 2016. gadā, kad vairāk nekā skaidrs, ka Satversmes preambulas dēļ Latvijā nav sakustējusies un nesakustēsies ne lapiņa (ne koka lapiņa, ne arī tās papīra un elektroniskās lapas, ko dīda Latvijas valsts ierēdņi) un neviens matiņš ne kādam izkritīs, ne pieaugs. Šoreiz taču ir tāpat kā iepriekšējā reizē, kad Saeima jau bija pieņēmusi kaut kādu «koncepciju, kurā rakstīts par pamatvērtībām, un nepaiet ne desmit gadi, kad tā vairs nevienu neinteresē un sarunas jāsāk no jauna» (11. lpp.).
Kāpēc gan Maija Kūle atstājusi savā grāmatā tik acīm redzami aplamus vārdus par Satversmes preambulu? Grāmatas atvēršanas pasākumā viņa mēģināja paskaidrot, ka grāmatā esot dažas valdošajām aprindām tīkamas frāzes, lai vispār varētu sākt sarunu ar šiem cilvēkiem par gandrīz iznīdētās zinātnes, bet galvenokārt tomēr par filozofijas atjaunošanu. Pēc radio intervijas jādomā, ka Satversmes preambulas tapināšana grāmatā izcelta ne jau tāpēc, lai pielīstu valdošajām aprindām, bet lai šīs aprindas terorizētu ar atmiņām par to mazo mirklīti 2012. gada «referenduma izjūtu spraigumā», kā formulēts grāmatas 17. lpp., kad varbūt patiešām ne vienam vien varas aprindās parēgojies tas, kas pāris gadus vēlāk reāli notika un notiek Ukrainā. Lai gan reālpolitiķi ja ne nedēļas, tad mēneša laikā noorientējās, ka tā bijusi tikai viltus trauksme, viņiem nebija iemesla apturēt dažu entuziastu projektu ierakstīt Satversmē kaut ko, kam it kā jāapgrūtina politiskā režīma nomaiņa Latvijā. Lai gan formula «vairs nevienu neinteresē» uz Satversmes preambulu sāka attiekties nevis divus gadus pēc, bet divus gadus pirms tās pieņemšanas, Maija Kūle cenšas to izmantot, lai par katru cenu uzkurbulētu baiļu izjūtas, kam tagad uzradies stingrāks pamats nekā divus un četrus gadus senie notikumi Latvijā. «Es kaut kā ceru, ka varbūt krīzes saspīlējums, kas briest Eiropā (..), liks vairāk saņemties vietējām, nacionālām valdībām, ka sava valsts ir jānotur, jāattīsta, ka pietiks kašķēties,» teica Maija Kūle radio. Tomēr viņa uz to cer pilnīgi veltīgi. Valdošās aprindas guļ kā Dieva ausī un sapņo, ka ar banku Citadele un dažiem nekustamajiem īpašumiem, kas apsolīti ebrejiem, nopirkušas faktiski jau ierīkotās ASV kara bāzes atrašanos Latvijā bezgalīgi ilgi, cik ilgi pats no sevis pastāvēšot arī Latvijā esošais politiskais režīms.
Šajā gadījumā jārunā nevis par politiskā režīma darboņu nepamatoto pašpārliecinātību, bet par Maijas Kūles kurbulētajām bailēm, kam par upuri kritusi viņa pati. Vislabāk jauno grāmatu tās autore ir raksturojusi 35. lpp., ka «bailes no etniskās dimensijas piesaukšanas raksturo etniskā faktora neizpratni modernajā sabiedrībā». Maijas Kūles grāmata ir kā mušpapīrs psihoanalīzei. Ikviens šīs mācības novirziens tur atradīs materiālu tam, cik bezpalīdzīgi pret savu bezapziņu ir arī filozofijas profesori un doktori. Pat to Maija Kūle nespēja kontrolēt un novērst, lai pati precīzi nenosauktu savas «bailes no etniskās dimensijas» un tieši tāpat «sīkmanību» («etniskā faktora» pazemināšanu līdz vārdiem Satversmes preambulā).
Neaptverami lielām ir jābūt bailēm, lai tās tā sastindzinātu gadu desmitiem akadēmiskus darbus rakstījušas rokas, ka Maija Kūle grāmatas 33. lpp. nespēja dot norādi, no kurienes viņa rāvusi tur noķengāto «izdomātās nācijas jēdzienu». Droši tomēr, ka tas attiecas uz Benedikta Andersona (1936–2015) grāmatu Iztēlotās kopības (Imagined communities, izdota 1983. gadā un otro reizi ar autora labojumiem 1991. gadā), bet tas taču ir solīds un korekts, iespaidīgs un pamācošs zinātniskais darbs, ja to lasa ar cilvēka, nevis ar cilvēka baiļu acīm. Dzīvē tik un tā nebūs iespējams spēlēt tādas paslēpes kā grāmatā, kuras pamatteksts 3. lpp. sākas ar teikumu “Latvija ir Eiropā”, bet personvārdu rādītājs 423. lpp. apliecina, ka iztikusi viņa bez jebkā, kas izaudzis no Osvalda Špenglera (1880–1936) brīdinājuma par Eiropas iešanu bojā (Untergang des Abendlandes); jā, bet septītās kārtas vācu filozofu Edvardu Šrangeru (1882–1963) gan viņa kā no zemes izrakusi.
Starp grāmatas Jābūtības vārdi kā zinātniska darba atribūtiem atrodas arī norāde uz trijiem «zinātniskiem recenzentiem» ar Janīnu KursītiPakuli priekšgalā. Vai tad pat viņa, atšķirībā no ļaudīm, kas pārāk cieši ar Maiju Kūli saistīti, nespēja pačukstēt, ka kaut kas ar grāmatu nav īsti labi? Nē, tieši Janīna Kursīte-Pakule ir iedabūjusi Maiju Kūli intelektuālā nekurienē ar publiski izteiktu pamācību neizpļāpāties. Uz žurnāla Sestdiena 2012. gada 4. marta numurā uzdotu Egīla Zirņa jautājumu «kas notiks ar latviešiem – izmirs vai pārtautosies?» zinātniece atbild: «Es negribu ņemt tos vārdus mutē. Jo, līdzko paņem to vārdu, kas pirmais nāk kā samērā reālistisks scenārijs, tu ar to atver šim scenārijam vārtus.» Bet vai tad Janīna KursītePakule patiešām šos vārdus mutē neņēma un citiem nedeva? Te taču redzams, ka ņēma un deva, bet izdarīja to caur spēli, caur saspēli ar intervētāju, caur koķetēšanu ar lasītājiem, uz ko Maija Kūle nav spējīga principā. Jā, brīnišķīga kļūtu pat Maijas Kūles grāmatā savāktā sīkumu kolekcija, ja grāmatas autore kaut uz grāmatas rediģēšanas brīdi būtu varējusi aizņemties vienu mazu nieku no Janīnai KursīteiPakulei piemītošās humora izjūtas un pasmaidīt par savām bailēm.
